Grēksūdze. Es negribēju trešo bērnu, bet negaidīti paliku stāvoklī...

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: pexels.com

«Neiespējami! Tas bija vienīgais, ko varēju nomurmināt, kad parādījās divas svītriņas grūtniecības testā. Pēc dažiem mirkļiem, ko pavadīju sastingusi, nokritu uz grīdas un raudāju. Bet ne laimes asaras. Tā vietā biju pārbijusies, apmulsusi un, jā, arī dusmīga.» Piedāvājam iepazīties ar kādas trīs bērnu māmiņas grēksūdzi, kas publicēta interneta vietnē «popsugar.com».

«Redziet, es nebiju plānojusi palikt stāvoklī. Ar sešus gadus vecu meitu un sešus mēnešus vecu puiku mana ģimene bija pilnīga. Zināju, ka vīrs vēlas trešo bērnu, un biju gatava par to diskutēt, lai gan pie sevis domāju, ka šāda diskusija tā arī nekad nenotiks. Pēdējā pusgada laikā bijām izgājuši daudz kam cauri - būšanai par vecākiem, laulības problēmām un finansiālās drošības jautājumiem. Un trešā bērna ienākšana ģimenē nozīmētu tikai jaunas rūpes.

Pateikt, ka grūtniecība bija šoks, būtu nepateikt neko. Ar meitu paliku stāvoklī gandrīz bez nekādas piepūles, bet cīnījos, lai tiktu pie otra bērna. Divi gadi, trīs spontānie aborti, un neauglības speciālisti atstāja mūs ar vīru emocionāli sakautus.

Lai gan bijām sajūsmā par otrā bērna ienākšanu ģimenē, viņa ierašanās tomēr izsita mūsu pasauli no līdzsvara. Viņam bija kolikas, viņš negulēja, nepieņēma krūti un kopumā bija sarežģīts mazulis. Es cīnījos ar pēcdzemdību skumjām, bieži un nepamatoti «uzbruku» vecākajai meitai un vēlējos, lai kāds vienkārši paņem mazuli prom no manis. Pārgurums mūs un ar vīru noveda pie strīdiem nakts vidū par to, kā nomierināt raudošo bērnu.

Mums bija jācīnās pa e-pastu, kad viņš būs atpakaļ no darba, un par to, kā mēs spēsim samaksāt par bērnudārzu, kad es būšu atgriezusies darbā. Tad strīdējāmies par iepriekšējā vakara strīdu. Tā bija īsta domstarpību un emociju viesuļvētra, kas mēnešiem gāzās man pār galvu.

Taču kļuva labāk. Mazulis sāka gulēt, es atgriezos darbā un atjaunoju savas profesionālās iemaņas. Vilciens, kas bija novirzījies no ceļa, sāka atrast ceļu atpakaļ. Mēs ar vīru paņēmām garu nedēļas nogali kopā. Un tad tas grūtniecības tests...

Es piezvanīju vīram, lai paziņotu jaunumus. Pēc zīmīgas klusuma pauzes viņš nervozi izstomīja: «Hmmm... Apsveicu?» Tad viņš paskaidroja, kā trešais bērns, lai gan neplānots, papildinās mūsu ģimeni. Es viņu nolamāju, domādama, ka viņš to izdarījis tīšām.

Divos turpmākajos mēnešos piedzīvoju gandrīz visas iespējamās emocijas. Sākotnēji biju nolieguma stāvoklī. Atšķirībā no vīra es nevienam neteicu, ka esmu stāvoklī. Nesarunāju vizīti pie ārsta un turpināju dzīvot tā, it kā nekas nebūtu noticis. Es biju dusmīga - dusmīga uz Dievu, kurš acīmredzot bija izspēlējis ļaunu joku ar mani, un dusmīga uz vīru, kurš padarīja mani grūtu.

Manas dusmas pārvērtās vainas apziņā. Man bija vairāki draugi, kuri cīnījās ar neauglību, - es atbalstīju viņus un raudāju kopā ar viņiem pēc neskaitāmām neveiksmēm. Jutos vainīga, ka es esmu tā, kas ir stāvokli, nevis viņi. Un jutos vainīga par to, ka dusmojos par ko tādu, kas patiesībā ir tāds brīnums.

Es vēlētos teikt, ka bija viens mirklis, kad debesis atvērās un sajutu prieku vai mieru par gaidāmajām dzemdībām. Godīgi sakot, lielākoties biju nobijusies. Man bija bail, ka vēl viens bērns izjauks manu laulību vai liegs citiem bērniem manu mīlestību, kas tiem tik ļoti bija nepieciešama. Baidījos, ka nespēšu būt laba mamma trim bērniem.

Astoņus mēnešus vēlāk, sēžot asaru peļķē uz virtuves grīdas, mans trešais bērns un otrā meita ieradās. Deviņas skaistas mārciņas «mīkstas pilnības». Es nemelošu un neteikšu, ka ir tikai laimīgi mirkļi, bet tik tiešām ticu, ka man bija lemts kļūt par trīs bērnu māmiņu. Tas, iespējams, nebija mans plāns, bet tas bija plāns priekš manis.

Jaunākā meita ir tāds gaismas un prieka avots mūsu mājās, kādu iepriekš neesmu pieredzējusi. Skatoties, kā dēls, kuram tagad ir gandrīz divi gadi, mēģina pakutināt viņai pēdas, pabarot viņu ar pudelīti vai atnest segu, mana sirds kūst katru mīļu brīdi. Piedzīvojot, kā vecākā meita uzņēmusies vadību šajā mājā, ir tiešām ievērojami. Mana laulība arī ir kļuvusi stiprāka. Mēs ar vīru esam iemācījušies sadarboties kā komanda, komunicēt labāk, būt godīgiem savās emocijās un baudīt kopīgu klusuma brīdi pēc tam, kad visi bērni ir devušies pie miera, un mēs vienkārši varam būt.

Bieži domāju par to dienu, kad uzzināju, ka gaidu trešo bērnu. Es nenožēloju savas sākotnējās emocijas. Tās bija īstas. Lai gan nekad neizvairīšos no apgalvojuma, ka mans trešais bērns nebija plānots, tagad es zinu, ka viņa bija ļoti gribēta.»

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu