Iveta Simsone. Kā būt ne tikai mammai, bet arī sievai, kas vīram patīk? (2)

Pastāsti, kāda ir tava dienas kārtība? Kā pavadi ikdienu?

No septembra līdz maija beigām es pamostos pati pirmā, pamodinu visas meitenes. Pareizāk sakot, ieslēdzu gaismas un saku labrīt. Pēc tam gatavoju pamazām kaut kādas mazas brokastis meitenēm. Esmu tā, kas visus mudina - ka ir jāceļas, ka ir jāpaēd un ko vilkt mugurā. Izkontrolēju situāciju. Armands izvadā viņas uz skolu un dārziņu, bet es palieku mājās. No rīta parasti apdaru visus mājas darbus, sakopju virtuvi, šo to uzkopju. Pēc tam skatos pēc situācijas, kas ir nepieciešams, – gludinu veļu vai domāju, ko gatavot pusdienās. Pusdienas gan pārsvarā mājās neēdam, kopīgas parasti ir vakariņas. Ja ir iedvesma, padomāju, ko ēst vakariņās, bet, ja ne, tad par to padomā Armands. Nav tā strikti noteikts, ka tad, ja es dzīvoju mājās, tikai es taisu ēst. Arī Armandam ļoti patīk gatavot.

Pēc skolas ap vieniem, diviem sākas pulciņu laiks, uz kuriem jāaizved. Mazliet auto stūrēšana sanāk kādu laiciņu, kamēr vienu aizved, kamēr citu savāc. Tad ap pieciem sešiem pēc mazās Heidijas uz dārziņu, un tad arī kā kuru dienu – arī vakaros ir pulciņi lielajām meitenēm.

Vecākā meita Patrīcija nodarbojas ar volejbolu, treniņi ir gandrīz katru dienu. Viņa arī labprāt paliek uz vēl kādu papildu treniņu, ja tas ir iespējams. Skolā viņa arī dzied korī. Eimija savukārt ir vairāk mākslinieciska, dejotāja, viņai patīk viss, kas saistīts ar dejām. Viņa iet deju skolā trīs reizes nedēļā un skolā tautiskajās dejās, labprāt piedalās arī visās sporta nodarbībās. Mums vajadzēja atteikties no vēl vienas viņas izklaides – daiļslidošanas. Viņai bija nedaudz pārslodze kājām, līdz ar to no kaut kā vajadzēja atteikties. Žēl, bet visu nevar. Bet mazākā visus pulciņus apmeklē bērnudārzā – dzied, dejo, mācās angļu valodu.

Katrā no mums ir kaut kas no egoistes, bet tajā pašā laikā arī no saimnieces. Pastāsti par savu saimnieci. Kāda tu esi mājās? Pedantiska vai tomēr mēdz dažreiz arī nogrēkot un kaut ko neizdarīt, atstājot citu ziņā?

Dotajā situācijā mēdzu arī biežāk paslinkot, bet vispār jā, esmu diezgan pedantiska. Tas brīžiem arī man pašai traucē, bet cenšos nedaudz mainīties un kļūt pielaidīgāka. Ja esmu pedantiska, tad ļoti to pieprasu arī no bērniem. Mums brīžiem veidojas pat konflikta situācijas, ja esmu pārāk stingra.

Cenšos bērnus saprast un atcerēties sevi bērnībā - lai gan man no mājas darbiem bija jādara diezgan daudz.

Cenšos visu saplānot, strikti izplānot dienu vai pat nedēļu. Arī pati aizeju uz kādiem kursiem, tad man jāsaplāno, ko citās dienās varu darīt pa mājām, bet ir labāk, ja sarakstu sev kādus punktus, pie kuriem pieturēties.

Kā bija bērnībā, vai jau tad zināji, ka būsi ģimenes pavarda sargātāja? Vai tu tiki tā audzināta jau no mazotnes?

