Pavasara mēneši, īpaši jau maijs, ir īstākais laiks, kad nākamais pirmklasnieks jāsāk gatavot skolas gaitām — palīdzot apgūt prasmi uzvesties uz ielas.
Bērns mācās no vecākiem
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kāpēc tieši pavasara mēneši? Speciālisti skaidro, ka pa pāris vasaras mēnešiem — līdz septembrim — pavasarī apgūtais būs labi «nosēdies», bet nebūs vēl aizmirsies.
Uz ielas katram ir sava vieta
Pieaugušam cilvēkam ir grūti iedomāties, kā uz ielas jūtas bērns, šķiet, kas tur ko neiegaumēt dažas pamatpatiesības — ielu šķērsot pie zaļās gaismas, paskatīties, vai netuvojas mašīnas un tā tālāk. Atcerēties savas izjūtas un pārdzīvojumus sešu septiņu gadu vecumā ne katram ļauts, tādēļ var pamēģināt atminēties, kā bija, pirmo reizi ar mašīnu uz ielas izbraucot. Šķita taču, ka visi brauc virsū un pašam nav kur palikt? Bērns uz ielas tā jūtas gandrīz visu laiku. Te nu ir pirmais uzdevums vecākiem — palīdzēt bērnam saprast, kur ir viņa vieta kopējā briesmīgi neaptveramajā satiksmes plūsmā. Pats pirmais un galvenais bauslis — vecākiem bērni jāaudzina ar savu piemēru. Pavisam vienkārši — ejiet ar bērnu pa ielu un komentējiet visu, ko darāt. Piemēram: tagad mums jāiet pāri ielai, mēs paskatīsimies pa kreisi, tad pa labi, vai nenāk kāda mašīna, tad vēlreiz pa kreisi — un tā tālāk. Kaut ko mācot bērnam, jāmēģina iejusties viņa ādā. Pirmkārt, bērns ir par pieaugušo vismaz reizes trīs īsāks. Varbūt labāk notupties pie bērna, lai saprastu, ko viņš redz. Bērns pavisam citādi nekā pieaugušais saprot jēdzienus «tuvu» un «tālu», bērns atšķirīgi uztver skaņas, bērna uzmanību piesaista pavisam citas lietas nekā pieaugušā. Viens piemērs — ja bērnam uz ielas liks novērtēt, kas brauc ātrāk — motocikls vai kravas mašīna, bērns atbildēs, ka mašīna — jo tā taču ir daudz lielāka.
Tā nedrīkst — un viss
Nākamais — ir jābūt lietām, kas bērnā ieaudzinātas tik cieši, ka to pārkāpšana nav iedomājama. Vēl samērā nesen daudzās ģimenēs iecienīts bija seriāls «Pilna māja», un šajā seriālā ir kāda pavisam sīka, bet zīmīga epizode: mazā meitenīte izvedusi pastaigāties savu suni, bet tas pēkšņi izraujas un metas pakaļ braucošai mašīnai. Meitenīte mēģina viņu noķert, bet, kad suns šķērso ielu, bērns paliek stāvam uz ietves un raudam — jo viņa nedrīkst viena pati iet pāri ielai. Ieaudzinātais aizliegums izrādās stiprāks par dabisko reakciju — steigties sunim pakaļ. Taču nelīdzēs ne nopietnas sarunas, ne kopīgi «izspēlētas» situācijas, ja pieaugušais pats, kādreiz laika trūkumā nonācis, skries pāri ielai neatļautā vietā vai pie sarkanās gaismas. To, ka bērns mācās no vecākiem, nedrīkst aizmirst arī tad, kad vecāki ar mazuli vairs neatrodas uz ielas vai ietves, bet gan mašīnā. Tēvs, kurš nepalaiž gājēju pie pārejas vai nekaunīgi neatļautā vietā apdzen pa priekšu braucošos, nevar cerēt, ka viņa mantinieks, kaut arī kājām ejot, pirms ielas šķērsošanas saprātīgi palaidīs garām automašīnu. Visatļautība uz ielas ir sevišķi bīstama. Un, lūdzu, nemāniet sevi ar domu, ka bērns nesaprot, kādu pārkāpumu esat izdarījis! Arī drošības jostu un sēdeklīšu lietošanai mašīnā ir divējāda nozīme — pirmkārt, tie tik tiešām garantē bērna drošību, jo mazais pasažieris atšķirībā no pieauguša braucēja nespēj koncentrēties un noturēties sēdeklī, pat mašīnai strauji bremzējot, kur nu vēl kaut vai nelielas sadursmes gadījumā. Taču, otrkārt, drošības jostas un sēdeklīši disciplinē — tam tā ir jābūt, un nav svarīgi, vai man tā patīk vai ne.