Ik gadu vairāk nekā 300 000 jaunu indiešu kārto iestājpārbaudījumus septiņās Indijas Tehnoloģiju institūta (ITI) filiālēs. Šīs augstskolas absolventiem paveras vislabākās iespējas iegūt augsti apmaksātu amatu. Īpaši lielas cerības uz eksāmenu liek jaunieši no nabadzīgām ģimenēm, jo iekļūšana institūtā nozīmē labāku dzīvi visiem viņa tuviniekiem.
Iestājpārbaudījumiem viņi gatavojas ar teju prātam neaptveramu disciplīnu un mācās pat pa 18 stundām dienā, bet uzņemti tiek divi no simts pretendentiem.
Piecas minūtes pirms deviņiem atskan otrais gongs: šajā mirklī vairāk nekā 600 eksāmenu centros visā Indijas subkontinentā tiek izsniegti testa jautājumi. Pulksten deviņos atskan trešais gongs un visi atplēš aizzīmogotās aploksnes ar jautājumu. Šajā brīdī uz uzdevumiem vērīgi skatās vairāk nekā 300 000 indiešu jauniešu, un pārbaudījumu izturēs tikai divi no simta. Septiņas Tehnoloģiju institūta filiāles katru gadu uzņem 6500 pirmkursnieku, un tam, kurš Mumbajā vai Deli grib studēt informātiku vai elektrotehniku, jābūt vienam no 300 labākajiem, tātad jāpieder pie 0,1% vislabāko. Tas ir grūtākais eksāmens visā pasaulē.
PIRMS DIVIEM MĒNEŠIEM. Pamestas fabrikas telpa Patnas nomalē. Raustīgas neona lampas gaismā 30 zēni noliekušies pār savām burtnīcām. Pranavs Ānands un Ritešs Randžans ap kaklu aptinuši šalli, citi zēni pāri galvai uzmaukuši vilnas cepuri, tā ka brīva paliek tikai sejas daļa — viņi izskatās pēc banku aplaupītājiem. Kājās visiem ir vaļējas sandales, dažiem nav pat to. Ir februāra vidus, un dzelošs vējš pūš cauri hallei. Uz šķībi uzmeistarota paaugstinājuma, tērpies vecā treniņtērpā, sēž matemātikas skolotājs Ānands Kumārs. Viņš raksta uz tāfeles: «Kāds būs augstākais logaritms kvadrātsaknei no viens mīnus sinuss kvadrātā no x?» Zīmuļi joņo pa papīru, un drīz vien cita pēc citas gaisā izslejas rokas. «Nulle,» atbild Ritešs. «Atscha,» noņurd Kumārs, un tas nozīmē — ļoti labi.
Īsi pēc plkst. 23.00 Kumārs nokāpj no paaugstinājuma. Audzēkņi sapulcējas ap skolotāju, klanās viņa priekšā, pieskaras savai pierei un tad skolotāja kājām. Šis žests nozīmē: pat dižākā mana ķermeņa daļa nav tik daudz vērta kā tavas kājas.
Satinušies lakatos, zēni atgādina apustuļus — tikai viņu pestītājs runā nevis līdzību, bet vienādojumu valodā, un tā uzdevums ir šos jauniešus atpestīt nevis no grēkiem, bet no nabadzības. Pārmaiņus ar vienu ķīmijas un vienu fizikas skolotāju sešas pēcpusdienas nedēļā Ānands Kumārs 500 jauniešiem pasniedz papildstundas. Viņu vecāki par to maksā 6000 rūpijas jeb 90 eiro — dažās ģimenēs šī summa atbilst pat divu mēnešu algai. Taču tā ir investīcija nākotnes vārdā, un nauda tam tikusi rūpīgi krāta.
30 skolniekiem, to vidū arī Pranavam un Ritešam, Kumārs pasniedz bezmaksas papildstundas. Šie audzēkņi nāk no visnabadzīgākajām ģimenēm Bihāras štatā, kuru Indijas augšupeja līdz šim nav skārusi nemaz. Pārsvarā jaunieši cēlušies no viszemākajām kastām, daudzi uzauguši ciemā bez elektrības un ģeometriju, sālsskābes reakcijas un Ņūtona likumus mācījušies sveču gaismā. Viņi ir Kumāra izredzētie — super trīsdesmitnieks. Skolotājs maksā par zēnu dzīvesvietu, ēdienu, grāmatām, un paši audzēkņi var koncentrēties tikai uz vienu vienīgu mērķi — iestājpārbaudījumu ITI.
