Stress skolā

Mēģiniet iztēloties — jums katru dienu jāiet uz vietu, kur jūs māca. Iespējams jums daudz kas neizdodas, it īpaši sākumā, un jums bieži tiek norādīts uz kļūdām. Kolektīvs, kurā jūs darbojaties, ir liels. Jums apkārt ir kādi 30 kolēģi, no kuriem daži jūs nepieņem, daži ir ļoti kustīgi un skaļi, daudzus jūs tā kārtīgi nemaz nepazīstat. Jums ir vairāki vadītāji, kuriem katram ir savas prasības, savs izskaidrošanas veids, ko no jums vēlas. Režīms ir ļoti stingrs — jāstrādā 8 reizes pa 40 minūtēm, darbi, kas jāveic, ir pilnīgi atšķirīgi, un starplaikos ir jāiet gaitenī, kur valda troksnis, jo vienlaicīgi atpūšas vismaz 300 cilvēku. Citu darbu izvēlēties jūs nemaz nedrīkstat.

Pētījumi rāda, ka tikai nedaudz vairāk kā puse pieaugušo skolas gadus atceras ar pozitīvām emocijām. Tāpat psihologu pētījumi dažādu valstu skolās rāda, ka liela daļa skolēnu ar grūtībām iekļaujas skolas dzīvē. Apmēram trešdaļai bērnu raksturīga paaugstināta nogurdināmība, saslimstība, miega traucējumi, nosliece uz baiļošanos. Apmēram 15% bērnu ir ar traucējumiem, kas izpaužas vājā spējā apgūt mācību vielu, uzvedībā un savstarpējo attiecību veidošanā. Pirms vairākiem gadiem arī Latvijas skolās tika veikti pētījumi par skolēnu pašsajūtu. Iegūtie dati liecināja, ka 32% skolēnu nejūtas laimīgi, 2% domāja, ka ir nelaimīgi. 10–12% bērnu bija novērojamas depresijas pazīmes. 31% skolēnu nepatika vai ļoti nepatika skola, 52% bērnu izjuta bailes no skolotājiem.

Šajā rakstā analizēsim, kuras situācijas skolā rada stresu, ar kādu risku ir jārēķinās katra skolēna vecākiem. Mēģināšu paskaidrot, kā rodas stress un kā tas darbojas cilvēka ķermenī un prātā. Ceru, ka tas palīdzēs labāk saprast, kādu atbalstu skolēnam varam sniegt.

Kas ir stress? Mēs dzīvojam vidē, kurā nepārtraukti kaut kas notiek un mainās — mēs pārvietojamies, runājam, mūs uzrunā, mūs pārņem daudzveidīgas emocijas, rodas jaunas idejas, un tas viss notiek ļoti īsā laikā. Mums ik brīdi ir jābūt gataviem jaunām situācijām.

Līdzko cilvēks piedzīvo kādas pārmaiņas ierastajā situācijā, dzīves ritmā, attiecībās, parādās kāds kairinātājs jeb «stresors». Organisms sāk «rīkoties», lai piemērotos (adaptētos). Tā ir iedzimta un neapzināta atbildes reakcija.

Stress (no angļu val. — spiediens, sasprindzinājums) ir gan prāta, gan ķermeņa resursu mobilizēšana, lai organisms spētu veikt nepieciešamās emocionālās un fizioloģiskās pārmaiņas. Stress var būt divējāds. Pozitīvais jeb «veselīgais stress» — eistress, ko izraisa situācijas, kas rada pozitīvas emocijas, piemēram, uzvara spēlē, liela, negaidīta veiksme. Un negatīvais jeb «kaitīgais stress» — distress, kas iestājas ilgstošas spriedzes rezultātā, negatīvu emociju izraisītās situācijās. Parasti esam raduši uztvert stresu kā negatīvu parādību. Bet būtu jāsaprot, ka stress ir neizbēgama cilvēka dzīves sastāvdaļa un ir pat nepieciešams organisma normālai funkcionēšanai un veselības saglabāšanai. Kā teicis stresa teorijas pamatlicējs Hanss Selje — pilnīga brīvība no spriedzes ir nāve.

