Katrs cilvēks analizē un vērtē apkārtējo cilvēku izturēšanos.
Kā rīkoties, ja tevi kritizē
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tas ir dabiski. No citu kritikas neizbēgsim. Taču varam iemācīties mierīgi to pieņemt un pat sev izdevīgi izmantot.
Lielākā daļa no mums aizstāvas, ja kāds mūs kritizē. Taču, lai gan kritika nav patīkama, tā tomēr dažus mobilizē darbam, savukārt citiem gluži pretēji — pēc aizrādījumiem vēlme darboties zūd.
Neglaimojošs vērtējums. Reakcija
Cilvēki ar stipriem nerviem (vai bezrūpīgie) izliekas, ka nedzird, un turpina darīt savu. Vīrs man pārmet, ka esmu nopirkusi pārāk gaišas tapetes. Ko darīt? Nākamreiz lai pērk pats.
Daži par kritiku apvainojas. Šādai reakcijai ir dažādi iemesli. Kritizētā persona uzskata, ka ir laba profesionāle, un tāpēc nepieļauj domu, ka kaut ko izdara slikti. Iespējams, pat nesaprot aizrādījuma jēgu un uztver to kā uzbrukumu sev. Taču ne katra piezīme liecina par labvēlības trūkumu.
Pārāk jūtīgie pārdzīvo un ilgi atceras kritiku, nespēdami ar to samierināties. Viņi nesaprot, kā tas var būt: tik ļoti censties un saņemt sliktu novērtējumu. Sāk jau likties, ka nekam nav derīgi. Pēc aizrādījuma viņi vairs nespēj izlabot savas kļūdas un ķerties pie jauniem uzdevumiem.
Daži savu izmisumu pat par saudzīgu kritiku pārspīlē apzināti. Tādā veidā viņi mēģina izvairīties no atbildības par savu darbu, cenšas apkārtējos izraisīt līdzjūtību, sevi noniecinot: «Es jau nevaru. Man neiznāks, kā vajag.»
Ir arī tādi, kas savu autoritāti ceļ, nepieļaujot, ka kāds varētu viņus negatīvi novērtēt. Ja tomēr kritika atskan, viņi sevi aizstāv, aizrādot par citu kļūdām. Tāda nostāja visbiežāk piemīt vecāku attieksmē pret bērniem, skolotāju — pret skolēniem, priekšnieku — pret padotajiem. Tas notiek bailēs zaudēt savu pozīciju, kurā pieļaut kļūdas it ka nav iespējams.
Tikai nedaudzi nebaidās no kritikas. Viņi negatīvu vērtējumu uzņem kā ārsta diagnozi: dažkārt grūti pieņemamu, taču tādu, kas norāda, kā izveseļoties. Tādas spējas būtu vērts sevī attīstīt katram.
Ko darīt, lai kritika neapcirptu spārnus
Ja piederam pie tiem, kam katra negatīva piezīme atņem dzīvesprieku, nedrīkstam reaģēt uz kritiku pārāk emocionāli. Vieglāk mums būs to uztvert un izdarīt pozitīvus secinājumus, ja ar vēsu prātu paanalizēsim, ko mums pateica.
Padomā, vai kritika patiešām skar tevi. Ja šefs saka — visi nokavē darba sākumu, bet tu zini, ka tā nav taisnība, neuztver aizrādījumu, ka tas adresēts tev.
Paanalizē tev teikto negatīvo piezīmi. Padomā, vai tā ir būtiska. Ja tā nav lietišķa, centies to laist pār galvu. Taču, ja kritika ir pamatota, parunā ar personu, kas tev aizrāda. Pavaicā, kā tev būtu jārīkojas, lai izlabotu brāķi. Ja šefs teic, ka slikti paveici tev uzticēto darbu, jautā konkrēti, kādas kļūdas jālabo.
Nepieļauj, lai kritika tev «atņemtu valodu». Ja kāds tevi peļ, vaicā: «Ko īsti tu domā, sacīdams, ka neesmu lietpratēja?» vai «Kādēļ tu domā, ka man slikta gaume?». Piespied cilvēku, kas tevi kritizē, precizēt savas domas.
Ja uzzini, ka kāds tevi aprunā aiz muguras, piedāvā sarunu zem četrām acīm un pieprasi paskaidrojumus.
Būtiski ir, lai tu iemācītos atšķirt bezjēdzīgu ļaunprātību no lietišķas kritikas. Ja kāds teic, ka tu ģērbies pārāk jauneklīgi saviem gadiem, padomā, vai šī piezīme ir izteikta greizsirdības dēļ, vai arī patiešām tavs tērps ne īpaši atbilst tavam vecumam un veicamajam darbam.
Galvenokārt tomēr neuztraucies, ja tev liekas, ka burtiski visi tevi kritizē un tu nevienam nepatīc. Redzams, ka nav jau tik slikti, droši, ka tevi mīl, tu neesi citiem vienaldzīga, un tādēļ tev pasaka acīs, ko par tevi domā.