Beidzot vidusskolu, 12.
Izlaiduma prieku sabojā ultimāts
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
klases absolventi tradicionāli paši sev vienojas izveidot piemiņas žetonus.
Absolventu vidū vispopulārākie ir gredzeni. Piemēram, Olaines 1. vidusskolā 12. klases skolēni izvēlējušies sudraba gredzenus, ko jau saņēma 19. februārī, atsevišķā ballītē. Ka tas būs tieši gredzens, vienojās viegli, bet smagāk gāja izlemjot, kāds tieši tas būs. Skola šajās sarunās neiejaucās.
Gredzenus izvēlējās arī Lubānas vidusskolā, Tukuma Raiņa ģimnāzijā un Draudzīgā aicinājuma Cēsu valsts ģimnāzijā. Aizkraukles novada ģimnāzijas 11. klase jau zina, ka nākamgad izlaidumā arī saņems gredzenus. Gredzena cena svārstās ap septiņiem latiem. Ir arī klases, piemēram, Bauskas pilsētas 2. vidusskolā, skolēni nesaņems neko, bet cer no skolas sagaidīt kādu grāmatu. Ir arī skolas, kur ir pilnīga demokrātija, — pat ja visa klase izvēlas kaut ko vienu, bet kāds skolēns grib ko citu, tad viņš drīkst «neskriet līdz ar baru».
Tomēr ne visur skolēni ir tik brīvi. Es mācos Rīgas rajona Baldones vidusskolā. Šeit minētajās skolās izvēle notikusi bez lielām domstarpībām. Diemžēl mūsu klasē tā nebija. Izvēle ir mainīta vairākas reizes. Divās 12. klasēs esam ap 40 skolēnu. Ja mēs gribējām vienu, otri vēlējās ko citu. Beidzot tomēr vienojāmies.
Skaidrs, ka vienoties nebija viegli. Un tas varbūt nav nekas sevišķs, bet pārsteidza mūsu skolas vadības ultimāts. «Gredzens nav skolas simbols, un to izlaidumā nepasniegsim,» tāda bija skolas vadības nostāja. Mums izvirzīja ultimātu — vai nu būs izlaidums bez gredzeniem vai, ja būs gredzeni, izlaiduma nebūs. Mēs piekritām, nu gredzenu vietā mums uzspiestas misiņa piemiņas piespraudes. Tās piekritām ņemt, jo citādi mums izlaidumā vispār neko nepasniegs. Skolas vadība savu ultimātu pamatoja ar to, ka pilsētas dome iepriekšējos gados esot samaksājusi par šādu žetonu izveidošanu un tālab mums jāpiekāpjas.
Nu jocīgi gan — vai tā piemiņas lieta paliks par piemiņu mums pašiem, skolas vadībai vai pilsētai domei? Patiesi dīvaini. Nekādas demokrātijas. Turklāt man par šo misiņa piespraudi vēl jāsamaksā pieci lati. Nepatīkams gadījums.