Tomēr gadījumos, kad tiek pārtērēti cilvēka spēka resursi un ilgstoši nenotiek pielāgošanās, cilvēka labsajūta un veselība ir apdraudēta — stresa iedarbība ir negatīva.

Ar kādiem stresoriem var sastapties skolā? Vispirms noskaidrosim, kuri aspekti var radīt pārslodzi vai pieejamo spēku resursu pārtēriņu, tas ir, «kalpot» par stresoriem skolā.

Var izdalīt 2 veidu stresorus — reti sastopamas, ekstremālas situācijas (ugunsgrēks, vardarbība u. tml.), kas izsauc ārkārtīgi spēcīgu satricinājumu; un situācijas, kas rada nelielu sasprindzinājumu, bet ar tām sastopamies daudz biežāk, un to ilgstoša, kaut vāja iedarbība ir ne mazāk kaitīga cilvēka veselībai.

Faktori, kas katram cilvēkam rada stresu, ir atšķirīgi. Kas vienu satrauc, citu atstāj vienaldzīgu, kas vienam, klausoties mūziku, ir troksnis, citam — lieliska atpūta. Jāņem vērā arī tas, ka stresors ne vienmēr ir kāds objektīvs ārējs apstāklis. Spriedzes cēloni bieži varam saskatīt ne tik daudz realitātē, cik cilvēka pieņēmumos par ārpasauli. Cilvēka rīcību un pašsajūtu bieži nosaka tas, ko viņš domā par sevi vai citiem. Piemēram, ja cilvēks pasauli skata, samērojot to ar savu pieņēmumu, ko a priori atzinis par patiesu, — «man nekas neizdosies» vai «es nedrīkstu kļūdīties», vai «man ir jāpatīk visiem cilvēkiem», tad skaidrs, ka spriedze pastiprināsies neatkarīgi no reālajiem apstākļiem. Ir tik pārsteidzoši, ka reizēm no malas šķietami vienkāršas situācijas var novest cilvēku līdz milzīgam satraukumam, spēku izsīkumam vai izmisumam.

Pārmaiņas ierastajā režīmā un vidēPēc dažādu pētījumu datiem sākumskolas un pamatskolas skolēniem mācību gada sākums ir pirmajā vietā starp stresoriem, ar kuriem viņiem jāsastopas skolā. Viskritiskākie periodi, kad spriedze ir paaugstināta un var ietekmēt to, kā bērns tiek galā ar saviem ikdienas uzdevumiem, ir skolas gaitu uzsākšana 1. klasē; pāreja no sākumskolas uz pamatskolu 5. klasē; pāreja no pamatskolas uz vidusskolu 10. klasē. Šie ir krīzes periodi, jo notiek būtiskas izmaiņas gan bērna skolas dzīvē, gan viņa personībā.Bērna pāriešana uz jaunu skolu vai atstāšana tajā pašā klasē otru gadu ir īpaši smagas situācijas, kas ir ilgstošas un kuras bez pieaugušo palīdzības bērnam ir ļoti grūti pārvarēt, lai viņš nezaudētu no savas personības.