TEHNOLOĢIJU INSTITŪTS kļuvis par modernu Indijas mītu, un tā absolventu biogrāfijas tautā apbrīno kā dievu leģendas. Zemnieki, kas paši lāgā nemāk lasīt, stāstot par prātam neaptveramas karjeras gadījumiem, piemēram, inženieriem, kas būvē dzelzs putnus, kuri lido uz Mēnesi, savu dēlu galvā šos trīs burtus burtiski iededzina. ITI absolventi ir NASA pētnieki, tūkstošiem viņi strādā Silīcija ielejā Sanfrancisko pussalā. ITI absolventi bija un vēl aizvien ir tādu uzņēmumu kā «United Airlines», «McKinsey», «Citigroup» un «Vodafone» vadībā. Starptautiskajā arēnā ITI tīkls tiek uztverts kā anomālija — trešās pasaules valsts augstskola, kas aizsteigusies priekšā amerikāņu elites universitātēm. Britu laikraksts «The Times» tehnisko universitāšu globālajā rangu tabulā ITI ierindojis trešajā pozīcijā — tūlīt aiz Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta Bostonā un Kalifornijas universitātes Bērklijā, bet virs Londonas Impērijas koledžas, Kalifornijas Tehnoloģiskā institūta un Šveices Federālā tehniskā institūta Cīrihē.
Dienas aizrit vienādā ritmā. Sešos gandrīz viss super trīsdesmitnieks jau ir pamodies. Uz balkona zēni, vērojot, kā skolas priekšā cūkas rakājas pa mēsliem, iztīra zobus. Astoņos mazs puišelis metāla bundžās atnes brokastis — plāceņus, lēcu virumu un dārzeņus. Tad trīsdesmitnieks mācās līdz pusdienas laikam, kad atkal tiek atnesti plāceņi, lēcu zupa un dārzeņi.
Īsi pirms plkst. 16.00 nelielā braucamrīkā ierodas skolotājs Kumārs. Bruņojies ar automātu, viņam blakus sēž policists; apsargāta tiek arī Kumāra mājas priekša. Plecīgais vīrs priecīgi stāsta, ka gandrīz visiem ģimenes locekļiem ir ieroča nēsāšanas atļauja. Tas viss tāpēc, ka skolā Kumāram jau divreiz ir uzbrukts, vienreiz viņa miesassargs pat sadurts vēderā. Kāpēc? Papildstundas Patnā ir ienesīgs bizness, un daudzi konkurenti nav spējuši samierināties, ka viņš šos 30 jauniešus māca par velti. Patiešām — gandrīz katrā pilsētas ielā redzamas reklāmas, kurās tiek piedāvātas papildstundas ķīmijā, fizikā un bioloģijā, bet uzraksti uz tiltu balstiem mudina: «Get an American Accent!» vai «Learn CAD + The Easy Way». 1,4 miljonu iedzīvotāju lielajā pilsētā Gangas krastā, kurā saimniecība nīkuļo vairākas desmitgades, izglītība ir vienīgā izaugsmes industrija, vēl vairāk — tas ir bēgšanas ceļš no nabadzības.
To, cik šaurs ir šis ceļš, mācību stundas laikā var sajust fiziski. Solos skolēni saspiedušies tik cieši, ka rakstot viņiem jāsagriežas ar sānu pret galdu. No skaļruņiem atskan Kumāra balss — tas ir melodisks hindu valodas plūdums, kurā pa jēdzienam iezogas arī angļu valodā: «Function of, hyperbolic, Power of n». Dažkārt 41 gadu vecais pasniedzējs izstāsta kādu joku, tad pār solu rindām nošalc smieklu vilnis. Taču citādi telpā valda tāds klusums, kāds Eiropas skolās iestājas tikai pēc mācību stundām, kad klases ir tukšas. Neviens no šiem 500 jauniešiem pat neiepīkstas. Un, kad Kumārs pasaka: tiem, kas vēlas iestāties ITI, nākamais jautājums jāatbild obligāti, galvas pār grāmatām noliecas vēl zemāk, līdz piepeši trešajā rindā kāds zēns pielec kājās un uztraukumā kā pupas nober pareizo atbildi.
Šajā vakarā super trīsdesmitnieka stipendiāti risina uzdevumus, ko skolotājs paņēmis no Krievijas matemātiķu grāmatas. Apdāvinātajiem indiešu jauniešiem mācību literatūru sūta arī Amerikas Matemātikas savienība. Kumārs uzmundrina zēnus: pagājušajā gadā no 30 skolēniem pārbaudījumu izturēja 28, bet šogad tas noteikti jāpaveic pilnīgi visiem. 100 procentu veiksmes kvota! Citreiz pasniedzējs stāsta, ka eksāmena dienā zēni sasniegs savu «globālo maksimumu»: tik daudz zināšanu viņu galvā nebūs bijis nekad agrāk un nenonāks arī nekad vēlāk.
Gaisma kopmītņu istabiņās nodziest tikai ap vieniem naktī.
