Savulaik Renē Dekarts teica: es domāju — tātad dzīvoju.
Dzīve uz parāda
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Šodien šāds dzīves moto ir neglābjami novecojis, jo var arī tīri labi dzīvot, absolūti nedomājot. Mūsdienās daudz piemērotāks būtu sauklis: ņemu kredītus, tātad dzīvoju.
Ir pilnīgi pašsaprotami, ka cilvēks grib dzīvot un saņemt dzīves piedāvātos labumus šodien, nevis kaut kad nākotnē. Varam tikai priecāties, ka bankas šādas iespējas dod, piedāvājot plašu kredītiespēju klāstu. Turklāt pēdējā laikā kredītlikmes ir ievērojami kritušās un kredītus sākuši ņemt pat tie, kuri no bērnības audzināti ar apziņu — parāds nav brālis.
Jāteic, ka dzīve mūžīgos parādos Latvijas apstākļos ir kas jauns un cilvēkiem ir maza pieredze šajā jomā. Tieši no nesaprātīgas aizraušanās ar kredītu ņemšanu brīdina daudzi eksperti. Šobrīd Latvijas ekonomika attīstās visstraujāk Eiropas Savienībā, un daudzi ir pārliecināti, ka tā tas turpināsies vienmēr. Arī valdība zīmē grafikus ar nākotnes IKP pieauguma diagrammām, un tajās tas zemāks par 6% gadā nav plānots tuvāko desmit gadu laikā.
Kāds ir pamats tik straujam un ilglaicīgam IKP pieaugumam, valdības vīri parasti atsakās konkretizēt, sākot spriedelēt par Latvijas iedzīvotāju augsto smadzeņu potenciālu, zinātņu ietilpīgo nozaru attīstību un līdzīgām blēņām. Kāpēc blēņām? Vienkārši tāpēc, ka tās nozares, kuras Latvijas valdība savos ekonomiskās attīstības plānos iekļāvusi kā prioritāras, tādas pašas ir arī pilnīgi visu Eiropas un arī citu pasaules valstu, ieskaitot ASV, attīstības plānos. Citiem vārdiem, mūsu izvirzītās prioritātes ar oriģinalitāti neizceļas. Toties izceļas ar ko citu. Ar nesamērīgi zemu finansējumu zinātnei un izglītībai.
Kāds sakars zinātnes finansējumam ar kredītu ņemšanu mājokļa, automobiļa vai mēbeļu iegādei? Diemžēl visai tiešs. Eksperti brīdina, ka tuvāko gadu laikā kredītu atmaksu apjoms pārsniegs no jauna izsniegto kredītu apjomu. Līdz ar to iekšējais pieprasījums vairs nestimulēs ekonomikas izaugsmi. Ja cilvēks ir nokreditējies tiktāl, ka viņam atliek nauda vairs tikai pārtikai, tad viņš no ekonomikas viedokļa kļūst neinteresants, jo ir vājš patērētājs. Šajā situācijā galvenais tautsaimniecības izaugsmes avots paliek ārējais pieprasījums. Taču ko lai mēs piedāvājam? Zāģmateriālus Anglijas būvindustrijai, džemperus ar slavenām preču zīmēm skandināvu modes dāmām vai vienkārši intīmpakalpojumus kombinācijā ar lētu šņabi? Ja mums neizdosies paplašināt preču un pakalpojumu klāstu ar pieklājīgu pievienoto vērtību, tad IKP pieauguma tempu būtisks kritums pēc dažiem gadiem var kļūt neizbēgams. Un, kā rāda vēsturiskā pieredze, tādos gadījumos ne viens vien kreditēšanās pārdrošnieks cieš pamatīgu traģēdiju.