Bērnībā par to tik šausmīgi nedomāju, bet bija darbi, kas bija jādara. Katru sestdienu bija jāsakopj māju, uz ceļiem, protams, neviens neko tādu vairs nedara, bet mazgāju uz ceļiem grīdas un trepes, gludināju veļu un traukus mazgāju, kas, protams, bērniem tagad atkrīt. Tagad gan, par laimi, ir saplīsusi trauku mašīna, viņas ir spiestas mazgāt traukus, tomēr pagaidām to diezgan labprāt dara.

Es tiku audzināta stingri. Lai kaut ko nopelnītu, izpelnītos labvēlību un kādu plus punktiņu no vecākiem dabūtu, bija nedaudz vairāk kaut kas jāpadara.

Vai arī tagad ir kādas iezīmes no bērnības, ko centies saviem bērniem mācīt?

Jā, esmu diezgan stingri audzināta un līdz ar to tas viss man mantojies līdzi. Brīžiem jūtu, ka esmu varbūt pārāk stingra, tomēr jā - lai kaut ko nopelnītu, kaut kas ir jāizdara.

Kā tev šķiet, kāda ir ideāla sieviete? Kāda ir viņas būtība? Vai tāda vispār ir?

Ideāla sieviete... Droši vien tāda viena konkrēta nemaz nav, jo katrai mums ir savi mīnusiņi un plusi. Tas jau vīriešiem jānovērtē.

Un sieva? Kāda ir laba sieva?

Sievai ir jābūt kā draugam. Mums visa pamatā ir tāda riktīga draudzība, varam droši un mierīgi izrunāties. Uzticēties viens otram. Daudzi man prasa, kā es varu sadzīvot ar Armandu, bet tas kaut kā ar laiku ir izveidojies, ne jau es pēkšņi ielēcu viņa dzīvē. Varbūt man tagad būtu grūtāk nekā no paša sākuma.

Vai labai sievai ir kādas konkrētas iezīmes? Kādai viņai ir jābūt?

Nevajag aiziet galējībās. Jābūt gādīgai, no visa pa bišķiņam. Nevajag no rīta līdz vakaram rauties pa māju un vispār par sevi nedomāt. Ir arī jāatrod laiks sev. Es arī neesmu no tām, kas skraida pa kosmētiskajiem saloniem, lai arī kādreiz gribētos nedaudz vairāk. Bet arī sev jāpievērš uzmanība. Bieži vien jaunās mammas un sievas kaut kā ļoti palaižas.

Vai tiešām nevar atrast sev laiku un padomāt arī par sevi? Tu jau esi ne tikai mamma, bet arī sieva, jo ir jau arī vīram jāpatīk.

Patiešām nereti sieviete laulībā un arī attiecībās mēdz palaisties. Netīri mati, nesakopti nagi... Kur ir tā robeža, kuru sievietēm nevajadzētu pārkāpt?

Vīrieši bieži vien tādas lietas pat neievēro, ja sieviete bāzīs acīs, kāds viņai šis vai tas, tad, protams, viņš par to sāks domāt un piefiksēt.

Aiz katra spēcīga vīrieša stāv arī sieviete, kas atbalsta viņu un daļēji ir atbildīga par viņa rīcību, savukārt Armands publiskajā telpā par sevi radījis enerģiska un pozitīva cilvēka priekšstatu. Visdrīzāk tas skaidrojams ar lielu ģimenes un it īpaši tavu atbalstu. Kā tev tas izdodas? Kā tu uzmundrini vīru? Kādus padomus viņš tev prasa?

Mēs katru vakaru cenšamies izrunāt, kā diena ir pagājusi, kas nav bijis labi vai ir bijis slikti. Ja ir bijis kaut kāds kreņķis, rodam kaut kādu risinājumu viens otram, mierinājumu. Tas, ka viņš ir publiskajā telpā tik ļoti aktīvs, nenozīmē, ka arī mājās viņš tāds ir. Mājās viņš ir mierīgs, tāds stumjams un grūžams (smejas).

Arī dienas laikā, ja ir kaut kas satraucošs vai emocionāli pozitīvs, tad sazvanāmies un izstāstām, ja vajag, uzmundrinām vai papriecājamies kopā. Komunikācija...

Bet ja viss būtu otrādi un Armandam vajadzētu nedēļu pavadīt mājās ar bērniem bez tevis? Kas notiktu? Viņš tiktu galā?

