Bērnu domas par krīzi

Apollo.lv
CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Alises mamma

Mēdz teikt, ka ar bērna muti runā patiesība.

«Fazer maiznīca» aptaujāja 100 Rīgas skolēnus vecumā no septiņiem līdz gadiem un apkopoja atbildes, kurās ir vērts ieklausīties.

1. Ko dara krīze?

Atņem darbu. Pēc tam darba nav, visi var atpūsties. Alens, 7 g.Krīze strādā. Rūdolfs, 7 g.Dzirdēta ir, bet mamma nestāsta, kas ir tā krīze. Ketlīna, 7 g.Paliek lielāka un sliktāka. Kristiāna, 10 g.Padara manai mammai sirmus matus. Roberts, 10 g.Izvanda Latviju. Ralfs, 10 g.

2. Ko dara politiķi?

Zina visu par pasauli. Daiga, 7 g.Mēģina valsti aizstāvēt no bankrota. Kristers, 7 g.Stāsta, kas ar mums būs. Haralds, 7 g.Iet pie tiesneša un tad tur kaut ko darās... Lība, 7 g.Raksta ar datoriem un kopē papīrus. Kristiāna, 10 g.Mēģina krīzi pataisīt mazāku. Kristiāna, 10 g.

3. Ko vajadzētu darīt, lai cilvēkiem būtu labāk dzīvot?

Beigt krīžoties. Arlēna, 7 g.Mīlēt citus. Haralds, 7 g.Vairāk strādāt un sirsnīgākiem būt. Lība, 7 g.Palielināt lata vērtību. Georgs, 9 g.Braukt ar sabiedrisko transportu un nepirkt visu, ko acis ierauga. Artis, 10 g.Vajag ģimeni. Anete, 10 g.

4. Ko dara Ivars Godmanis?

Taisa krīzi valstī. Kārlis, 7 g.Valda pār valdību. Arlēna. 7 g.Nezinu, bet viņš ir līdzīgs politiķiem. Jēkabs, 7 g.Dzīvo laimīgi, Ketlīna, 7 g.Dažreiz kaut ko stāsta, kliedz, palīdz Zatleram. Viljams, 9 g.It kā mēģina izvest Latviju no krīzes un dažreiz dzer kafiju. Georgs, 9 g.

5. «Taisnību sakot...»

...nav ko trakot. Lība, 7 g....ja tu teiksi labus vārdus, visi tev darīs labu. Haralds, 7 g....man nepatīk, ka deputāti sēž Saeimas zālē un guļ. Georgs, 9 g....pēc gada mēs būsim pateicīgi krīzei. Diāna 9 g....cilvēki izkulsies no bedres. Roberts, 10 g....nevienam nav taisnība. Artis, 10 g.

,

Ieva Slosberga, Mg.Psych., psiholoģe konsultante:

Bērni atspoguļo savu vecāku izjūtas, visbiežāk reakciju uz dažādām dzīves situācijām. Bērns vēro savus vecākus un apziņas līmenī mācās tieši no vizuālās pieredzes, bet zemapziņas līmenī — no izjūtu pieredzes — tieši šeit notiek t. s. emocionālās pieredzes asimilēšana jeb tā reakcijas veida pārņemšana, kā vecāki rīkojas konkrētā situācijā.

Īsāk sakot — bērns mācās no piemēra — ko redz un ko izjūt. Bērns pats visu izjūt ļoti tieši, bez kompromisiem. Lielākoties grūtās situācijās bērns iemācās reaģēt tā, kā reaģē viņu vecāki, t. i., vistiešākajā nozīmē ir vecāku pausto emocionālo reakciju spogulis. Viņš atspoguļo vecāku rīcību, emocijas, vārdus, bieži neapzinoties to nozīmi — vienkārši nepastarpināti un tieši atspoguļojot rīcības vai reakcijas veidu.

Bērns tieši no vecākiem (jo tie ir vistuvākie cilvēki, kuru izturēšanās tādēļ ir pašsaprotama, viegli pieņemama) mācās risināt situācijas, apgūst veidus, kā tajās reaģēt. Tas ir viens no bērnu socializācijas veidiem jeb sociālo lomu apgūšana.

Par lietām, no kurām bērns nenobīstas tieši (piemēram, atkārtotas vardarbības situācijas, pēkšņi skaļi kliedzieni), sākotnēji bērnā nav baiļu izjūtas — tās bērns vai nu iemācās no citiem, turklāt visbiežāk no pieaugušiem vai vecākiem brāļiem, māsām, lielākiem draugiem, vai arī tās zemapziņas līmenī tiek asimilētas (visbiežāk vērojot, izjūtot vecāku reaģēšanas veidu, tātad — pārņemot situāciju risināšanas metodes, pieredzi). Ir ļoti svarīgi, lai vecāki nepārnestu uz bērnu savas baiļu, dusmu, neapmierinātības, skumju un pesimisma reakcijas — tieši tādēļ, lai bērns neiemācītos reaģēt līdzīgi. Bērni no sava skatupunkta jaunas situācijas izjūt tieši, nepastarpināti, bez kompromisiem un lielākoties nevajadzīgi nepārspīlē un nesaasina tās jeb, citiem vārdiem sakot, lietišķi konstatē faktu, neiedziļinoties emocijās. Un bieži vien — pārsteidzoši precīzi un loģiski izsecina un noraksturo situāciju tieši tāpēc. Turklāt bērni var būt apbrīnojami padomdevēji mums, pieaugušiem, situācijās, kuras šķiet bezcerīgas un izmisuma pilnas, jo nesarežģī faktus, nepakļaujas emocijām. Protams, tas ir zināmā mērā arī tāpēc, ka bērniem ir salīdzinoši neliela dzīves pieredze, savukārt pieaugušiem tā ir daudzkārt lielāka un bieži dominējošā izjūta ir bailes par iespējamām sekām nākotnē. Tādēļ vērtīgi apgūt prasmi dzīvot, uztvert notiekošo konkrētā brīdī jeb «šeit un tagad», nevis veidot projekcijas par iespējamiem situāciju risinājumiem nākotnē un tādējādi paverot ceļu bailēm, kas, savukārt, var bloķēt veiksmīgu konkrētas situācijas risinājumu, jo nespējam uz šo situāciju paskatīties skaidri, loģiski, racionāli un — galvenais — optimistiski.