Dažreiz, kad zēni atpūšas no mācīšanās, raisās sarunas par laiku pēc studiju beigšanas. Ritešs lasījis, ka «Google» savai Indijas filiālei meklējot ITI absolventu ar zināšanām ekonomikā. Uzņēmums nosaucis arī sākuma algu: 200 000 rūpiju mēnesī, pārrēķinot eiro — 3000. Cipars vēl ilgi atbalsojās zēnu atmiņā. Ritešam tēvs ir ierēdnis, bet Pranavam — skolotājs. Pēc garā, sūri nostrādātā mūža abi tēvi saņem ne vairāk kā 4000 rūpiju, tas ir, 60 eiro mēnesī. «200 tūkstoši,» nosaka Ritešs, «un tā ir iesācēja alga...» Ja viņš kādreiz savā mūžā pelnīs tādu naudu, puisis grib uzbūvēt klīniku vēža slimniekiem. Pagājušajā gadā no tā nomira Riteša vecmāmiņa.
ITI absolventi Bangaloru ietekmē vēl citā veidā: aizgājušo gadu laikā daudzi elitārā institūta beidzēji pametuši ASV un atgriezušies dzimtenē, jo vēlējušies, lai viņu bērni uzaugtu Indijā, un te saņēmuši ienesīga darba piedāvājumus vai arī nodibinājuši paši savas firmas. Līdzi viņi atveduši amerikānisku akcentu, augstas prasības un atbilstošu atalgojumu. Rezultātā dažas Bangaloras pilsētas daļas tagad atgādina Kaliforniju — uniformās tērpti zēni ar mopēdiem piegādā picas, ielās redzamas milzīgas sporta apavu un mobilo telefonu reklāmas.
SVĒTDIENA, 13. APRĪLIS. Eksāmena diena. Sešos no rīta kopmītnēs ierodas Pranava Ānanda tēvs, māla podā viņš atnesis jogurtu. Indiešu vecāki domā, ka jogurts palīdz koncentrēties. Tēvs Pranavs kārtīgi izbuktēto bikšu kabatā ieliek pāris rūpiju — rikšam.
Kā pilots pirms starta Riteša māte pārlūko visas lietas, kas dēlam jāņem līdzi: zīmulis — ir, dzēšamgumija — ir, pase — arī ir, un noskūpsta dēlu uz pieres. Ritešs noauj kurpes un pazūd nelielā kambarītī. Tur viņš uzkāpj uz galda pie sienas, virs kura karājas zināšanu dievietes Sarasvati attēls. Viņš sakļauj kopā plaukstas un pieliek pie pieres. Tā — stāvam aci pret aci ar dievieti — viņš paliek minūtes divas, savukārt tad aizsteidzas uz taksometru, kas viņu aizvedīs līdz eksaminācijas centram kādā pamatskolā.
Pamestās Patnas fabrikas hallē zēni, saspiedušies solos, caurskata atrisinājumus, kāds ievaidas, sit ar rokām pa galvu un smejas. Ritešam vairāk nekā divas no pirmajām trim stundām pagājušas matemātikas uzdevumu risināšanai, tāpēc beigās laika pietrūcis ķīmijas un fizikas uzdevumiem. «Uz spēles ir likta visa mana dzīve.» Tad ierodas Pranavs, bāls kā krīts. Patiesībā izskatās, ka viņam tūlīt būtu jāliekas gultā.
Ko zēni vislabprātāk darītu, kad eksāmeni būs aiz muguras? Ietu uz kino! Uzspēlētu kriketu! Izgulētos! Dienu pēc iestājeksāmena Pranavs un Ritešs piesakās datoru centrā, lai mācītos programmēšanas valodu C.
EKSĀMENU REZULTĀTI tiks paziņoti 2008. gada 30. maijā pārslogotā interneta vietnē. Šogad iestājpārbaudījumus kārtoja 311 258 jaunieši, tas ir, gandrīz par 20% vairāk nekā pērn. Visi viņi šajā interneta lapā atkal un atkal ieraksta savu reģistrācijas numuru, un tad vienā brīdī beidzot ekrānā parādās rezultāts.
Patnā, skolotāja Ānanda Kumāra guļamistabā, super trīsdesmitnieks noliecies pār vecu klēpjdatoru. Ritešs, kas bija rēķinājies ar vietu labākajā tūkstotī, ieņem 6430. pozīciju — tik tikko izturējis pārbaudījumu. Ar šādu rezultātu zēns var studēt tikai mazāk pieprasītos priekšmetus: kalnrūpniecību, varbūt papīra ražošanu, taču ne informātiku. Pranavam veicies labāk — 5546. vieta.
Finanšu ministrs, Hārvarda universitātes absolvents, pirms pāris dienām paziņojis, ka, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, 2009. gadā Indijas valdība izglītības budžetu palielinās par 20%, bet līdz 2012. gadam plānots atvērt vēl astoņas ITI filiāles. Vienu no pirmajām — Patnā.
Raksts pilnā apjomā lasāms «GEO» jūlija numurā.