Mierīgi. Nav nekā tāda, ko viņš nevar izdarīt. Es īstenībā brīnos par tiem tētiem, kam sagādā grūtības uztaisīt ēst un kaut ko izmazgāt, nezināt, kur kas atrodas bērniem. Tas man kaut kā neiet kopā, bet zinu, ka ir ļoti daudz tādu vīriešu. Es īsti nesaprotu, kā tu vari dzīvot tādu ģimenes dzīvi, ka vispār nesaproti, kas mājās notiek, kur kas atrodas un kas jādara? Pat ēst nevarētu sev uztaisīt. Armands tādā ziņā varētu pilnībā parūpēties par to.

Jums tā ir bijis vienmēr? Arī pašā sākumā?

Mēs esam kopā no laika, kad es gāju 10., bet viņš 9. klasē. Tobrīd, protams, bijām atkarīgi no vecākiem. Viņam arī vecāki tajā laikā bija diezgan stingri, viņš arī bija iemācīts darīt mājas darbus. Šajā ziņā nebija nekas tāds, ko mēs kopā būtu mainījuši.

Nav noslēpums, ka sabiedrībā joprojām pastāv uzskati par to, ka vīrietis ir tikai un vienīgi ģimenes uzturētājs, savukārt sieviete - ģimenes sargātāja. Tomēr ir ģimenes, kurās mēdz būt arī otrādi - par bērniem rūpes ikdienā galvenokārt uzņemas vīrietis. Ko tu par to domā? Vai vīrieša dabā vispār ir ar šīm lietām tikt galā? Vai vari iedomāties, ka jūsu ģimenē būtu citādi?

Laikam jau ne. Mani publisks tēls īsti nesaista. Es pieņemu Armandu tādu, kāds viņš ir, – ar visu publisko telpu, ar kuru viņš ienāk mūsu ģimenē. Protams, mums arī dažreiz tam jāpakļaujas. Es nenosodu tādas ģimenes, man vienkārši standarta modelis liekas tāds, ka vīrietis rūpējis par ģimeni, bet mamma var darīt pārējās lietas.

Ir dzirdēts, ka sievietes, kuras ļoti cenšas laimīgu darīt vīru, bērnus, draugus, nereti aizmirsti šajā sarakstā ierindot pašas sevi. Kā ir ar tevi? Kā tev liekas, kāpēc sievietes nereti aizmirst par šo līdzsvaru?

Es nemāku atbildēt, kāpēc tā sievietes izturas pret sevi. Es cenšos sevi neapbižot, Armands arī mani daudz atbalsta. Nav tā, ka es tikai dzīvoju mājās un citu pasauli neredzu. Cenšos katru gadu iziet kādus kursus, sevi attīstīt, savam priekam darboties.

Kā tu sevi motivē un kā atpūties?

Pašlaik es daudz guļu un atpūšos tā (smejas). Mani relaksē hennu zīmēšana, gan citiem, gan sev. Daru lietas, kas man pašai patīk. Taisu frizūras, grimu, tomēr tas nav mans pamatdarbs - drīzāk hobijs. Nodarbojos ar floristikas darbiem. Vasarā ar draudzeni reizēm dekorējam pasākumus, kāzas vairāk. Bet tas ir darbietilpīgs process un ar trīs bērniem ne vienmēr sanāk savienot, jo viņiem vasarā ir brīvlaiks. Es nevaru sūdzēties, jo, ja Armandam ir iespēja, viņš vienmēr atbalsta mani, paņems bērnus un kaut ko izdomās sadarīt, lai es varētu veltīt laiku tam, kas man patīk.

Vai situācija nekad nenonāk tik tālu, ka viss ir apnicis, ir nogurums un gribas lūgt palikt tēvam ar bērniem mājās un aizbraukt uz trīs dienām prom?

Es laikam esmu kaut kāda tāda mazliet dīvaina tādā ziņā, jo man ģimene ir ļoti, ļoti svarīga un es nevaru tā vienkārši iesēsties auto un kaut kur aizbraukt.

