Fotokonkurss «Mans brīnišķais mazulis» ir radījis veselu gūzmu negatīvu emociju cilvēkos, kas tajā piedalījās vai kā citādi to atbalstīja.
Kaislības ap fotokonkursu «Mans brīnišķais mazulis»
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pēc konkursa pieteikuma portālā «Apollo» 8. jūnijā lasītāju komentāros ar dažiem izņēmumiem var lasīt, ka šī gan ir jauka un laba ideja. Pamatā visiem komentāriem cauri skan prieks par kāda mazuļa foto. Pavisam cita aina redzama komentāros pēc balsošanas pieteikuma 16. jūnijā. Šeit vairs reti kurš runā, ka ir priecīgs un apmierināts piedalīties konkursā.
Kas tad tik šausmīgs ir noticis? Kāpēc cilvēki tik krasi mainīja savu viedokli?
Cilvēkam ir raksturīgi lietas uztvert selektīvi. Tas acīmredzami ir noticis arī šajā gadījumā. Gan vienā, gan otrā redakcijas publicētajā materiālā ir skaidri un gaiši lasāms, ka vērtētas tiks mazuļu bildes, nevis paši mazuļi, kas patiešām būtu neētiski («balsot varēs par skaistāko uzņēmumu» (08.06.) un «kurš foto būs ieguvis vislielāko atzinību» (16.06.)). Jāteic, ka, ievietojot savu bērnu foto, lasītāji ir pareizi sapratuši konkursa nolikumu — ja jau vērtēts tiks foto, jāatrod interesantākais. Diemžēl, sākoties balsošanai, cilvēki to uztvēra kā personīgu apvainojumu. Katrs negatīvais balsojums tika uztverts kā vērsts pret konkrēto bērnu un automātiski reducēts uz sevi. Ātri vien tika sarīkotas raganu medības.
Dažiem cilvēkiem mazulis ir savu nepiepildīto sapņu un fantāziju materiāls iemiesojums. Būtībā viņi to neapzināti uztver kā savu narcistisko pagarinājumu, nevis atsevišķu personību. Tādēļ reakcija, kas seko pēc negatīva balsojuma, ir loģiska — mana mazuļa foto saņēmis negatīvu balsojumu, tātad mans bērns nav veiksmīgs, tātad neveiksminieks esmu es pats.
Protams, ka šādu negatīvu emocionālu spriedzi ir grūti izturēt. Un tad jāsāk vainīgā meklējumu, ko labi var redzēt komentāros pēc 16. jūnija redakcijas raksta.
Ir sāpīgi domāt, ka pašam jāuzņemas atbildība par to, ka esi ievietojis sava bērna fotogrāfiju internetā un izlicis to visu apspriešanai, bet gaidītā prieka vietā saņēmis pārdzīvojumus. Kāpēc katrs konkrētais cilvēks tomēr izvēlējās piedalīties šajā konkursā, paliek katra paša ziņā. Tomēr prasīt no citiem atbildību par to, lai justos labi, vairs nav katra individuāla lieta.
Bieži vien cilvēki, izsakot vēlmi piedalīties kādā konkursā, izsapņo un izfantazē daudz vairāk, nekā reāli ir iespējams saņemt. Dzīve pēc principa — visu vai neko — ir smaga nasta, jo nepieļauj nekādus pustoņus. Vilšanās, kas seko, ir tikai loģiska.
Iesaistoties kādā konkursā, mēs pieņemam spēles noteikumus, kurus paši nespējam ietekmēt vai mainīt (šai gadījumā atradās tomēr daži cilvēki, kuri redakciju piespieda to izdarīt, paģērot, ka tas nepieciešams viņu labsajūtai). Kādā komentārā var lasīt — «vienīgi konkursa būtībai ir jābūt radīt patīkamas emocijas vecākiem». Kāpēc? Kāds konkursam sakars ar patīkamām emocijām?! Nepatīk emocijas, nepiedalies. Nevari izturēt spriedzi, ka tavs bērns nav pirmajā vietā, nepiedalies.
Ir pilnīgi loģiski, ka visi konkursā uzvarēt nevar. Taču par to ir vieglāk domāt teorētiski, nevis reāli katru dienu saņemt tam apstiprinājumu. Pilnīgi skaidrs, ka katram savs bērniņš ir vislabākais, visskaistākais, vis… vis…, tāpēc ir vēlēšanās tādu pašu atzinību saņemt no citiem. Kad tas nenotiek, citi tiek vainoti krāpniecībā, uzpirkšanā utt., jo kādam par notikušo jābūt atbildīgam.
Kopējo noskaņu labi raksturo šāds komentārs — «laikam jau redaktore dzīvo uz Marsa un nezina, ka dzīvojam slimā sabiedrībā, kurā atradīsies cilvēki, kas lieto visus līdzekļus, lai tiktu pie nelaimīgās pampera pakas. Jo, ja zinātu, tad neradītu sistēmu, kas ļautu negatīvismam izpausties. Un tad vēl vainotu balsotājus». Patiesībā ne jau sistēmā ir vaina, bet pašos balsotājos un attieksmē. Atkal jārunā par paša atbildību, kas lielākoties tomēr ir nepatīkami. Par atbildību ir vieglāk runāt un domāt, nevis reāli to apzināties.
Cilvēks vienmēr ļoti personiski un uz sevi vērsti uztver negatīvo, ja tas tiek pausts pret viņam nozīmīgu objektu. Diemžēl šai gadījumā tie bija bērni. Manuprāt, tomēr svarīgāk ir pašam sev pajautāt: «Kāpēc es izvēlos piedalīties šādā konkursā? Ko tas man dos? Kā es jutīšos, ja negūšu cerētos rezultātus? Vai esmu pietiekami izpratis visu, kas tajā notiks?»
Ar psiholoģi Inesi Putnieci varat sazināties Latvijas Ģimenes centrā, reģistrācijas tālruņi 7132165 vai 7132164.