Šogad jūnijā katrs desmitais devīto klašu audzēknis, iespējams, saņems tikai liecību, nevis pilnvērtīgo pamatizglītības dokumentu—apliecību,prognozē Izglītības un zinātnes ministrijas Vispārējās izglītības departaments.
Kāpēc tik daudz nesekmīgu skolu beidzēju?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pagājušogad 9. klasi tikai ar liecību beidza 3238 skolēni jeb 8,5 procenti visās pamatskolas izlaiduma klasēs. Profesionālās izglītības iestāžu vadītāji pārmet pamatskolai, ka viņi saņem kolēģu darba brāķi. Kāpēc tā? Un kurp lai dodas tie ar liecībām?
Iemesli
Jau pērn skolotāji sprieda, ka parādās iepriekšējo gadu kļūdu rezultāti. Deviņdesmitajos gados pēc pāriešanas uz 10 ballu vērtēšanas sistēmu tika pieļauts, ka arī zems skolēna zināšanu vērtējums ir vērtējums. Vieninieks vai divnieks, tik un tā vērtējums ir, uz nākamo klasi drīkst pārcelt. Uz otro gadu audzēkni varēja atstāt tikai ar vecāku piekrišanu. Bērns pierada uzskatīt — «tas nekas, ka esmu slikti mācījies», viņam nedraudēja ne īpaši vasaras darbi, ne briesmas atpalikt no klasesbiedriem. Viņaprāt, viss it kā bija kārtībā.
Bet pērn stājās spēkā grozījumi Vispārējās izglītības likumā. Tie noteica: ja skolēns nav ieguvis vērtējumu kādā no mācību priekšmetiem gadā vai kādā no valsts pārbaudījumiem vai arī vairāk nekā divos saņēmis zemāku vērtējumu par četrinieku, viņš saņem tikai 9. klases liecību. Ar to ne 10. klasē ietikt, nedz iestāties tajā profesionālajā vidusskolā, kur būtu vēlējies.
Dažs paslinks gaišas galvas īpašnieks paguva saņemties, bet daudzi ne. Turklāt vispārizglītojošās skolās ir arī bērni ar mācību grūtībām jeb intelekta īpatnībām, kuriem grūti saprast matemātiku, ķīmiju vai kuri lasa lēnāk nekā pārējie.
«Negribējās iet uz skolu»
«Vajag mācīties un kaut kā tomēr pabeigt to 9. klasi,» saka tie Rīgas Ezerkrastu vidusskolas audzēkņi, kuri mācās 9.klasē jau otro reizi un apgūst īpaši licencētu «otrās iespējas» programmu. Dažam jau 17, citam pat 18 gadi.
Kā paši izskaidro, kāpēc otrgadnieki?
Jolanta: «Negribējās mācīties, kaut kāds slinkums bija. Nepadevās algebra un ģeometrija. Bija nesaskaņas ar skolotājiem. Tad vispār negāju uz skolu. Labāk pastaigājos kopā ar draugiem. Šogad ir citādi. Tagad sapratu, ka vajag mācīties. Sāku uzvesties labāk».
Natālija: «Es astotajā klasē palaidu mācību vielu garām nesaprastu. Nemācījos. Devītajā klasē vairs nevarēju sasteigt iekavēto. Mani pie eksāmeniem pielaida, bet matemātikas eksāmenu nenokārtoju».
Diāna: «Esmu bieži slimojusi, daudz iekavēju. Man no pirmās klases ne īpaši padevās matemātika, vēlāk algebra un ģeometrija. Tajā brīdī, kad skolotājs vielu skaidro, saprotu. Kad sāk nākamo tematu, iepriekšējo aizmirstu. Gribu mācīties par pavāri, bārmeni un oficianti.»
Līna: «Iepriekšējā skolā bijām klasē daudzi un skolotāji pievērsa uzmanību tikai tiem, kuri zināja. Pārējie jutās it kā atstumti.»
Marjuss: «Pagājušogad Strenču vidusskolas 9. klasē mēs bijām pieci, kurus nepielaida pie eksāmeniem. Citi palika turpat mācīties otru gadu, es pārnācu uz Rīgu pie māsas. Man nepadevās svešvalodas, matemātika. Tagad viss normāli.»