Ja man ir grūti un kaut kas sakrājies, es, godīgi sakot, izraudos un izlaižu visu negatīvo ārā. Un tad atkal var pilnvērtīgāk domāt.

Es pat nezinu, cik ir ilgākais, cik esmu bērnus kaut kur atstājusi vienus pašus. Varbūt vienu dienu. Mums varbūt ar Armandu tādā ziņā trūkst tas, ka nekur neaizbraucam tikai divatā. Vai nu visi, vai neviens. Protams, ir jāvelta laiks arī pašiem sev, bet vienmēr domājam - kā mēs to mazos atstāsim mājās, viņi taču arī grib!

Tu šobrīd esi ceturtā bērniņa gaidībās. Četri bērni ir nopietna atbildība. Tevi nebiedē šis skaitlis?

Nē! Kur jau trīs ir, tur ceturtais arī (smejas). Bet es domāju, ka ar to arī apstāsimies. Pietiks.

Vai tu attiecību sākumā zināji, ka gribēsiet četrus bērnus? Kā bija?

Pašā sākumā patiesībā bija ļoti grūti tikt pie pirmā. Sākumā likās, ka vispār varētu nebūt. Tajā brīdī es pat nevarēju iedomāties, ka man varētu būt četri. Pagāja ilgs laiks, kamēr vispār tikām pie pirmā, daudz kas bija izdomāts, iziets cauri. Domāju jau, ka viss, ka nebūs... Bet par laimi, pateicoties medicīniskai palīdzībai, sanāca tikt pie pirmā, un tad jau otrais, trešais, ceturtais...

Kā bija sākumā, kad mēģinājāt un tik ļoti gribējāt?

Es cenšos baigi nekavēties tajās atmiņās, bet bija grūti, protams. Līdz asarām.

Likās, ja nevarēšu tikt pie bērniem, tad nebūšu ar Armandu kopā. Ko es viņam varēšu piedāvāt?

Tu baidījies no tā?

Protams, jā. Bet Armands ir nācis uz visām procedūrām līdzi, visur atbalstīja, vienmēr bijām kopā. Nebija pat ne mazākās runas, ka mūsu ceļi varētu šķirties tā dēļ. Bet vienmēr jau galvā visādas domās maisās...

Kā jūsu ģimenē ir ar uzmanības sadalīšanu starp bērniem? Bieži viens kāds prasa vairāk, kāds mēdz būt greizsirdīgs uz otru... Vai šīs lietas ir jāiemācās un jāmāk, vai arī tas nāk dabīgi un ar pieredzi?

Greizsirdības mums nav. Mēs tagad vienkārši mācāmies, jo lielākajai ir 11 gadi un liekas, ka jau lien radziņi ārā. Un arī mēs paši mācāmies, kā pareizi runāt, apieties un kontrolēt. Bet greizsirdības nav, mēs kopā pavadām daudz laika, ejam uz pasākumiem, mājās kopīgi spēlējam spēles. Es neesmu izjutusi tādu greizsirdību. Vienīgi tad, kad sēžam gultā, jācīnās, kurš kuram blakus sēdēs. Mazais, protams, visus uzvar vienmēr.

Parasti jau saka, ka jaunākajiem uzmanība tiek visvairāk. Tu arī izjūti, ka vairāk prasās vērst uzmanību uz mazāko?

Ir jau tā, ka es vairāk pievēršu uzmanību mazajai, čubinos. Piemēram, kad piedzima pirmais, tad visas gudrās omas, omītes, mammas visu ko sastāstīja, ka mazo nevajag ņemt uz rokām, pieradīs un pēc tam pašai būs grūti.

Tu klausīji?

Nu ķimeņu tēju pienam es nedzēru (smejas), bet ar pirmo bērnu tu īsti vēl nezini, ar nākamajiem jau saproti, ka tās visas ir pupu mizas - audzini tā, kā pati gribi. Heidija pagaidām ir mazākā, un jūtu, ka ar viņu vairāk ucinos, bet lielākās meitenes nav greizsirdīgas.

