Laicīgā pasaule ir pilna baudu. Viena no tām — naudas skaitīšana svešā maciņā. Izlasījis Ievas Albertes rakstu 21. jūnija «Karjeras Dienā», nevarēju pārvarēt tieksmi ieskatīties skolotāja kabatā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pēdējā laikā bija lasītas ļoti pretrunīgas ziņas — esot gan nabagi, gan pelnot kā četri deputāti kopā. Lai prieka mirkli paildzinātu, sāku to ar priekšspēli — izlasīju Izglītības likumu, Ministru kabineta (MK) noteikumus Nr. 347 (prasības skolotāju izglītībai un kvalifikācijai), Nr. 746 (darba samaksa), kā arī iegāju Centrālā statistikas biroja un skolotāju arodbiedrības LIZDA mājas lapās. Laikam biju uvertīru pārāk izstiepis, jo beigu galā samulsu. Taču — kam negadās? No visa lasītā sapratu to, ka skolotāja nedēļas darba likme ir 21 stunda klasē un rakstu darbu vērtēšana, sarunas ar vecākiem, piedalīšanās skolas sēdēs, individuālās konsultācijas, dežūras skolas sarīkojumos un, protams, gatavošanās jau minētajām stundām (neviens saprātīgs saimnieks māju neceļ bez pamatiem, tā — uz četriem akmeņiem — stutē tikai pirtiņas). Tāpat arī noskaidroju, ka jaunais skolotājs par šo vienu darba likmi mēnesī «uz rokas» saņem 127 latus, kas ir 1,2 iztikas minimumi (šā gada maijā patēriņa groza vērtība esot bijusi 104,77 lati), savukārt tas, kas strādājis skolā 30 gadus, saņem 1,3 iztikas minimumus. Sāku just cerētās baudas trīsas zūdam. Un tad, sev par nelaimi, ieskatījos, ka skolotājam, kuram bijusi vidējā pedagoģiskā izglītība, tagad noteikti jāiegūst augstskolas diploms. Līdz tam viņa algu par likmi rēķina ar reizinātāju 0,78. Lai pārliecinātos, ka neesmu ko greizi sapratis, zīmēju tabulu: Pedagoģiskā darba stāžs