Kā risināt attiecību samezglojumus ģimenē

Labais tētis

Audzinu meitu un desmit gadus vecu dēlu. Vēlos noskaidrot, vai sieviete viena var izaudzināt dēlu par īstu vīrieti. Mans vīrs daudz strādā un bieži nav mājās.

A. Stepanova Bauskā

«Tēvs ir vajadzīgs gan dēlam, gan meitai. Tāpat bērnam svarīgas ir labas attiecības starp māti un tēvu, kuri savā starpā spēj pārrunāt dažādus jautājumus, arī nepatīkamos. Ja ģimenē tēva nav – šķīries, nomiris –, svarīgu vietu ieņem bērna fantāzijas par tēvu, kuras atkarīgas no mātes teiktā. Te nu sievietei vajadzīga liela dzīves gudrība – nerunāt pretī patiesībai un vienlaikus nesagraut radušos priekšstatu par tēvu. Tas nozīmē, ka mātei par tēvu vajadzētu stāstīt to labo, ko viņa var atcerēties. Piemēram: «Tagad tavs tēvs nedzīvo kopā ar mums, bet, kad viņš vēl dzīvoja, tas bija ļoti jauki. Vai arī – viņam padevās visi darbi, viņš lieliski gatavoja, orientējās sportā utt.»

Ja tēvs strādā un reti ir mājās, bērnam pats galvenais ir sajust, ka tēvam ir ļoti žēl, ka viņi tik maz laika var pavadīt kopā.«

Pusaudžu sekss

Vai tas ir normāli, ja pusaudzis dzīvo pie vecākiem, viņam ir seksuālās attiecības ar draudzeni, bet vecāki abus uztur?

Egita Ventspilī

«Nē, tas nav normāli. Sekss ir notikums starp diviem pieaugušiem mīlētājiem. Ja pusaudzis dzīvo pie mammas, kas viņu uztur, viņš ir bērns. Pieņemot šo situāciju, iznāk, ka vecāki akceptē seksu kā notikumu starp bērniem.«

Svarīgs vecāku atbalsts

Mana meita, kas mācās 5. klasē, paziņoja, ka nevēlas iet uz skolu, jo viņai ir nesaskaņas ar skolotāju. Zinu, ka daudziem bērniem ar šo skolotāju ir līdzīgas problēmas.

Sarmīte Rīgā

«Ja mājās valda veselīga atmosfēra un vecāki saprot, ka ar šo skolotāju meitenei varētu būt grūtības saprasties, skolotāja attieksme, pat ne pārāk taisnīga, nespēj bērnam ļoti nodarīt pāri.»

Jāuzņemas atbildība

Reiz bērni bija liecinieki tēva ļoti sliktai rīcībai. Pēc tā gadījuma viņi cenšas tēvu ignorēt. Ko man darīt?

Mārīte O. Preiļu rajonā

«Jebkura slikta darbība ir tikai darbība, ko nevajadzētu identificēt ar cilvēka būtību. Cilvēks ir pārpilns ar dažādām jūtām, vēlmēm un vajadzībām. Tā ir viena no dzīves gudrībām – nosodīt darbību, kas mums nepatīk, nevis pašu cilvēku. Ja ģimenē ir labas attiecības, mātes atbildība ir reaģēt uz tēva slikto rīcību, lai bērns redz, ka sliktā darbība netiek pieļauta. Piemēram, tēvs paceļ roku pret māti un grib sist. Māte stingri, ar pašcieņu pasaka: «Nē, tu man nesitīsi! To es nepieļaušu! Pieauguši cilvēki tādā veidā savas attiecības nerisina!» Māte, kas ir tik nevarīga, ka nespēj sakārtot attiecības ar partneri un sevi aizstāvēt, patiesībā ģimenes hierarhijā nostājas nevis pieaugušā, bet bērna pozīcijā.«

Iepriecināt, nevis moralizēt

Bērns atsakās iet uz bērnudārzu, apgalvojot, ka viņam tur nepatīk. Mēģināju viņam paskaidrot, ka pieaugušie strādā darbā, bet bērni – dārziņā. Vai rīkojos pareizi?

Aija Rīgā

«Reizēm vecāki saka tā: «Es eju uz biroju, jo tas ir mans darbiņš, bet tev jāiet uz bērnudārzu vai skolu, jo tas ir tavs darbiņš.» Tas ir nepatiess apgalvojums, jo pieaudzis cilvēks savu darbu ir izvēlējies, bet bērnam nav dota izvēle apmeklēt vai neapmeklēt mācību iestādi. Tas ir vecāku lēmums, tādēļ viņiem arī jāuzņemas par to atbildība. Viena no motivācijām varētu būt: «Es saprotu, ka tev nepatīk iet uz skolu vai dārziņu. Man arī nepatiktu katru dienu darīt vienu un to pašu. Varbūt mēs ar tēti varam tevi kaut kā iepriecināt?» Tas ir kaut kas cits, nekā moralizēt par to, ka dzīvē nevar darīt tikai to, ko gribas.

Svarīgi ir noskaidrot, kāpēc bērnam negribas iet uz dārziņu, jo bērna nevēlēšanās kaut ko darīt vienmēr ir motivēta. Iemesls var slēpties gan pašā mācību iestādē, gan attiecībās ģimenē. Piemēram, bērns, kuram līdz trīs gadu vecumam pietrūcis mātes mīlestības, aizvests uz dārziņu, būs nedrošs, sevī ierāvies. Pārējie bērni viņu var sākt apsmiet, un viņš jutīsies izstumts, nevērtīgs un nevajadzīgs.

Vecāki bieži izlaiž pirmo soli, kas būtu jāsper jebkurā grūtā situācijā – analizēt notiekošo, pētīt, kāpēc bērns rīkojas tā vai citādi, uzreiz pārejot pie jautājuma: «Ko darīt?» Vajag ļaut bērnam pastāstīt, kas viņam nepatīk, ieklausīties tajā, ko viņš stāsta, un runāt arī pašiem. Tikai tad, kad situācija būs pietiekami analizēta pēc būtības, var rasties arī risinājums.«