Sievietes vēstule vīrietim, kas mēģināja viņu izvarot
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
«Es rakstu tev šajā aukstajā decembra vakarā, gandrīz vienu gadu pēc tam, kad tu mēģināji mani izvarot. Šī ir pirmā reize, kad es jūtos gana spēcīga, lai uzliktu to visu uz papīra.
Es rakstu tev, jo šo pēcpusdien mēs satikāmies atkal, tikai apstākļi gluži nebija tie paši. Tavas rokas bija saslēgtas tev aiz muguras, nevis gramstījās ap manu ķermeni. Tavas acis bija nodurtas grīdā, nevis alkatīgi lūkojās uz mani dažu centrimetru attālumā no manas sejas. Mēs atradāmies vienā telpā, tikai šoreiz tā bija mana izvēle, ne tava. Šoreiz tu neaizbloķēji durvis ar ugunsdzēšamo aparātu un neturēji mani ieslēgtu pret manu gribu.
Šoreiz ieslēgts biji tu, to izdarīja bruņots policists. Tavā priekšā bija trīs tiesneši un mans advokāts pa kreisi no manis. Es rakstu šo vēstuli, zinot, ka tu to nekad neizlasīsi, jo pavadīsi vērā ņemamu laiku no savas pieaugušā dzīves cietumā. Gluži kā pēdējos 10 mēnešus. Taču, neskatoties uz to, man ir jāraksta – vīriešiem kā tu, sievietēm kā es, taču, pirmkārt, manis pašas atbrīvošanai.»
Sārai izdevās izbēgt no izvarošanas tikai tāpēc, ka toreiz viņai bija mēnešreizes.
Sāras vēstule ir arī aicinājums mainīt sabiedrības normas, kas trivializē seksuālo vardarbību un uzmākšanos: «Es esmu nogurusi. Es esmu nogurusi no šādiem stāstiem. Es gribu pati saprast un gribu, lai arī citi saprot, kā un kāpēc mēs kā sabiedrība aizvien saskaramies ar šo indīgo un vardarbīgu izvarošanas realitāti, seksuālās vardarbības smagumu, mizogīniju un patriarhālo nastu, kas turpina minimizēt izvarotāja lomu un vaino sievieti, kuras ķermenis tiek nolaupīts no viņas pašas.»
Sāra raksta, ka nav vārdu, kas spētu aprakstīt tās sajūtas, kādas viņai bijušas pēc atgriešanās mājās un nākamajā dienā. «Tas, kā es spoguļa priekšā vilku nost kleitu un skatījos uz viņa roku nospiedumiem, skrāpējumiem, zilumiem, kuri bija redzami uz manas muguras, kājām, rokām, pleciem, gurniem. Kā es embrija pozā ierullējos gultā, apņēmu savus ceļus un ļāvu smadzenēm apstrādāt informāciju par to, kas ar mani tikko bija noticis.»
Visbriesmīgākās sajūtas esot bijušas pēc pamošanās dažas stundas vēlāk, kad sapratusi, ka notikušais nav ļauns murgs, bet gan patiesība, kas notikusi ar viņu. Šoka drebuļi, bailes, kauns un vainas apziņa, ka bijusi tik stulba, ka pieļāvusi ko tādu. «Bija sajūta, ka kāds būtu nomiris.»
Un ar to viss nebeidzās. Bija nepieciešams milzu spēks, lai svētdienā dotos uz policijas iecirkni svešā valstī (Sāra ir no Lielbritānijas, un tolaik dzīvoja Parīzē, kur izgāja studiju praksi) un svešā mēlē ziņotu par izvarošanas mēģinājumu. Iecirknī viņa pavadījusi 14 stundas, kur viņu šurpu turpu sūtīja no policistiem pie speciālajiem dienestiem un medicīnas personāla. Tas bijis «pazemojoši, nogurdinoši, šausminoši un sirdi plosoši.»
Šobrīd Sāra par savu nākotni domā gaiši. «Es esmu laimīga un lepojos ar sevi, taču zinu, ka daudziem seksuālās vardarbības vai izvarošanas upuriem šis ceļš ir garš, tumšs, auksts un smacējošs.»
Kā cilvēkam man ir tiesības iet izklaidēties. Kā cilvēkam man ir tiesības lietot alkoholu, runāt ar citiem cilvēkiem, nēsāt kādu apģērbu es vēlos, iet tur, kur es vēlos, un ar ko vēlos – viena vai kompānijā. Kā cilvēkam man ir tiesības nodarboties ar seksu, ja es vēlos, un tādas pašas tiesības ir arī vīrietim. Kā cilvēkam man ir tiesības arī pateikt «Nē». Ja es esmu bezsamaņā, lietojusi alkoholu, ja tu esi kails ar prezervatīvu uz sava locekļa, un es jau esmu pateikusi «Jā», bet pēc tam pārdomājusi, to nevar tulkot kā piekrišanu, un jebkas, kas notiek šādos apstākļos, ir IZVAROŠANA.