Jau pirms gana ilga laika kristīgā baznīca uzskaitīja septiņus izplatītākos nāves grēkus, tai skaitā slinkumu. Neliegsimies, ikkatrs un ne reizi vien ir ļāvies slinkumam. Par latviešu ne tiem labākajiem ieradumiem un veidu, kā ar tiem cīnīties, varam lasīt žurnālā «Ievas Stāsti». «Pirms pusotra gada pētījumu centrs SKDS veica aptauju, lai noskaidrotu, kurā no kristietības grēkiem pēdējā laikā ir krituši Latvijas iedzīvotāji. Gandrīz puse aptaujāto atzinās, ka ļāvušies paslinkot.»
Par ko daudzi nebūs pat aizdomājušies – slinkums mūsos attīstās bērnībā, un par iemeslu ir neviens cits kā vecāki, kuri pārmēru ir lauzuši bērna gribu. Esam taču novērojuši, ka mazi bērni ir kā ūdenszāles – ne brīdi nevar nosēdēt mierā. Visu grib redzēt, izzināt, pataustīt un, protams, nogaršot. Tas vien liecina par to, ka bērnos nav slinkuma.
Jautājums - kurā brīdī bērni iemācās slinkot un pārstāj sevi motivēt lielai daļai darbību? Kā izrādās, tas ir brīdis, kad vecāki sāk bērnu nepareizi audzināt.
Visi mazie darbiņi vai bērnu vēlme darīt, piemēram, nomazgāt krūzīti vai šķīvi, bieži vien tiek pārtraukti ar vecāku piesardzību par ūdens neizšļakstīšanu vai trauku nesaplēšanu, bieži vien bērnam «darbiņi» tiek atņemti vienkāršas nepacietības dēļ. «Kad bērns ir paaudzies un viņam ir zudusi interese par trauku mazgāšanu, mamma dusmīgi pārmet - kāpēc tu neesi nomazgājis savus traukus? Bērnā rodas iekšēja pretestība, neizpratne - kā, kad es gribēju to darīt, man neļāva, bet tagad, kad es to nevēlos, man liek mazgāt traukus. Tā ir gribas ietekmēšana.»
«Nākamajā etapā vecāki sāk piespiest bērnu mācīties, kārtot māju, apmeklēt pulciņus. Tā kā bērns jūtas vājāks un baidās no pieaugušo dusmām, tad dara, ko viņam liek. Taču, kad vecāki pārspīlēti uzspiež savu gribu, neieklausās bērnā, vienā brīdī gribas apspiešana sasniedz kritisko robežu. Kad tā pārsniegta, cilvēks kļūst slinks. Vienam tas notiek agrāk, citam - vēlāk, bet, kad tas noticis, ir ļoti grūti piespiest sevi strādāt. Taču tas nav neiespējami.»
Dzīves izpratnes skolotāja Elvita Rudzāte žurnālam stāsta, ka ne reizi vien ir sastapusies ar šādiem gadījumiem, kad sievietes, kuras saimnieko mājās un audzina mazus bērnus, nespēj saņemties mājas uzkopšanai, kaut arī brīvā laika būtu pietiekami. Analizējot šādus gadījumus, viņa secinājusi, ka pie vainas ir bērnībā izjustais spiediens un komandēšana no vecāku puses. Kādā brīdī tās bijis par daudz, un sievietēm ir zudusi spēja un uzņemšanās pieķerties sadzīviskiem pienākumiem.
Eksperte arī skaidro, ka vecākiem vairāk savā audzināšanā vajadzētu izmantot Montesori pedagoģiju, kas sevī ietver pārliecību par bērna brīvu attīstību, brīvību viņa darbībās un prieka gūšanu par padarīto. Šādi viņiem mācot čaklumu un strādīgumu. «Ja cilvēks strādā darbu, kas viņam patīk, tad neizjūt tā smagumu,» stāsta Elvita.
Pilnu interviju lasiet izdevuma «Ievas Stāsti» jaunākajā numurā.