Par Gulbenes-Alūksnes bānīša popularitāti Latvijas apceļotāju vidū šaubu nav - to zina teju ikviens, kurš apceļojis Vidzemi. Šogad bānītis svin savu 114.dzimšanas dienu, tāpēc dzelzceļa spēles «Toreiz un tagad» ietvaros piedāvājam apmeklēt pasaku tēlam līdzīgo vilcieniņu un tā maršrutā iepazīt vēsturiskos dzelzceļa objektus.
Gulbenes - Alūksnes bānītis ir vienīgais vispārējās lietošanas šaursliežu dzelzceļš Baltijas valstīs, kurš veic regulārus pasažieru pārvadājumus. Braucienu ar bānīti iespējams sākt Alūksnē vai Gulbenē - to jubilāra apciemotāji var izvēlēties pēc saviem ieskatiem. Maršruts pa Vidzemi ved 33 kilometru garumā, un ceļā pavadītais laiks vidēji ir stunda un 25 minūtes.
Ja ceļojums ar bānīti sākas Gulbenē, pirms tam ir vērts apmeklēt vairākus vēsturiskos dzelzceļa objektus šajā pilsētā. Kā pirmo apskates vietu var izvēlēties Brīvības ielas pārbrauktuvi. Izmantojot dzelzceļa spēles aplikāciju savā viedtālrunī, būs interesanti salīdzināt, kā šī vieta izskatījās pirms 100 gadiem.
Pirmā pasaules kara gados, kad frontes apgādes nolūkā Gulbenē tika izveidots dzelzceļa mezgls, aktuāls kļuva jautājums par dzelzceļa darbinieku izmitināšanu. Atbilde tālu nebija jāmeklē – jāatvēl tam vesela iela. Tā tika izveidota Dzelzceļnieku iela ar vairākām koka konstrukcijas daudzdzīvokļu ēkām.
Savulaik vilcienu satiksme tika organizēta caur Vecgulbenes šaursliežu dzelzceļa staciju, kur atradās arī lokomotīvju depo, «Tējas nams», dzīvojamās ēkas un citas būves. Šī stacija ir uzskatāma par galveno Pļaviņu-Gulbenes-Valkas šaursliežu dzelzceļa līnijas staciju. Kopš 1938. gada gan bānītis pietur pie platsliežu dzelzceļa stacijas ēkas, bet vecā šaursliežu dzelzceļa stacijas ēka kalpo gulbeniešu vajadzībām kā daudzdzīvokļu nams. Arī «Tējas nams», kas savulaik uzcelts Pļaviņu - Gulbenes - Valkas šaursliežu dzelzceļa pasažieru vajadzībām kā viesnīca un traktieris, tagad ir dzīvojamā māja.
Pirms paša izbrauciena ar bānīti aicinām iepazīt Gulbenes stacijas ēku, kas pēc arhitekta Pētera Federa projekta izbūvēta 1926.gadā. Līdz ar platsliežu dzelzceļa izbūvi no Ieriķiem un Sitas Pirmā pasaules kara gados, kā arī Pļaviņu-Gulbenes iecirkņa pielāgošanu platajām sliedēm, Vecgulbene bija kļuvusi par ievērojamu dzelzceļa mezglu. 1928. gadā stacija nodēvēta par Gulbeni, savukārt 1938. gadā pie platsliežu stacijas ēkas pievilkts arī šaursliežu dzelzceļš. Otrā pasaules kara gados staciju nopostīja, tomēr dažu gadu laikā kārtībā tika savesti ne vien sliežu ceļi, bet atjaunota arī stacijas ēka.
Maršrutā no Gulbenes uz Alūksni bānītis pietur Stāmerienes stacijā, kura no 1919. līdz 1927.gadam saukta arī par «Stāmeri».Stacija ierīkota Pļaviņu - Valkas šaursliežu dzelzceļa izbūves laikā 1900.-1902. gadā, no tā laika līdz mūsdienām saglabājusies arī stacijas ēka. Nākamais pieturas punkts - Kalnienas stacija. Tā ir vienīgā 19./20. gadsimta mijā Vidzemē būvētā koka arhitektūras stacijas ēka, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Ja sanāk ilgāk uzkavēties šajā stacijā, ir vērts apskatīt stacijai piederošo pagrabu, jo ikkatras dzelzceļa stacijas teritorijā ietilpa arī dažādas sadzīviska rakstura būves, tajā skaitā arī sakņu pagrabs, jo tādas ekskluzīvas virtuves tehnikas vienības kā ledusskapis senajiem dzelzceļniekiem nebija.
Papardes pieturas punktā apskatāms ūdenstornis, kas līdz ar staciju, sākotnēji sauktu par Annasmuižu un Annu, tika uzbūvēts 20.gadsimta sākumā meža izvešanas dzelzceļa atzarojuma vajadzībām. Gan meža materiālu izvešanā iesaistītajām tvaika lokomotīvēm, gan Pļaviņu - Valkas šaursliežu dzelzceļa mašīnu darbībai bija nepieciešams liels ūdens apjoms. Šim mērķim ūdenstorni izmanto arī Gulbenes - Alūksnes bānītis.
Ceļojuma galamērķis ir Alūksnes stacija, kas uzbūvēta reizē ar Pļaviņu-Valkas dzelzceļa līniju. Sākotnējais stacijas nosaukums bija «Marienburga». Stacijas teritorijā izvietotajā preču noliktavā tuvākajā laikā paredzēts atvērt vēsturiski interaktīvu «Alūksnes bānīša staciju».