Ja vēlamies, lai bērni saglabā šo spēju arī, esot pieauguši, vecākiem pašiem ir svarīgi adekvāti reaģēt dažādās dzīves situācijās, paturot prātā, ka rīcība, emocijas kritiskās situācijās daudzkārt nosaka, cik ātrs būs to atrisinājums — jo vairāk ļaujamies panikai, bailēm, izmisumam, histērijām, jo tālāks ir ceļš uz situācijas atrisinājumu. Ja vēlamies, lai bērns patstāvīgi risina dzīves situācijas un tiek galā ar uzdevumiem, mums jārāda šis piemērs, jo diemžēl bērns vistiešākajā veidā pārņem vecāku situāciju risināšanas pieredzi, pēc tam piemērojot to savu situāciju risināšanai, neizvērtējot konkrēto piemērotību — bērnam var vienkārši tapt zināms, kā situācijas risināt — vai nu kliedzot, sitot, rīkojot skandālus un cenšoties pierādīt savu taisnību, vai arī apsēžoties, savstarpēji pārrunājot risināmo situāciju, loģiski izdiskutējot, pieņemot lēmumu, kā rīkoties, un koncentrējot gribasspēku un optimismu mērķa sasniegšanai. Tas nenozīmē, ka emocijas par konkrētām situācijām bērniem ir slēpjamas, tieši otrādi — bērni uzreiz jūt, ja viņiem kaut ko noklusējam, nepasakām līdz galam, un viņos tad rodas iekšējs emocionāls apjukums zemapziņas līmenī — mamma vizuāli smaida, it kā viss kārtībā, tomēr bērns jūt — kaut kas kārtībā nav. Bērns ar šo ambivalento (divdabīgo) situāciju netiek galā un it kā bez redzamiem iemesliem kļūst viegli aizkaitināms, niķīgs, nespēj koncentrēt uzmanību. Kāds būtu risinājums? Ja jūtos skumji vai pārņēmis izmisums, pastāstu bērnam, kāpēc tā jūtos, ka pašlaik nezinu, kāda var būt izeja, taču tā noteikti ir, tikai par to jāpadomā un tā jāpārrunā, varbūt viņš var ieteikt kādu labu ideju risinājumam.

Vecāki ir tie, kas vai nu apzināti vai visbiežāk neapzināti ieprogrammē bērnos veidu, KĀ risināt grūtas un krīzes pilnas situācijas.

Pieaugušie jūt bailes, izmisumu, jo viņu dzīves, situāciju un varbūtību pieredze ir lielāka. Bērnam tā ir neliela, un, ja viņā pieaugušie neapzināti nav iedvesuši krīzes izjūtu, bērns nebūt neizjūt šo sajūtu kā krīzes izjūtu. Ja nepārnesam savas bailes uz bērnu, bērna tiešā uztvere situāciju nedefinē kā baiļu pilnu, jo bērnam ir vai nu jāzina, kāpēc jābaidās, jājūt izmisums, vai arī viņš vienkārši pārņem no vecākiem situāciju risināšanas pieredzi. Bērns mācās no pieaugušajiem — izjūt pieaugušo emocionālos stāvokļus, saklausa balss tembru, vēro pieaugušo sejas, acis, ko tās stāsta, — tā visa ir emocionālās pieredzes apgūšana. Un galarezultātā bērns izdara savus secinājumus un nosauc lietas tik tiešām patiesos vārdos.

Mēs varam no bērniem mācīties, kā nesaasināt situācijas uztveri, cik mierīgāk to uztversim, tik arī ātrāk atradīsim izeju no krīzes situācijas. Bērni varbūt lieli palīgi mums šai lietā tieši ar savu optimismu, lakonismu un tiešo notiekošā uztveri.

Bērnam jāizskaidro situācija, jāizstāsta, ko nozīmē krīze, kā tā var ietekmēt ģimeni, mammu, tēti, bērnu pašu konkrēti. Ja bērnam saprotamā valodā, loģiski izskaidrojam, bērns lielākoties pieņem un saprot, jo izjūt sevi kā ģimenes vai arī — jā — kā sabiedrības daļiņu. Mainīgie ekonomiskie apstākļi apliecina, ka pasaulē nepastāv stabilitāte, ka jāspēj elastīgi pielāgoties jauniem apstākļiem, noteikumiem un situācijām — kā ģimenes vidē, tā dzīvē kopumā. Pieaugušie meklē ceļus, kā krīzes situācijā veidot attiecības ar naudu, un arī bērni no tā mācās un apzinās savas prioritātes.

Tieši krīzes brīdī iespējams bērnam iemācīt, ka pret situāciju var mainīt attieksmi un — rast no tās izeju, nevis bezpalīdzīgi ļaut situācijai ietekmēt cilvēku. Turklāt sākotnēji bērns pilnībā gatavs to darīt, kamēr vien pieaugušais nav uzspiedis savu baiļu, nepārliecinātības, šaubu pieredzi.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu