Kolēģu aprunāšana kā manipulācija

Tā ir kā neredzams ķirmis, kas saēd mūsu ik­dienu. Kad izēsto caurumu kļūst par daudz, attiecības gluži kā veca mēbele sagā­žas. Jāatzīst, ik dienas pat vairākas reizes mainām šīs lomas — no aprunātajām kļūstot par tām, kuras aprunā… Kāpēc?

Manipulācija

Bieži vien aprunāšana var tikt veikta ar nolūku iespaidot klausītāja viedokli par kādu klāt neesošo. «Faktiski jau ir tā, ka var aprunāt jebkuru,» uzskata psihotera­peite Gunta Jakovela. Taču reālu ļaunumu aprunāšana var nodarīt tad, ja klausī­tājs, kurš ir spiests šajā aprunāšanā noklausīties, tai notic. Līdztekus runātāja at­bildībai par saviem vārdiem, mēs varam runāt arī par klausītāja atbildību: cik ļoti viņš akceptē baumas un nepārbaudījis pieņem. «Tīrā veidā mēs informāciju nenododam nekad,» saka psihoterapeite, «jebkas no mūsu sacītā ir mazliet sagro­zīts, laists caur savas personības prizmu.» Vēl jo vairāk tad, ja aprunāšana sākas ar vārdiem: «Es dzirdēju, ka…» Ja aprunāšanu apzināti izmanto kā vienu no stratēģi­jas ieročiem, jāsaka, ka tai var būt visai iz­nīcinošas sekas. Parasti šādai aprunāšanai ir jānorit ilgstoši ar tādu kā melnā PR zīmi, kad kāds gādā par kāda cita melno tēlu. «Aprunāšana parasti ir viena no tā saucamā mobinga sastāvdaļām,» apstiprina Parex bankas personāla daļas vadītāja Eva Selga, piebilstot, ka ir zināmi gadījumi, kad tajā vienojas, piemēram, darbinieki, vēlēdamies atbrīvoties no nevēlama priekšnieka.

Bieži vien manipulācija ir visai sarežģīta. «Var gadīties, ka, ja kāds tevi mēģina iesaistīt aprunāšanā — sāk, parunāsim, cik tas trešais ir slikts —, īstenībā aprunātājs rok bedri tev. Aktīvajam aprunātājam ir vajadzīgs tavs negatīvais viedoklis par šo trešo, lai pēc tam tieši trešajam varētu to atstāstīt: «Zini, viņš par tevi teica…»» at­zīst Gunta Jakovela. «Šāda manipulācija gan jau ir pazīstama no skolas laikiem, kad tika mainītas un dalītas draudzenes. Vis­pirms izklačojas ar vienu, lai pēc tam at­stāstītu otrai: «Viņa par tevi teica tā…» Jā­atzīst, ka retāk ar to nodarbojas puikas, kuri nesaskaņu gadījumā visbiežāk izkau­jas. Taču, protams, nevar apgalvot, ka ap­runāšana ir tikai sieviešu nodarbe, jāatzīst, ka to piekopj arī vīrieši.»

Liānas stāsts: «Kāda sieviete, kuru ļoti cienu, man reiz teica: «Sargies no smaidīga­jiem.» Un zemtekstu es varu atšifrēt pati: sargies no ikdienā pārlieku diplomātiskajiem, viņi ir lišķi un divkoši, kuri trīc par savu ādu un kā šuneli ir gatavi laizīt… Vārdos viņi ir pieglaimīgi, bet iekšēji perina ļaunas domas. Man nā­kas strādāt kopā ar darba kolēģi, kura vienmēr apjautājas, kā man iet, kā jūtos, pūlas iesaistīt mani sarunā un kāri tver pēc katra mana slikti teiktā vārda par priekšniecību. Zinu, ka tas tiek atzināts, tāpēc tagad ar smaidu uz lūpām runāju tikai labu. Viņa jau nu nebūs tā, kurai izkratīšu savu sirdi. Taču esmu novērojusi, ka mana klusēšana viņu kaitina, nu pirms neilga laika viņa izvēlējās citu taktiku: viņa tieši, pat netaktiski sāk man jautāt, ko es domājot, pie­mēram, par to, ka mums nebūs solītais algas pielikums, vai par to, ka nevarēsim doties atva­ļinājumos, iepriekš pieteiktajos laikos, vai to, ka jānāk strādāt sestdienā… Atbildu strupi. Priekš kam man domāt, kādas manipulācijas no sa­vas puses? Tik zemu es nekritīšu…»

Turpmāk vēl...