Vai Latvijas tēviem pienākas Tēva diena

Pirmais uzdevums šķiet pat vienkāršāks: sabiedriskā doma atbalsta māmiņu pabalsta palielināšanu, valsts alimentu fonda veidošanu, bargāku attieksmi pret vecākiem, kuri par savām atvasēm pietiekami nerūpējas.

Pēdējais A. Baštika ierosinājums — arī Latvijā vajadzētu atzīmēt Tēva dienu un tas varētu notikt septembra vidū. Taču tieši šī viņa ideja izpelnījusies visvairāk kritikas. Galvenais negatīvi noskaņoto (biežāk tās ir sievietes, bet ne tikai, — viņu vidū ir arī tie, kurus tēvi pametuši, darījuši pāri) arguments: «Latvijas tēviem tā nepienākas», «Tēva diena viņiem ir jānopelna». Bet varbūt tieši otrādi — sabiedrībai pašai jāiemācās saskatīt tos daudzos labos, gādīgos, rūpīgos tēvus, kuri, atmetot mūsu matriarhālajā sabiedrībā valdošos stereotipus, savā ģimenē ienes tikpat daudz siltuma, cik māmiņas. Viņi skaļi neplātās ar saviem labajiem darbiem, jo tā taču ir tikai normāla ikdiena. Diez vai šie tēvi vēlētos, lai stāsti par viņu ģimeni iekļūtu rubrikā «Labs tēvs». Tāpēc plašsaziņas līdzekļos vairāk ir rakstu par vīriešiem, kas nav tēva vārda cienīgi, kas, pat ģimenē dzīvodami, visas rūpes par bērnu audzināšanu atstāj sievai, bet pēc šķiršanās pazūd no bērnu redzesloka. Un tad jau sāk likties, ka ir iespējami tikai «ciešami» tēvi, kuri dzīvo ģimenē un kaut ko labu arī padara — plauktiņu pieliek, gludekli salabo, un tie, kas tēva vārdu nav pelnījuši. Tomēr pastāv kāda likumsakarība: tas, ko mēs saucam vārdā, ko piesaucam un daudzinām, arī visbiežāk piepildās. Vīrieši savus priekšstatus par vērtībām veido pasaulē, kur viņi no sākta gala tiek uzskatīti par bezatbildīgiem tēviņiem, kāds gan brīnums, ja viņi paļaujas izplatītajam stereotipam?

Taču Latvijā ienāk pasaule, arī citu valstu vērtības. Tāpēc tieši jaunās paaudzes vīrieši arvien vairāk iesaistās ģimenē, viņi ne tikai seko līdzi sievas grūtniecībai, piedalās dzemdībās un maina autiņus, bet arī rūpējas par bērnu garīgo attīstību, kopā gan mācās, gan dauzās. Šie tēvi nezina, ka «tā nav pieņemts». Nenoliegsim, ka ģimenes norisēs neiesaistītos tēvus izaudzinājušas iepriekšējo paaudžu mātes, kuras itin labi jutušās kā ģimenes pavēlnieces. Bet, paraugoties uz saviem ārzemju paziņām un draugiem, padzīvojot citā vidē, arī latviešu vīriešos pamostas normālā vēlēšanās ģimenē ne tikai rast stabilitāti un atbalstu, bet arī būt par tās aktīvu veidotāju.

Pirmo reizi ideja par Tēva dienas svinēšanu radusies 1909. gadā ASV, kad kāda sieviete, kuru uzaudzinājis tēvs, vēlējusies, lai viņš uzzinātu, cik īpašs cilvēks bijis meitai. 1910. gadā Vašingtonas štatā tika atzīmēta Tēva diena, aizsākot tradīciju, kas gadu gaitā izplatījusies ne tikai visā ASV, bet arī Austrālijā, Lielbritānijā, Vācijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Somijā, Brazīlijā. Piemēram, Austrālijā, kur Tēva diena arī ir septembrī, tās ir ģimenes svinības, kur tēvs tiek apsveikts, viņam gatavotas īpašas pusdienas. Reizēm ir grūti pateikt vārdus: «Tēt, es tevi mīlu!» Talkā nāk aizkustinošās Tēva dienas apsveikuma kartiņas — tās ir gan sentimentālas, gan humoristiskas, gan jau pieaugušu, gan pavisam mazu bērnu tēviem veltītas. Un, ja tēvs kaut vai reizi gadā saņem šo ikdienā neizteikto emociju siltumu, iespējams, tas arī ģimenes krīzes gadījumā viņam nekad neļaus aizmirst savus bērnus. Ja apsveikums nācis avansā, arī tas var atmodināt to, kas varbūt pārāk ilgi aizsnaudies sirds stūrī.

Latvijā Tēva dienu mēs varam svinēt arī bez «valstiska akcepta». Bet Ainars Baštiks, piecu bērnu tēvs, ar savu ierosinājumu devis labu impulsu jaukiem ģimenes svētkiem.