1. sērija. Padomju Latvija 1985. gadā. 3. turpinājums
1. sērija. Priekšnieki lieli un mazi
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Valsts pārvaldes sistēma astoņdesmito gadu vidū ievērojami atšķīrās no tagadējā. Vecākiem cilvēkiem tas nav jāstāsta, taču jaunākiem varētu būt grūti saprast, ka tajos laikos galvenā un pēdējā instance bija partijas komiteja. Komunistiskās partijas, protams.
Pats galvenais partijas boss Latvijā bija Latvijas kompartijas Centrālkomitejas (LKP CK) 1. sekretārs Boriss Pugo – tas pats, ko vēlāk pārcēla augstākā amatā uz Maskavu, kur viņš iesaistījās 1991. gada augusta pučā un tā finālā saskaņā ar populārāko versiju pats nošāvās. Savukārt no vēlāko laiku varoņiem biedra Pugo vadībā čakli strādāja LKP CK Administratīvo orgānu nodaļas (paraug, kāds nosaukums!) vadītājs Anatolijs Gorbunovs, kuram lielākais karjeras kāpiens tāpat vēl bija priekšā.
Virkni pazīstamu vārdu varam atrast partijas nomenklatūras zemākos plauktiņos: te ir LKP CK sekretārs Ivars Ķezbers, LKP Liepājas komitejas 1. sekretārs Alfrēds Čepānis, LKP Saldus rajona 1. sekretārs Augusts Brigmanis, Latvijas komjaunatnes komitejas 1. sekretāre Mārīte Rukmane (dažus gadus vēlāk viņu iecēla par Rīgas Kirova rajona partijas komitejas 1. sekretāri, bet M. Rukmanes vietā pie komjaunatnes stūres stājās tagadējais apdrošināšanas sabiedrības Ergo Latvija valdes loceklis Ivars Priedītis), Rēzeknes rajona komjaunatnes komitejas 1. sekretārs Jānis Urbanovičs, Rīgas Politehniskā institūta komjaunatnes sekretārs Andris Ameriks, Latvijas Valsts universitātes partijas komitejas sekretārs Aivars Endziņš un citi.
Savukārt redzamu komjaunatnes funkcionāru vidū tolaik ir vēlākie Rīgas vicemērs Sergejs Dolgopolovs un pilsētas izpilddirektors Māris Tralmaks, Baltic International Bank lielākais akcionārs un valdes priekšsēdētājs Valērijs Belokoņs, juvelierizstrādājumu kompānijas Gemmi īpašnieks un vadītājs Jevgēņijs Vološins, Latvijas vēstnieks ASV Māris Riekstiņš, Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents Henriks Danusēvičs, miljonārs, Rīgas piena kombināta līdzīpašnieks Atis Sausnītis, neveiksmīgais Rīgas komercbankas prezidents Vladimirs Kuļiks, iekšlietu ministrs un Ministru prezidenta biedrs Ziedonis Čevers, Latvijas bankas prezidenta biroja vadītājs Guntis Valujevs, politiskais komentētājs Viktors Avotiņš, telekomunikāciju miljonārs Pēteris Šmidre, advokāts Uģis Grūbe, Ventspils mērs Aivars Lembergs…
Sarakstu var turpināt un turpināt – turklāt tajā ir ne tikai mūslaiku veiksminieki vien. Pa komjaunatnes līniju karjeru taisīja pat krietni vēlāk kā liels dzērājs un kādas nabaga gājējas nobraucējs bēdīgu slavu guvušais Jānis Miglavs – tolaik gan viņš nesapņoja par Valmieras rajona padomes priekšsēdētāja krēslu, bet tikko bija iecelts par Kauguriešu kolhoza komjaunatnes komitejas sekretāru un, kā vēsta tā laika avīzes, beidzot bija piedabūjis neapzinīgos kolhoza jauniešus maksāt biedra naudu un nākt uz komjauniešu sapulcēm.Vēlāk kā nelokāms komunists PSRS mēroga slavu ieguvušais Alfrēds Rubiks 1985. gadā vadīja Rīgas pilsētas izpildkomiteju un noņēmās ar tīri saimnieciskām lietām – gudroja, kur izmitināt galvaspilsētā sabraukušos strādniekus un kur būvēt pirmo metro līniju. LPSR valdību jeb Ministru Padomi tolaik vadīja Jurijs Rubenis, bet viņa vietnieks bija Valsts plāna komitejas priekšsēdētājs Miervaldis Ramāns – cilvēks, kurš vēlāk neliedza arī padomus pirmajam atjaunotās Latvijas Republikas premjeram Ivaram Godmanim.
Vairuma tā laika ministru vārdi šodien vairs neko neizsaka, jo reizē ar PSRS sabrukumu viņi no administratīvā aparāta pazuda, taču no pazīstamākiem vārdiem var pieminēt iekšlietu ministru Bruno Šteinbriku un VDK priekšsēdētāju Staņislavu Zukuli. Pieminēšanas vērts ir arī kompartijas Revīzijas komisijas priekšsēdētājs Alfrēds Bergs–Bergmanis – pēc pāris gadiem viņu iecēla par Latvijas bankas padomes priekšsēdētāju, bet pēc neatkarības atjaunošanas viņš bija tas, kurš banku gudrības ierādīja jaunizceptajam Latvijas bankas prezidentam Einaram Repšem. Vēl Padomju Latvijas varasvīriem varam pieminēt arī Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāju Pēteri Strautmani, taču nekādas paliekošas pēdas Latvijas vēsturē viņš nav atstājis.
Turpinājums rīt...
Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.