Jaunietes pārdomas par Dziesmu un deju svētkiem

jūnija līdz pat 3. jūlijam Rīgu pieskandinās un piedimdinās mazie dziedāt un dejot gribētāji. Kopumā svētkos piedalīsies 35 003 bērni no visas Latvijas, kuri pārstāvēs 1402 kolektīvus. Šī nedēļa mazajiem dejotājiem paies, maz gulēta, daudz smaidot un gūstot pārpilnam dažnedažādu emociju. Dziesmu un deju svētki nu ir tie svētki, kas vieno un sauc latviešus uz kopīgu dziesmu un deju.

Pārskatot pasākumu un priekšnesumu programmu, mazliet izbrīna, ka tā pārplūdināta ar popkultūru, atstājot mūsu klasiskās vērtības moderno dziesmu un deju ēnā. Saprotami, ka viss mainās un attīstās un nevaram iestigt, neradot jaunu, modernu un oriģinālu. Bet, vērojot pasākumu programmu, šķiet, ka gribam nomainīt visu un uzreiz, tikai kaut kādas kripatas no pastāvīgajām vērtībām tajā visā tikai ķeksīša pēc atstājot. Visstraujāk klasiskās vērtības gribam izskaust deju uzvedumos.

Deju lielkoncertu «Ritums» skatītāji varēs noskatīties trīs dienas — 1., 2., 3. jūlijā — «Skonto» stadionā. Uzvedums sastāvēs no četrām daļām, kurās tiks atainotas cilvēka vērtības — daba, darbs, gudrība un es pats. Koncerts ietver 19 Latvijas horeogrāfu dejas, kurās tradicionālo tautas deju elementi savijas ar modernajiem ritmiem un deju elementiem. 2. jūlijā Kongresu namā Mūsdienu deju koncerts, iekļauta 21. gadsimta deju kultūra. Tajā pārstāvēti modernie ritmi gan no klasiskajām dejām, gan džeza, gan stepa, gan hiphopa, breika u. c. Savukārt izstāžu centrā «Ķīpsala» trīs dienas būs skatāms deju koncertuzvedums «Spēlēju, dancoju». Svētku noslēguma koncertā Mežaparka Lielajā estrādē skanēs vairāki Latvijā pazīstamu komponistu jaundarbi. Tikai visā šajā deju un dziesmu jūklī pazūd mūsu vērtības, saikne ar pagātni — mūsu pagātni.

Pēdējos gados aizsākušās runas par patriotiskās audzināšanas stundām skolā, lai saglabātu pašos latviešos tautas vērtības, tradīcijas, audzinātu latviskumu. 2004. gada 26. janvārī jauniešu nacionālpatriotiskā apvienība «Visu Latvijai!» aizsāka vērienīgu akciju «Mūsu vēsturi mūsu bērniem», pievēršot plašu sabiedrības uzmanību. Liekot uzsvaru uz problēmu, kas satrauc pašus jauniešus — bērni vāji zina Latvijas vēsturi. Runa gan nav tikai par vēstures nezināšanu un neorientēšanos tajā, bet arī par folkloras, literatūras, ģeogrāfijas nezināšanu.

Šī pati jauniešu apvienība šo jautājumu «cēlusi gaismā» un centusies risināt vairākkārt. Taču ko nevar izdarīt valdība, to jaunieši izdara paši. Tiesa gan, apvienībā ikviens jaunietis zina gan vēsturi, gan latviešu tradīcijas, gan dziesmas un arī latviešu dančus. Kas nav ieaudzināts ģimenē, to ieaudzina un interesi par to rada vienaudži. Neidealizēsim nevienu, bet paraugu no viņiem tomēr derētu ņemt. Domāju, ka tā mēs sevi darām tikai bagātākus un stabilākus.

Māksla ir paņemt nevis jauno, ko sviež pretī, bet jau esošo, kas jāatrok pašam. Varbūt būtu mazāk jārunā par patriotiskās audzināšanas stundām skolās, ja vien netiktu darīts viss, lai mēs paši savas vērtības aizmirstu un patriotismu apraktu. Atkal gribu uzsvērt, ka runa nav par iestigšanu un stūrgalvīgu turēšanos pie esošajām vērtībām, neradot jaunas. Jāatgādina vien, ka, mācoties jauno, nedrīkst piemirst veco, jo viss jaunais tomēr ir labi aizmirsts vecais!

Rodas jautājums — kādēļ Skolēnu dziesmu un deju svētkos programma ir pārplūdināta ar popkultūru, atstājot tautas vērtības ēnā? Popkultūra vērojama pietiekami daudzos citos festivālos un koncertos. Man Dziesmu un deju svētki šķita kaut kas tāds, kas atgādina, ka latvieši ir pietiekami seni un bagāti savā mantojumā.

Proporcija, kas vērojama šā gada Dziesmu un deju svētku programmā, ir nesalīdzināmi nevienlīdzīga. Jaunajam ir jāienāk proporcionāli klasiskajam. Citādi zaudējam saknes, stabilitāti. Izaugs jauna paaudze, nemaz nezinot, kas ir «Sudmaliņas», kas ir J. Vītols, kas ir E. Dārziņš utt. Var jau būt, ka to nemaz nevajag, bet tad nav vērts runāt arī par Latvijas vēstures mācīšanu skolās un patriotisko audzināšanu. Patriotismu nevar uzspiest ar varu, bet to var ieaudzināt ar mīlestību!