Paaugstinātas atbildības situācijas Gandrīz visi bērni skolas gaitas uzsāk ar apņēmību būt īsti skolēni — darīt visu, ko no viņiem prasīs. Šāds apzinīgums parasti iepriecina vecākus un skolotājus. Bet situācijās, kad bērnam neveicas gūt pietiekoši augstus panākumus un saņemt pozitīvu novērtējumu (un tā notiek bieži, jo pieaugušie reizēm neizprot, ko bērns jau spēj un ko nē), pastiprināti attīstās mokošas izjūtas par nepadarīto un nepagūto. Šādos gadījumos visbiežāk riska faktori ir tieši bērniem ar labām sekmēm, jo viņiem ir bailes kļūdīties. Riska grupai pieder arī skolēni ar izciliem personīgiem sasniegumiem, jo ir daudz vēlmju, kuras ar viņiem tiek saistītas un kuras viņi vēlas piepildīt. Ja skolēns bieži sastopas ar situācijām, kas izraisa neapmierinātību ar sevi, var attīstīties nomāktība, kas izpaužas sliktā garastāvoklī. Tad apkārtējais sāk likties vienveidīgs, apnicīgs un garlaicīgs. Tātad arī skolēni, kuri gūst izcilus sasniegumus mācībās, uzvar konkursos un olimpiādēs, ir pakļauti augstam emocionālam sasprindzinājumam. Ilgstošas psihiskās spriedzes situācijas Tās ir situācijas, kas prasa patstāvīgu «pārslēgšanos», «pārkārtošanos» un paškontroli. Šāda situācija ir jebkura mācību stunda, un, ja skolēna mācību prasmes nav pietiekami attīstītas, lai spētu tikt līdzi stundas tempam un prasībām, tas nav viegls uzdevums — 40 minūtes koncentrēties darbam. Reizēm ir grūti iedomāties, cik liela slodze skolēnam īstenībā ir mācības, ja viņa sekmes ir apmierinošas. Tomēr ir jāpadomā: jā, skolēns to var izdarīt, bet ko tas viņam maksā, cik daudz tas no viņa prasa? Reizēm skolēnu sasniegtie rezultāti ir vienādi, bet pūliņi, kas ieguldīti darbā, var būt pilnīgi atšķirīgi.

Ilgstošas psihiskās spriedzes situācijās atrodas skolēni, kuri tiek terorizēti no savu vienaudžu puses. Gandrīz katrā klasē var atrast bērnu, kurš netiek cienīts, tiek atstumts sava ārējā izskata, apģērba, uzvedības vai sekmju dēļ. Pat tad, ja viņš ar savu uzvedību signalizē — «man vienalga», ir jāsaprot, ka bērns atrodas psiholoģiski smagā situācijā. Naids, dusmas, bailes un neapmierinātība tiek atzīti par viskaitīgākajām «stresa emocijām». H. Selje min piemēru: ja krātiņu, kurā ir pele, noliek līdzās krātiņam, kurā ievietots kaķis, tad pele pēc neilga laika nobeidzas. Nāves cēlonis ir ilgstošas bailes, nervu enerģijas izsīkums un stipri veģetatīvo reakciju traucējumi.

Bailes, dusmas un neapmierinātība ir emocijas, kuras mēs katrs diendienā izjūtam, un tas ir dabiski. Bet, ja mēs domājam par skolēnu, tad jāatceras, ka viņa emocionālās inteliģences attīstības līmenis var nebūt pietiekoši augsts, lai patstāvīgi spētu analizēt visas situācijas. Būtiski ir tas, ka skolēnam nav izvēles iespējas gadījumā, ja viņš grib izvairīties no nepatīkamām izjūtām, ko rada dažādas skolas situācijas. Mēģiniet iedomāties, ka jums 9 gadus diendienā jāiet uz vietu, kurā jūs jūtaties apdraudēts, nepieņemts vai nepilnvērtīgs! Skolas, klases vai skolotāju maiņa ne vienmēr atrisina situāciju un ne vienmēr ir iespējama. Tādēļ domāsim, kādas iespējas ir mainīt savu attieksmi un sevi pasargāt pašam.

Situācijas, kad netiek nodrošinātas visas personības pamatvajadzības Analizēsim skolas ikdienu, apskatot 4 centrālās ikviena cilvēka vajadzības.

Vajadzība pēc noteikta daudzuma stimula, to dažādības un mainīguma. Cilvēkam ir nepieciešams materiāls aktīvai smadzeņu darbībai. Vienmuļība, mācību materiāls, kas ir garlaicīgs vai tendēts tikai uz viena sajūtu orgāna darbību, neatbilst bērna attīstības prasībām. Diemžēl joprojām bieži sastopamas mācību stundas, kurās ir jāveic vienveidīgas darbības — visu stundu jāraksta vai jāklausās. Bērna fizioloģiskās un psihiskās īpašības nav tam piemērotas, prāts un muskulatūra, kas grib attīstīties, prasa sev «barību» — spilgtus , daudzveidīgus impulsus un darbības.