Edmunds: «Ja dabū labu atzīmi, tad ir stimuls mācīties, bet ja sliktu, tad — ko tur vairs… Rīgas Hanzas vidusskolā iekavēju vielu jau septītajā un astotajā klasē. Pabeigšu 9. klasi un mācīšos tālāk vidusskolā. Otro reizi negribas būt neveiksminiekam.»
Kristaps: «Sāku slikti mācīties jau 5. klasē. Aizrāvos ar datorspēlēm. Tad vēl visādi tusiņi. Ja atnāc svētdien vakarā mājās, visu dienu pavadījis ar draugiem, noguris, gribas iet gulēt, nevis vēl divas stundas pildīt mājasdarbus.»
Un ko par to saka vecāki, skolotāji? «Ko tad iepriekš skolotāji un vecāki mums varēja pateikt… Jāgaida, kamēr cilvēks pats sapratīs,» domāja lielākā daļa to, kuri izmanto «otro iespēju» Ezerkrastu vidusskolas 9. klasē.
Neattaisnotie kavējumi
Par situāciju šogad Izglītības un zinātnes ministrijas Vispārējās izglītības departamenta direktors Artūrs Skrastiņš saka: «Skolu valdes atsūtīja ziņas par devītklasniekiem, kam varētu būt nesekmīgi vērtējumi trīs vai vairāk priekšmetos. Iepriekšējā gadā tika prognozēti 14 procenti, tagad 11. Ja tie atkārtojas gadu no gada, tad iemesli ir vieni un tie paši.»
Neattaisnotie kavējumi ir vājo zināšanu cēlonis 17% nesekmīgo skolēnu. «Kādu sabiedrība redz risinājumu tam, ka bērns neatnāk uz skolu?» jautā Artūrs Skrastiņš. «Varas mehānisma mums nekāda nav, kā rīkoties ar kavētājiem, No mājas bērns izgājis, uz skolu nav aizgājis… Gan skolas, gan pašvaldību institūciju speciālisti, bērnu tiesību inspektori strādā savu iespēju robežās.» Bet par bērniem ar mācību grūtībām Artūrs Skrastiņš piebilst, ka vecāki paši izvēlas, kur sūtīt — parastā skolā vai īpašā — tos, kurus pārbaudījušas medicīniski pedagoģiskās komisijas.
Kurp tālāk?
Kur šogad paredz turpināt izglītību jaunieši ar liecībām? Aptaujas liecina: profesionālās izglītības iestādes izvēlētos 32%. Atkārtoti citā skolā 9. klasē gribētu iestāties 16%. Tajā pašā skolā atkārtoti 9. klasē domā sēdēt 33%. Izlīdzinošās programmas izraudzītos 13%. Citas iespējas (vakarskolas u. c.) pieļauj 6%.
Tātad uz profesionālajām skolām vēlas doties aptuveni trešā daļa. Viņi tur apgūst gan pamata gan profesionālo izglītību un, ja to dara sekmīgi, var mācīties arī tālāk.
Pirms diviem gadiem tikai 12 profesionālās izglītības iestādes piedāvāja programmas skolēniem ar nepabeigtu pamatizglītību. Tagad skaits ir palielinājis. Pēc IZM profesionālās izglītības centra vadītājas Ilzes Brantes apkopotajām ziņām, profesionālās izglītības programmas ar pedagoģisko korekciju ir pieejamas 17 skolās. Tās ir: Apguldes arodvidusskola, Barkavas avs., Dagdas avs., Daugavpils Mežciema arodskola, Jaunaglonas avs., Jelgavas amatniecības vsk., Kuldīgas avs., Laidzes profesionālā vs., Limbažu 18. avs., Lūznavas profesionālā vs., Rankas avs., Saulaines profesionālā vs., Skrundas avs., Vangažu arodskola. Viesītes avs., Zaļenieku un Zilupes arodvidusskolas. Piedāvātās specialitātes ir — mūrnieks, galdnieka palīgs, palīgšuvējs vai šuvējs, atslēdznieks, krāsotājs, remontstrādnieks, pavāra palīgs, lauku strādnieks augkopībā u. tml.
