Medijos izskanējis kārtējais gadījums par seksuāli izmantotu mazu bērnu. Šoreiz varmāka bijis tētis, kamēr mamma un citi radinieki par meitenītes izmantošanu neko nav nojautuši. Statistika liecina, visbiežāk dzimumnoziegumu pastrādā kāds, ko bērns pazīst, un bērns var pat neapzināties nodarīto. Taču ikvienas ģimenes rokās ir spēcīgs ierocis bērna pasargāšanai – tā ir saruna ar bērnu.
Daudzās ģimenēs ir pieņemts, ka jautājumi par ķermeni netiek skaļi apspriesti. Dažkārt vecāki gaida, lai bērns paaugas, sasniedz pusaudža vecumu. Tomēr jāsaprot, ka tādējādi mēs paši pakļaujam bērnu riskam – mēs nepalīdzam viņam atšķirt labu uzmanību no ļaunprātīgas izmantošanas. Nekad nav par agru runāt par drošības jautājumiem un bērnam atbilstošā, saprotamā valodā iemācīt atpazīt bīstamas situācijas un kā tajās rīkoties. Zīmīgi, ka šī saruna ļauj atklāt arī jau notiekošu vardarbību – pārrunājot ar bērnu, kādā veidā citi nedrīkstētu viņam pieskarties, bērns var atklāt, ka tā jau ir noticis.
Kā par to runāt?
Pirmkārt, iemācīt bērnam «Biksīšu likumu» - tas nozīmē, ka neviens nedrīkst bērnam pieskarties ķermeņa vietās, ko parasti sedz apakšbiksītes, un arī bērnam pašam nevajadzētu šajās vietās pieskarties citiem. Bērna ķermenis pieder vienīgi viņam. Vecāki var paskaidrot, ka daži pieaugušie (aprūpētāji, vecāki vai ārsti) var pieskarties bērnam, bet viņam ir jāsaka «nē», ja tas viņam liek justies slikti vai neērti. Svarīgi to iemācīt arī maziem bērniem, jo diemžēl jebkura vecuma bērnu var ļaunprātīgi izmantot.
Otrkārt, iemācīt bērnam atšķirt labus pieskārienus no sliktiem. Bērni ne vienmēr prot atšķirt pieļaujamus pieskārienus no nepiedienīgiem. Pastāstiet bērnam, ka nav labi, ja kāds aplūko vai aizskar viņa intīmās vietas vai aicina viņu aplūkot vai aizskart kāda cita cilvēka ķermeni vietās, ko parasti slēpj apakšbikses. Ja tomēr bērnam nav īsti skaidrs, vai otra cilvēka rīcība ir vai nav pieļaujama, iedrošiniet bērnu pārrunāt situāciju ar pieaugušo, kam viņš uzticas.
Treškārt, iemācīt bērnam pateikt «nē!». Izstāstiet bērnam, ka neviens nedrīkst viņam pieskarties, ja bērns to nevēlas. Bērnam ir tiesības atteikties no skūpsta vai pieskāriena – arī no tuva cilvēka. Iemāciet bērnam nekavējoties stingri teikt «nē», ja kāds vēlas pārkāpt «biksīšu likumu». Tā kā varmākas parasti izvēlas par upuri pakļāvīgus bērnus, kategorisks «nē» un sauciens pēc palīdzības var bērnu glābt. Kopīgi izmēģiniet, kā to pateikt skaļi! Tā kā ļaunprātīgie izmantotāji bērnus nereti pielabina, lai iegūtu viņu uzticēšanos, svarīgi iemācīt bērnam arī vienkāršus noteikumus par kontaktēšanos ar svešiniekiem: nekad nekāpt svešā automašīnā, nepieņemt svešinieku dāvanas un neiet viņiem līdzi.
Ceturtkārt, iemācīt bērnam atšķirt labus un sliktus noslēpumus. Slepenība ir seksuālo varmāku galvenā taktika, tāpēc svarīgi veidot uzticēšanās gaisotni un iemācīt bērnam, kā atšķiras labi noslēpumi no sliktiem. Noslēpums, kas bērnu satrauc, liek justies neērti, biedē vai skumdina, nav labs, tāpēc to nevajadzētu glabāt - tas ir ātri jāizstāsta uzticamam pieaugušajam (kādam no vecākiem, skolotājam, policistam vai ārstam). Savukārt noslēpums, kas rada prieku, ir labs noslēpums – kā, piemēram, pārsteiguma ballīte vai dāvaniņa mammai. Bērnam ir jāzina, ka viņš drīkst vecākiem stāstīt visu, kas ar viņu noticis – vecāki bērnu atbalstīs un nenosodīs.
Piektkārt, iemācīt bērnam vērsties pēc palīdzības. Bērnam ir jāzina: ja kāds cilvēks mēģinājis bērnam pieskarties biksīšu zonā vai kā citādi radījis nepatīkamas sajūtas, tas noteikti jāizstāsta pieaugušajam, kam viņš uzticas. Bērni, kurus izmanto, jūtas nokaunējušies, vainīgi un nobijušies, taču svarīgi iedrošināt bērnu stāstīt par notikušo pietiekami uzstājīgi, lai pieaugušie viņā ieklausītos un uztvertu nopietni. Šī iemesla dēļ pieaugušajiem nevajadzētu ģimenē izvairīties no tēmām, kas saistās ar seksualitāti, kā arī paskaidrot bērnam, pie kā viņš var vērsties, ja jūtas noraizējies, uztraukts vai bēdīgs. Bērnam ir jārada pārliecība, ka viņš par to allaž var aprunāties ar saviem tuvajiem cilvēkiem.