Vajadzība pēc iedarbīgas, jēgpilnas mācīšanās pamatnosacījumiem.Skolēnam ir jāsaskata apkārtējā pasaulē zināma sistēma, kārtība. Ja ārējās pasaules struktūra ir pārāk haotiska un mainīga, bez noteiktas sakārtotības un jēgas, tas kavē intelektuālo procesu darbību. Tēlaini varētu teikt, ka bērns atrodas sasprindzinājumā, mēģinot uztvert sakarības starp to, ko piedāvā pieaugušie, vienaudži un masu mēdiji. Visi saņemtie impulsi viņam ir jāsakārto savā sistēmā, bet, ja tie ir pārāk pretrunīgi, šķietami bezjēdzīgi vai neizprotami, tas rada stresu.

Vajadzība pēc ciešām starppersonālām attiecībām. Intīmas, emocionālas attiecības ar tuviniekiem, draugiem ir nepieciešams priekšnoteikums veiksmīgai personības attīstībai. Ne velti vidusskolas skolēni aptaujās par visspēcīgāko stresa faktoru atzīst draudzības pārtraukšanu ar zēnu vai meiteni, kā arī attiecību uzsākšanu ar pretējo dzimumu. Šeit jāatceras paradokss, ka arī iemīlēšanās, šīs tik patīkamās emocijas, ir pamatīgs stresa faktors, jo gan fizioloģiskās reakcijas ir ļoti spēcīgas, gan arī psiholoģiskie uzdevumi, kas jāatrisina, veidojot jaunas attiecības, nav vienkārši. Jāatceras arī par mikroklimatu ģimenē.

Pat runājot par skolas ikdienu, mēs nedrīkstam to aizmirst, jo piederība ģimenei ir cilvēka pamatvajadzība; bērns nespēj koncentrēties mācību darbam, ja apdraudētas ir viņam būtiskas attiecības. Attiecības vienmēr būs primāras salīdzinājumā ar intelektuālo darbību. Riska grupa šādās situācijās ir pusaudži un jaunieši, kuri piepilda svarīgu savas attīstības nepieciešamību — «atdalās « no vecākiem. Ne vienmēr tas noris veselīgi, bieži pasliktinās attiecības viņu starpā. Pat, ja bērns ir kļuvis neiecietīgs, kašķīgs un dusmīgs, vecākiem jāatceras, ka vajadzība justies mīlētam un pieņemtam saglabājas.

Vajadzība pēc sociālas pašrealizācijas.Tā ir vajadzība būt noderīgam un just savu kompetenci. Zināt, ka ir lietas, kuras man padodas, un ka tas, ko es daru, citiem ir nozīmīgs. Jau agrīnā bērnībā var novērot, ka mazulis vēlas veikt sīkus darbiņus, lai dotu arī savu ieguldījumu ģimenei. Ja viņam to ļauj, tad pieaugot šī vēlme saglabājas — bērns vēlas realizēt savas spējas, veicot skolas vai sabiedrības dzīvei būtiskas darbības.

Tāpēc jāpievērš uzmanība tam, vai tiek apmierināta bērna vēlme piedalīties dažādos pulciņos, sabiedriskās organizācijās, vai viņam ir iespēja gūt tur panākumus, atzinību, novērtējumu, vai bērns ir atradis savas stiprās puses. Bieži novērojams, ka jau agrīni bērns jūtas kā neveiksminieks — mācības īpaši nepadodas, nav attīstītas nekādas intereses, nav vēlēšanās uzņemties pienākumus.

Svarīgi ir bērnam parādīt, cik sabiedriskā dzīve ir daudzveidīga un interesanta un tajā noteikti atradīsies kāds darbs, kurš būs piemērots tieši tev, tavām spējām, raksturam un vēlmēm. Bieži vecāki un skolotāji nespēj palīdzēt bērnam atrast šādu nodarbi vai pienākumu, jo paši pietiekami labi bērnu nepazīst. Sekas nereti ir iesaistīšanās «nepareizās kompānijās», alkohola vai narkotisko vielu lietošana, kas šādā gadījumā var būt kā kompensācija, ar ko aizpildīt tukšumu sevī.