Daudziem audzēkņiem gan tomēr vienīgā iespēja būs braukt mācīties uz kaimiņrajonu, jo pašu rajonā tādu profesionālo skolu nav. Pedagogi domā — tas ir pat labi, ka jaunietis prom no ierasto draugu kompānijas.
Visgrūtākie priekšmeti
Rīgas valsts tehnikums pērn licencēja un atvēra īpašu trīsgadīgu programmu koksnes apstrādātāju apmācībai. Tajā četras piektdaļas audzēkņu ir rīdzinieki, taču pasniedzēji priecātos, ja būtu vairāk atbraucēju no rajoniem. Jo tikt galā vieglāk ar tiem audzēkņiem, kuri dzīvo dienesta viesnīcā. Galvenās problēmas — «bastošana» un zināšanu robi, kas radušies jau pamatskolas 5. un 6. klasē.
Pēc 1. kursa beigām audzēkņiem būs jākārto 9. klases eksāmeni. Pēc diviem gadiem programmas beidzēji būs mašīnstrādnieki. Tiesa, no 25, kuri sāka mācīties, tagad tehnikumā palikuši vairs tikai 17 jaunieši. Pārējiem pietrūcis motivācijas.
Rīgas Ezerkrastu vidusskolas direktore Menāde Jansone norāda, ka viņas skolā lielākai daļai «otrās iespējas» programmu apgūstošo 9.c skolēnu ģimeņu ir normāli dzīves apstākļi, bērni ir labi aprūpēti.
Pedagogiem bijis sarežģīti sākt darbu septembrī — kamēr noskaidrojuši, ko katrs skolēns zina un ko ne. Viens neprot rēķināt procentus, otrs neatšķir, kur teikumā divdabja teiciens. Direktore uzskata, ka skolēni ar vājām zināšanām otro reizi 9. klasē varot mācīties arī citā pedagoģiskās korekcijas programmā, kur jāapgūst mazāks zināšanu apjoms. Toties vairāk laika var pievērst profesionālo spēju izpētei un jau dažu amatu prasmju apgūšanai.
Vislielākās grūtības skolēniem algebrā, ģeometrijā, fizikā, ķīmijā un viena daļa otrgadnieku jau stipri sen pieraduši skolā nemācīties, uzsver M. Jansone. Viņasprāt, mācību saturs ir pārāk piesātināts, tāpēc ļoti daudzi skolēni nevar visu apgūt. Tāpēc ieteikums — jāveido dažāda līmeņa pamatizglītības programmas. Tādas ir, piemēram, Vācijā. Un, skolu beidzot, attiecīgi tiek izsniegti dažādu līmeņu atestāti, kuri paver dažādas iespējas tālāk.
Divas programmas, divi diplomi?
Psihologi un skolotāji domā — varētu būt divas mācību programmas un divi diplomi. IZM departamenta direktors Artūrs Skrastiņš tam nepiekrīt. Ja procentuāli parēķina, tikai trešajai daļai jeb vienam tūkstotim no 9. klases vājo sekmju jauniešiem cēlonis ir mācību grūtības. «Vai šim vienam tūkstotim vajadzīgs citāda apliecība par citādu zināšanu līmeni?» jautā direktors. Viņaprāt, tagadējo liecību pārtaisīt par apliecību būtu vien «spēle». Bet vecāki ir sarūgtināti: izglītotāji pamatskolā visus vēlas redzēt vienādus, neņemot vērā psihologu atzīto, ka dažādiem bērniem attīstītas dažādas spējas atbilstīgi viņu intelekta veidiem.
