Reiz bija pieci zirņi vienā pākstī.
Vakara pasaciņa: Pieci no vienas pāksts
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Viņi bija zaļi, pāksts bija zaļa, tāpēc viņi domāja, ka visa pasaule esot zaļa, un tā jau arī bija.
Pāksts auga, un zirņi tāpat; viņi pielāgojas savam mājoklim un sēdēja visi vienā taisnā rindā. Saule spīdēja un sildīja pāksti, lietus mazgāja to tīru, un pāksts jutās omulīgi: dienu gaišs, nakti tumšs, taisni tā, kā tam jābūt. Zirņi kļuva arvien lielāki un aizvien biežāk sāka prātot, jo kaut ko taču vajadzēja darīt, kamēr tā sēž.
«Vai man mūžīgi būs te jāpaliek?» viens ierunājās. «Kad tikai nekļūstu ciets aiz ilgas sēdēšanas! Man šķiet, ka ārā ir citāda dzīve, es kaut ko tādu nojaušu.» Nedēļa pagāja; zirņi kļuva dzelteni, un pāksts tāpat.
«Visa pasaule ir dzeltena,» viņi sacīja, un viņiem atkal bija taisnība.
Tad viņi sajuta tādu kā rāvienu; pāksts tika noplūkta, nonāca cilvēka rokā un tika kopā ar dažām citām pākstīm iebāzta svārku kabatā.
«Nu drīz vērs mūsu māju vaļā,» zirņi teica un nepacietīgi gaidīja, kas notiks.
«Es gan gribētu zināt, kurš no mums atnesīs vislielāko labumu,» pats mazākais zirnis ieteicās. «Ceru, ka to mēs drīz uzzināsim.»
«Mani tas nemaz neinteresē,» lielākais zirnis atbildēja.
«Knaks!» pāksts pārsprāga, un visi pieci zirņi izbira saules gaismā; viņi atradās bērna plaukstā. Kāds puika turēja viņus saujā un sprieda, ka tie esot taisni kā radīti viņa pūšamajam stobram. Viņš ielika suņuburkšķa stiebrā, kuram bija caurs vidus, vienu zirni un izšāva to.
Nu es lidoju tālā pasaulē! Turiet mani, ja varat!» sauca pirmais zirnis — un projām viņš bija.
«Es lidošu taisni uz sauli,» sacīja otrs, «tā ir tikai liela pāksts, nekas vairāk, un man piemērota.» Un viņš aizlidoja.
«Mēs gulēsim, vienalga, kur mēs nokļūsim,» teica abi nākamie, «bet, šķiet, mēs aizlidosim krietni tālu.» Vispirms viņi noripoja zemē, iekams nokļuva suņuburkšķa stiebrā, un tad aizlidoja pāri dārza sētai.
«Lai notiek, kas notikdams!» nočukstēja pēdējais un tika izšauts gaisā. Viņš uzkrita uz jumtistabiņas loga apmales. Tur bija plaisa, tanī atradās sūnas un mīksta zeme, kur viņš iegrima. Tur nu viņš palika noslēpies, bet aizmirsts netika ne viņš, ne viņa vēlēšanās darīt labu.
Jumtistabiņā dzīvoja nabaga sieviete, kura dienu gāja krāsnis tīrīt, pat malku zāģēt un citus smagus darbus darīt, jo bija strādīga un čakla, tomēr trūcīga, tāpēc ka par viņas darbu maz maksāja. Mājās palika viņas pusaudze meitiņa, vārga un bāla, veselu gadu jau nogulējusi uz gultas, ne īsti mirēja, ne dzīvotāja…
Klusa un pacietīga viņa gulēja visu augu dienu, kamēr māte pelnīja maizi.
Tā pienāca pavasaris, un atausa gaišs rīts. Māte patlaban gribēja iet uz darbu, kad saule tik silti iespīdēja pa lodziņu, — un slimā meitene palūkojās uz apakšējo rūti.
«Kas tas par zaļu stiebriņu, kas raugās augšā? Skat, kā tas šūpojas vējā!»
Māte piegāja pie loga un mazliet pavēra to.
«Kādi brīnumi,» viņa sacīja, «tas ir zirnis, kas te raisa savas zaļās lapas. Kā tas nokļuvis pie mums? Nu tev ir pašai savs puķu dārzs!»
Gulta ar slimo tika piebīdīta tuvāk logam, lai meitene redzētu zirni augam, bet māte aizgāja uz darbu.
«Māt, es zinu, ka kļūšu vesela,» meitene vakarā sacīja. «Dienu saule tā sildīja mani, mazais zirnis tik aši stiepjas garumā, un es arī drīz celšos augšā un iešu ārā saulē!»
«Lai nu tā būtu!» māte noteica, lai gan neticēja, ka tā varētu notikt. Tomēr zaļo stiebriņu, kas bērnam bija iedvesis cerības uz dzīvi, viņa piesēja pie kociņa, lai vējš to nenolauztu. Viņa piestiprināja arī pavedienus pie loga apmales un piesēja to galus pie ietvara augšas, lai zirnim būtu pie kā pieķerties un ap ko vīties, ja tas augs garāks vai saceros, un zirnis to arī darīja.
«Skat, mūsu zirnis sāk jau grasīties ziedēt!» māte kādu rītu iesaucās, un nu arī viņai radās cerība, ka slimais bērns izveseļosies. Viņa aptvēra, ka pēdējā laikā meitene žirgtāk runājusi, agri no rīta jau pati cēlusies sēdus gultā un mirdzošam acīm vērojusi savu puķu dārzu ar vienīgo stādu.
Pēc nedēļas meitene jau varēja izkāpt no gultas. Laimīga viņa sēdēja siltajā saulē; logs stāvēja vaļā, un aiz tā krāšņos sarkanbaltos ziedos šūpojās leknais zirņa stāds. Meitene pielieca galvu tuvāk un noskūpstīja maigos ziedus. Viņai tā bija īsta svētku diena.
Māte bija bezgala priecīga, to redzot, un nezināja, kā pateikties zirnim, kas šos brīnumus bija radījis.
Bet pārējie zirņi? Jā, tas, kas gribēja doties plašā pasaulē, nonāca baloža guzā. Abus slinkos brāļus aprija pīles, tā ka var sacīt — arī viņi izrādījās kaut kam derīgi. Ceturtais, kas bija lielījies nokļūt līdz saulei, ievēlās notekā un gulēja tur dienām un nedēļām, kamēr sasmakušajā ūdenī tā sabrieda, ka pats brīnījās…
Bet pie jumtistabiņas loga stāvēja meitene. Acis viņai mirdzēja, vaigi sārtojās, viņa izstiepa tievās rociņas pār ziedošo zirni un pateicās tam par izveseļošanos.