Runā, ka vīriešiem ar meitām ir īpaša saikne. Viņi vairāk rūpējas, pieskata, neizlaiž no acīm, savukārt dēliem ļauj augt un mācīties pašiem - ar dzīves skolu. Kādas ir Armanda attiecības ar meitām? Cik ļoti viņš viņas uzpasē?

Tādā ziņā ļoti labas. Viņš ir ļoti, ļoti labs tētis. Kā būtu, ja būtu puika, es nezinu, nav tādas pieredzes (smejas). Viņš labprātīgi ar viņām pavada laiku un, protams, visas uzpasē. Pēc dažiem gadiem varbūt vairāk vajadzēs uzpasēt (smejas).

Mūsdienās tomēr pāri arī šķiras un izjūk ne tikai attiecības, bet arī ģimenes. Kāds ir jūsu laulības noslēpums un ieteikums citām ģimenēm?

Noslēpumus nestāsta (smejas).

Labi, bet ieteikums citiem?

Es pat īsti nesaprotu, kāpēc ģimenes izjūk...

Bet tu izjūti, ka tas ir smags darbs un pie tā jāstrādā? Vai arī viss ir pašplūsmā?

Pašplūsmā gluži ne, es ļoti rūpējos par ģimenes labklājību, lai mājās visi justos labi. Es to nepalaižu pašplūsmā, nedaudz kontrolēju visu, kas un kā. Ja redzu, ka Armands kaut ko dara ne tā, tad viņam arī saku, ka tā nevajag. Visa pamatā ir tā savstarpējā komunikācija - nevar būt tā, ka atnāk mājās un viens ar otru nerunā.

Vai vīrietim un sievietei ģimenē ir vajadzīga kāda drāma?

Protams, es arī tādu uzburu.

Jūs domājat, ka mums mājās strīdu nav? Mēs arī strīdamies, tas ir normāli.

Bet ir arī pāri, kuri ir ļoti, ļoti mierīgi... Vai drāma nāk par labu vai tomēr par sliktu? Vai šī drāma piešķiļ dzirksteli attiecībām un uzkurina?

Īstenībā mums ir tā - ja mēs strīdamies, tad strīdamies kārtīgi. Mēs varam nerunāt divas līdz piecas dienas. Mēs neko pa gaisu nemetam, bet esam ietiepīgi. Pēc horoskopa esmu Lauva, bet Armands ir Strēlnieks. Es jau, protams, gribu, lai notiek tā, kā esmu izdomājusi, tāpēc bieži vien nevaru piekāpties. Man vajag, lai Armands nedaudz panāk pretī, un tad es atmaigstu (smejas).

Kā viņš cenšas visu vērst par labu? Ar puķēm un konfektēm?

Puķes viņš dāvina diezgan bieži arī tāpat. Kādreiz tie bija pārmērīgi lieli rožu klēpji, kādreiz tas arī strādāja. Bet kaut kādas reizes tas arī vairs nestrādāja (smejas). Nav jau tā, ka Armands vienmēr ir vainīgs, tās nesaskaņas ir abpusējas. Bet es jau tā uzreiz nevaru atzīt, tāpēc, ja viņš sāk komunicēt, tad es arī esmu pretimnākoša, pielaidīgāka.

Teici, ka divas līdz piecas dienas varat nerunāt. Tā tiešām ir bijis? Kā tādos brīžos tiekat ar bērniem galā? Cenšaties noslēpt?

Savā starpā jau viņi komunicē – es ar bērniem vai Armands ar bērniem. Īstenībā jau tie strīdi ievelkas ilgāk tikai tad, kad ir noslogotas dienas vai nedēļas. Nereti tieši tāpēc tas strīds izvelkas garš. Bet, ja ir iespēja, tad cenšamies visu ātrāk nogludināt.

Kas ir jūsu ģimenes spēcīgākā tradīcija, kuru vienmēr cenšaties ievērot?

