Sabiedrības veselības aģentūras (SVA) garīgās veselības speciālisti izstrādājuši ieteikumus vecākiem, kā runāt ar bērniem par krīzes situācijām ģimenē, kā rīkoties, ja šāda situācija ģimeni piemeklējusi.
Kā runāt ar bērnu krīzes situācijā
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Bērnus nereti mēdz dēvēt par savu vecāku spoguli, un šo teicienu lielākoties piemēro, nevis lai aprakstītu bērnu un vecāko vizuālo līdzību, bet bērnu līdzīgo emocionālo reakciju dažādās dzīves situācijas. Bērni patiešām dēvējami par vecāku spoguli, jo viņi atspoguļo (atdarina) gan vecāku vārdus (dažkārt pat neapzinoties to nozīmi), gan emocijas, gan arī reakcijas un darbības, saskaroties ar konkrētu notikumu. Psihologi šo procesu dēvē par emocionālās pieredzes asimilēšanu, par procesu, kurā vecāki, apzināti vai visbiežāk neapzināti, ieprogrammē bērnos veidu, kā risināt sarežģītas situācijas.
Vecāki vēlas, lai viņu bērni izaugtu par emocionāli līdzsvarotiem cilvēkiem, kuri spēj patstāvīgi un veselīgi atrisināt problēmas savā dzīvē. Tieši tāpēc ir svarīgi brīžos, kad pieaugušos pārņēmušas negatīvas emocijas — bailes, skumjas, dusmas —, atcerēties, ka līdzās ir bērns, kurš vēro pieaugušo reakciju. Bērns mācās no vecākiem, kā šādās situācijās rīkoties — kliegt, rīkot skandālus, ieslīgt depresijā vai arī, loģiski izdiskutējot, pieņemt lēmumu, kā rīkoties tālāk. Mēģināt krīzes situācijās rīkoties savaldīgi nenozīmē slēpt izjūtas. Bērnam vajag pastāstīt, kāpēc vecāki jūtas bēdīgi, nomākti, izmisuši (piemēram, zaudēts darbs); kāpēc, piemēram, uz laiku būs jāierobežo izdevumi. Tomēr tai pašā laikā bērnam arī jāizstāsta par vecāku tālākajiem plāniem, jo bērnam ir būtiski justies drošam, ka vecāki spēj risināt konkrēto situāciju.
SVA garīgās veselības speciālisti izstrādājuši ieteikumus, kā runāt ar bērniem par krīzes situācijām ģimenē un kā rīkoties, ja šāda situācija ģimeni piemeklējusi:
- Bērnam atbilstoši viņa vecumam pēc iespējas saprotamāk jāizskaidro konkrētā situācija, jo bērna paša dzīves pieredze ir neliela. Jāizstāsta, piemēram, ko nozīmē ekonomiskā krīze, kā tā var ietekmēt ģimeni, mammu, tēti, pašu bērnu.
- Runājot par konkrētu situāciju, jāizvairās vispārināt un pārspīlēt, lietojot tādus vārdus kā «nekad», «vienmēr» u. tml.
- Jebkurā (arī krīzes) situācijā bērnam visbūtiskākais ir — zināt, just un dzirdēt, ka vecāki viņu mīl. Tas ir pamats drošības izjūtai, kas bērnu dara stipru gan bērnībā, gan pusaudža gados, gan kā pieaugušu cilvēku. Emocionāli saspringtās situācijās pastiprināti izrādiet bērnam savu mīlestību, sapratni, ieinteresētību par viņu pašu.
- Svarīgi ir bērnu iesaistīt ikdienas dzīves norisēs — kopīgi iepirkties, kopīgi plānot iztērējamo summu, rēķināt izdevumus. Bērnam ir būtiski zināt, cik naudas vecāki atvēl viņam, cik tērē citiem izdevumiem. Tādējādi bērns iemācās izjust naudas vērtību un savas vēlmes skatīt visas ģimenes kontekstā, nepieprasot īpašas lietas sev nekavējoties. Svarīgi apliecināt bērnam, ka nav iespējams visu gribēto iegūt tūlīt. Piemēram, nopērkot kādu lietu, naudas var nepietikt kam citam — nepieciešamākam. Ja bērnam tomēr ļoti gribas kaut ko iegādāties, ko šobrīd nevar atļauties, vecāki var ierosināt naudu šai lietai krāt, atliekot noteiktu summu no kabatas naudas.
Krīzes brīdis ir piemērots tam, lai mācītu bērnu, kā izturēties pret radušos problēmu. Bērnam jāgūst pārliecība, ka, izturoties savaldīgi un rīkojoties loģiski, samilzušās problēmas ir iespējams risināt.
Palīdzību krīzes situācijās var saņemt, zvanot uz:Krīzes centra «Skalbes» palīdzības tālruni 67222922 (plkst. 9.00–22.00),Rīgas Domes Bērnu tiesību aizsardzības centra diennakts Uzticības tālruni 67334441,Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Uzticības tālruni 80006008 (darbdienās no plkst. 8.00 līdz 23.00, sestdienās no plkst. 10.00 līdz 23.00, svētdienās no plkst. 10.00 līdz 22.00).