Lai gūtu panākumus, uzsvars jāliek uz savu īpašo dotumu attīstīšanu. Ne visi var būt tik talantīgi matemātiķi, kādi mācās valsts 1. ģimnāzijā. A. Skrastiņš iebilst, ka 9. klases beigu eksāmenu matemātikā uz četrinieku var nokārtot arī bērns, kuram ir citi talanti, bet kurš tomēr ir centīgi strādājis matemātikas stundās visus deviņus gadus. «Ar mācību satura reformu, kas notiks šogad, gribam panākt, lai bērnam tā diena skolā būtu interesantāka, patīkamāka. Lai matemātiku iemācītu ne sliktāk kā tagad, bet bērnam saistošākās formās,» viņš piebilst. Ministrijā domājot arī, kā pilnveidot pedagogu tālākizglītības sistēmu, lai palīdzētu skolotājiem, kam jāstrādā ar bērniem, kuriem ir mācību grūtības. Ko darīt?
Jelgavā izglītības pārvaldes metodiķi pētījuši, kāds atbalsts jāsniedz tām ģimenēm, kur vecāki ieinteresēti bērna izglītībā, bet neprot viņu motivēt. Jāizglīto vecāki, veidojot vecāku klubus, rīkojot interesantas lekcijas. Ja pusaudzis ir no ģimenes, kurā izglītību neuzskata par vērtību, jārod veidi, kā palīdzēt ar materiālu un morālu atbalstu tieši bērnam.
Jelgavas bērnu un jaunatnes centrā darbojas klubiņš «Viens mājās», kurā ir saistošas nodarbības sociālā riska grupas zēniem un meitenēm. Piedalīšanās klubiņā vairākus bērnus, kuri iepriekš pametuši skolu, pamudinājusi atgriezties tajā. Bērnam zudusi interese par mācībām un iestājusies krīzes situācija, ja viņa dzīvē bijusi cita, tajā brīdī svarīgāka problēma: vecāki šķiras vai ir bez darba un bez naudas un atvasei jārūpējas par iztiku, varbūt jādomā pašai, kā nopelnīt.
Šajā mācību gadā Rīgas Domes Izglītības, jaunatnes un sporta departamenta konferences dalībnieki ierosināja, kas tad jādara, lai savlaicīgi palīdzētu skolēniem, kam grūtības iegūt pamatizglītību. Pedagogiem jau sākumskolā rūpīgi jāizpēta skolēnu spējas, lai zinātu, kuriem bērniem var būt mācību grūtības (lēnāka uztvere u. c). Nevajadzētu pieļaut mācību pārslodzi. Kā būtiski IZM adresēti priekšlikumi bija: tomēr izveidot un apstiprināt pielāgotas (atvieglotas) mācību programmas bērniem ar specifiskiem mācīšanās traucējumiem vispārizglītojošās skolās.
Domājot par to, ka nākamajam pavāram vai frizierei zināšanas par monomiem un polinomiem nebūs tās dzīvē visvairāk vajadzīgās, derētu izstrādāt pamatizglītības programmas ar profesionālu ievirzi. Vēl citi ierosinājumi: «Paredzēt finansējumu pagarinātās dienas grupu izveidošanai 5.–9. klašu posmā. Palielināt apmaksājamo stundu skaitu par klases audzināšanu sākumskolas pedagogiem līdz sešām stundām. Noteikt vienu izglītības psihologa un speciālā pedagoga amata vienību uz 400 vispārējās izglītības iestāžu audzēkņiem». Tagad tāda paredzēta uz 600 audzēkņiem.
Iespējams, mazāk otrgadnieku būtu, ja skolotājs un audzinātājs uzslavētu ikvienu bērnu par veiksmēm, neatstumtu tos, kuri nesaprot, palīdzētu saņemties. Jelgavas pieaugušo izglītības centra direktora vietniece Ingrīda Muraškovska uzsver, ka, skolas novērtējot, nav kritēriju, kā konkretizēt, ko skola darījusi, lai nodrošinātu pamatizglītību nevis «vidējam audzēknim», bet katram bērnam. Arī mazāk apdāvinātajam, kurš tāpat kā vienaudži alkst pēc skolotāja ieinteresētības viņa panākumos un atzinīga vārda, bet kura audzināšanā un spēju atraisīšanā pedagogam jāiegulda vairāk pūliņu. I. Muraškovska atgādina izcilā pedagoga Luda Bērziņa teicienu: «Ko skolotājs īsti māca: priekšmetu vai bērnu?»