Svētkus vienmēr pavadām kopā. Nekad nesūtām svētkos bērnus projām. Cenšamies arī visus svētkus atzīmēt, lai bērniem būtu bērnības atmiņas un, kad izaugs lieli, lai paši var izšķirot - svinēt vai ne. Nedalām latviešu vai citus svētkus – mums ļoti patīk arī Helovīni, it īpaši meitenēm. Mēs vienmēr piedomājam, un man ļoti patīk dekorēt. Visos svētkos piedomāju pie tā, kā mājās izskatās. Tad arī bērni uz to pavelkas. Pirms lielākajiem svētkiem cenšamies mājās rast sajūtu, ka tie tuvojas.

Kādas tautas metodes jūsu ģimenē tiek izmantotas, kad nāk virsū vīrusu laiks? Kā centies savējos no tā pasargāt?

Vīrusu laikā cenšamies ēst salātus, kur klāt ir ķiploki un sīpoli. Bērni labprāt ēd. Dzeram dzērveņu un citronu tējas.

Kas ir jūsu ģimenes iecienītākais ēdiens?

Saldumi! Makarūni, kūciņas un siera kūkas. Es it kā cenšos cept, bet atkal no otras puses tas mēdz būt pārmērīgi. Ir par daudz, es zinu, ka ir par daudz, bet tie vienmēr iet uz urrā. No sātīgākiem ēdieniem neesam īpaši izvēlīgi. Vasarā mums patīk vārīti puķkāposti, aplieti ar sviestā ceptu rīvmaizi un salātiem.

Vai esat veselīga dzīvesveida piekritēji? «Instagram» redzams, ka Armands aktīvi sācis skriet. Kā tas izpaužas jūsu ģimenē – ne tikai kā aktīvais dzīves veids, bet arī uztura ziņā? Vai pievēršat tam uzmanību?

Periodiski. Nevar teikt, ka visu laiku veselīgi ēdam - tā, protams, nav. Armands pats nevar noturēties. Tas, ka viņš skrien, ir nekas, bet pēc tam viņš mēdz nopirkt čipsu paku un ar bērniem izēst. Tomēr viņš to visu izskrien. Nevaru teikt, ka esam baigi veselīgie. Sportot sporto visi, bērni skolā un pulciņos, bet skriet ar Armandu īstenībā sākām kopā. Es viņu patiesībā pavilku uz skriešanu, man šausmīgi nepatīk skriet, bet negribējās iet uz klubiem, kur jābūt sasvīdušajās telpās, tāpēc izdomāju, ka pavasarī varētu sākt skriet. Bet tad es tā pavisam nejauši uzzināju, ka esmu stāvoklī, un Armands turpināja.

Man bija škrobe, ka viņš turpina. Es paliku apaļīgāka, bet viņš, protams, ar katru reizi arvien tievāks un tievāks (smejas).

Bet tie gabali, ko viņš skrien, ir kaut kas man neaptverams. Tagad viņš gatavosies maratonam. Redzēs, cik Armands ilgi to izturēs, jo viņam tās sporta aktivitātes tādas periodiskas. Bet ziemā mums patīk braukt paslēpot, tepat Latvijā. Grūti saņemties, bet, kad aizbraucam, esam sajūsmā. Arī mazās kāpj uz slēpēm.

Kā ir ar dārza darbiem? Vai tev ir vēlme un laiks nodoties arī tiem? Kādi tie ir?

Man patīk stādīt, man patīk, kā tas viss aug, bet nepatīk ravēt. Cik nu varu, tik sastādu uz balkona. Pārsvarā stādu puķes, ir bijis arī baziliks un dilles, bet tad kaķi izdomā, ka viņiem patīk tur gulēt, un vairs nav jēgas. Kad dzīvojām Ikšķilē, dabūjām pirmo vietu par skaistāko balkonu.

Kāda ir tava skaistuma un labsajūtas formula, bez kuras nevari iedomāties savu ikdienu?

Naktī labi jāizguļas. Ja neesmu izgulējusies, tad aizeju pa dienu gulēt un sačakarēju visu dienu. Protams, duša, kas atsvaidzina. Katru dienu nav tā, ka baigi krāsojos, es arī neizmantoju nekādas kosmētiskās procedūras. Galvenais, lai ir diena izdevusies, lai ir naktī izgulēts miegs un lai nav sagurums, tad var ķerties pie darbiem!