Ko tur liegties, arī tev taču ir pazīstama tā — citreiz sazvērnieciskā, citreiz sirdi atvieglojošā, citreiz solidarizējošā — sajūta, kas rodas, kādu aprunājot… Aprunātājs ar privilēģiju — draugs Paši bīstamākie aprunātāji ir bijušie draugi un cilvēki, ar kuriem ir bijušas ciešākas attiecības.
Kā izturēties pret aprunāšanu?
Tādi par mums parasti zina vairāk.
Leldes stāsts: «Pirms kāda laika saņēmu piedāvājumu būt par kāda liela projekta vadītāju, un man pašai bija jāizvēlas komanda — cilvēki, ar kuriem kopā strādāšu, šajā izšķirīgajā brīdī man piezvanīja draudzene, ar kuru jaunības gados bijām tusējušas vienās kompānijās. Varētu teikt, ka viņa mani zina ļoti daudz. Satikāmies, pļāpājām, un viņai nepārprotami lika manīt, ka labprāt no manis saņemtu darba piedāvājumu. Kāda iekšēja balss gan man teica, ka jaunos projektos nevajag vilkt iekšā cilvēkus no pagātnes, vēl jo vairāk no laika, kurš bijis divdomīgi vētrains… Bijusī draudzene mūsu jaunības dienu trakumu un ēverģēlības varēja interpretēt, ka pašai tīk. No otras puses — es viņu novērtēju kā tiešām labu profesionāli, kas varētu tikt galā ar pienākumiem. Turklāt — kādēļ nepalīdzēt pazīstamam cilvēkam, ar kuru, var teikt, puspuds sāls kopā apēsts? Jutos pārliecināta par sevi, jo jau sen nedzīvoju tādu dzīvi kā toreiz. Uzaicināju, un viņa, protams, piekrita. Arī viņa bija mainījusies. Principā mēs abas bijām mainījušās uz labo pusi. Tā kā biju draudzenei priekšniece, viņa tagad čupojās ar sava līmeņa cilvēkiem. Ar viņu atjaunot bijušo draudzību ne gribēju, ne arī bija laiks. Viņa ātri atrada kontaktu ar citiem kolēģiem, un es to vien jutu, ka viņa man aiz muguras kaut ko stāsta… Šādas tādas replikas viņa izmet, arī man klātesot. Nezinu, kāpēc. Lai kaitinātu? Nobiedētu? Dotu mājienus? Šantažētu? Negribu apgalvot, ka viņa rok bedri… Bet man nav patīkami. Zinu, ka suns, kuram esmu devusi kaulu, ir iekodis man rokā.. Otrreiz es viņu darbā vairs neņemtu. Uz ko gan es paļāvos — ka viņa turēs mēli aiz zobiem? Droši vien uz to, ka cilvēks beidzot ir pieaudzis — ar savu pašcieņu un godaprātu. ..Es no savas pagātnes nekaunos. Uzskatu, ka esmu atvērts cilvēks un varu runāt arī par to, kas ar mani nolicis slikts. Būtībā tāda traka esmu vēl joprojām, tikai tagad man ir vairāk pašdisciplīnas. Es domāju, ir tā: tāpēc jau ir draugi (arī bijušie), lai saprastu tavas vājības. Varbūt arī pateiktu tev tās acīs, nevis nestu apkārt pa pasauli bazūnējot. Laikam tieši tāpēc mēs vairs neesam draudzenes.»
Kā izturēties pret aprunāšanu?
Psihoterapeiti iesaka — pirmkārt jau kontrolēt pašai savu rīcību. Jo aprunāšana, šis ķirmis, jau saēd cilvēku pašu. Ja tam nepievērš uzmanību un noņem no trases paškontroli, tā kļūst kā slikts paradums, kuru cilvēks bieži pats nepamana — kā nagu graušanu vai kāju šļūkāšanu, piemēram. Atskaties kaut uz trim pēdējām nodzīvotajām dienām un padomā — vai esmu kādu aprunājusi? Ar kādu nolūku to esmu darījusi? Ko man tas ir devis? Vai jūtos mierā ar to? Vai šis fakts ceļ manu pašapziņu vai gremdē? «Cilvēkam, kurš staigā apkārt, aprunādams citus, visdrīzāk nav kaut kas kārtībā ar pašnovērtējumu,» uzskata psihoterapeite Gunta Jakovela. «Cilvēkam ar normālu pašapziņu nav vajadzības nopulgot kādu citu, runājot par viņu sliktu, tādam nav jāatsperas uz citu vājībām, lai it kā paceltu sevi. Cilvēkam nav jāizceļas, lai apzinātos savu vērtību.»
Ingunas stāsts: «Vairāk vai mazāk visos kolektīvos un pat mājās savas dzimtas lokā vienmēr esmu jutusies kā baltais zvirbulis. Ne jau tā, ka mēģinu ar kaut ko izcelties, drīzāk nemēģinu nonivelēties un darīt to, ko citi, lai iekļautos kolektīvā. Zinu, ka tieši šis apstāklis ir par iemeslu tam, ka mani aprunā. Visbiežāk tāpat vien, klačojoties. Nu labi, es varētu iet ar meitenēm pīppauzēs vai kopā ēst dienišķās pusdieniņas, sēdēt ar tantēm pie galda jubilejas reizēs un tādā veidā mākslīgi noņemt dalu no iespējām mani aprunāt. Bet vai man to vajag?»
Un tas patiesi ir jautājums — cik tālu esam gatavas iet, lai tikai mūs neaprunātu? Cik ļoti esam gatavas saplūst ar pūli, lai tikai mūs nepamana? Bet varbūt tomēr aprunāšanu augstsirdīgi uztvert kā cilvēku vājību, kurai spējam stāvēt pāri? Jo pašas taču tik zemu nenolaižamies…
Pilnu rakstu lasi žurnāla «Marta» 10. jūnija numurā.