Padomju laikos nereti, ja sievietei tika atklāts dzemdes kakla vēzis, ārsts par to lika klusēt. Vēl vairāk – nedrīkstēja teikt pat vīram. Esam pateicīgas, ka esam šodienā un ka nebaidāmies runāt, arī par spīti nesapratnei. Uz sarunu aicinājām atraktīvo pasākumu vadītāju un pasauli pozitīvās krāsās redzošo četru bērnu māmiņu Ramonu, lai viņa dalītos savā stāstā par piedzīvoto – cīņu ar vēzi. Ramonai tika atklāts dzemdes kakla vēzis sākuma stadijā.
Saimniece: Kā tu atklāji, ka tev ir vēzis – vai bija kādas pazīmes, vai arī tas bija ikgadējās pārbaudes rezultāts?
Ramona: Pēc dzemdībām, kas bija gandrīz pirms trim gadiem, bija izveidojusies čūla, kuru piededzināja. Apmēram, pirms gada parādījās sāpes un velkoša sajūta vēderā. Februārī aizgāju pie ārsta, nodevu analīzes, rezultāti bija slikti. Steidzami tika veikta biopsija, bet atbilde jāgaida bija mēnesi, kuru pavadīju pilnīgi citā realitātē, neziņā. Par vēzi uzzināju 8. martā. Vēzis gan sākuma stadijās parasti nesāp, tāpēc daudz sieviešu arī ielaiž šo slimību. Man sāpēja čūlas dēļ, un labi, ka tā, citādi vēl šodien varbūt te sēdētu un nezinātu.
S: Kādas ir sajūtas, kad paziņo šādu diagnozi? Tās ir dusmas, nesapratne, bēdas? Kādas sajūtas pārņēma tevi?
R: Tas ir drausmīgi. Kad pateica diagnozi, līdz mājām vēl turējos, pēc tam, protams, raudāju.
Pārņēma dusmas, bailes no tā, kas būs. Vienīgais, kas šaudījās pa galvu: «Es negribu nomirt! Man taču ir bērni! Kāpēc man tas viss?»
S: Kā tavs dzīvesbiedrs pieņēma šo faktu?
R: Parasti viņš ir baigais «dzelzs akmens», bet šoreiz redzēju, ka viņam raudiens nāk. Es nevaru iedomāties, ko viņš pārdzīvoja. Uz to brīdi atcēla visus savus darbus, komandējumus, bija blakus. Tas, ko man teica: «Mēs tevi izārstēsim! Mēs tevi izārstēsim!»
S: Kā šo ziņu uztvēra tavi bērni?
R: Tajā dienā vecākā meita Daniela (15 gadi - aut.) atnāca no skolas, sūdzējās, ka viss esot slikti. Teicu: «Draudziņ, tev nevar būt sliktāk, kā ir man,» un viņa uzreiz saprata… raudājām. Pateicu abām meitenēm, arī Elizabetei (11 gadi - aut.). Ričardam (7 gadi - aut.) teicu, ka esmu ļoti slima un būs nepieciešama operācija, arī viņš raudāja. Reičela (2 gadi - aut.), protams, bija par mazu, lai saprastu. Bet domāju, ka meitenes ļoti pārdzīvoja šo visu.
S: Kā uztvēri šo slimību – kā sodu vai likteni, iespējams, pārbaudījumu?
R: Nē. Domāju - kā ir, tā ir. Es dzīves laikā diezgan par to biju aizdomājusies, jo ar vēzi bija nomiris mans tētis un vēl daži radi no viņa puses. Biju pieķērusi sevi pie domas: «Vai nu man būs vai nebūs.» Protams, atradās cilvēki, kas teica, ka esmu «piedomājusi» sev šo vēzi ar domu spēku. Bet nē, es neticu tādām matērijām. Kāpēc tad mazi bērni slimo ar vēzi? Vai daudz par to bija domājuši?
S: Kāda ir atbalsta programma vēža slimniekiem Latvijā? Vai tavuprāt tā ir pietiekama?
R: Ļoti labi, ka ir izveidots «zaļais koridors» (bez gaidīšanas rindās iespēja tikt no ģimenes ārsta pie speciālistiem - aut.). Operācija bija valsts atmaksāta, no manis bija līdzmaksājums, papildus maksāju tikai par uzturēšanos slimnīcā un datortomogrāfiju.
S: Latvijā sievietēm ir valsts apmaksātas dzemdes kakla vēža profilaktiskās pārbaudes, bet šīs pārbaudes uzrāda tikai nevēlamas izmaiņas dzemdes kakla šūnās, attiecīgi tikai iespējamību slimībai. Savukārt tālākās pārbaudes, kas noteiktu precīzi, ir šāda slimība vai nav, ir sievietes pašas ziņā un ir salīdzinoši dārgas. Vai tavuprāt šī nav tāda kā maldināšana no valsts puses? Vai tas nav kā šķērslis? Jo, ja sievietei nebūs šo līdzekļu, viņa kārtīgi apdomās nepieciešamību pēc papildu analīzēm un, iespējams, tās pat neveiks.
R: Jā, par to biju iedomājusies. Manuprāt, daļa sieviešu nemaz nenonāk līdz šai operācijai, jo izmeklējumi – biopsija un kolposkopija ir salīdzinoši dārgi, ko daudzas sievietes nemaz nevar atļauties.
S: Par finansiālo pusi – cik lielas ir izmaksas? Vai vidusmēra latvietis par šādu ārstēšanos spēj samaksāt pats saviem spēkiem?
R: Kolposkopija maksāja ap 100 eiro, operācijas līdzmaksājums 31 eiro, vēl par slimnīcu; kopā man tas izmaksāja nepilnus 300 eiro. Katrā ziņā tie nav tūkstoši.
S: Kā ir ar medicīnas personālu? Tik bieži dzirdētas sliktas atsauksmes – par cilvēcības un empātijas trūkumu, reizēm arī par rupjību.
R: Biju Onkoķirurģijas klīnikā, ginekoloģijas nodaļā; es esmu pateicīga visam personālam, kas tur bija, māsiņas vispār bija fantastiskas. Šķiet, tas ir viņu aicinājums tur strādāt. Ārsts Zenons Romanovskis - vislabākais, tas ir dakteru dakteris, pret mani izturējās ļoti labi.
S: Kas notika ar tavu dzīvi šajā laika posmā, kamēr veici pārbaudes, ārstējies? Vai tā apstājās, tu iepauzēji vai turpināji skriet un darīt?
R: Iepauzēju. Biju mājās, pēc operācijas neko smagu nevarēju celt. Un, jā, tas bija gaidīšanas laiks pusotra mēneša garumā – kamēr tiks veiktas izņemto vēža šūnu analīzes un kad ārstu konsilijs pateiks – nepieciešama ķīmija vai starošana. Ar vēzi ir tā - diagnoze paliek, bet tikai pēc analīzēm tiek noteikts, kāds ir vēzis. Tas bija stress.
Bet, kad saņēmu un izlasīju rezultātu, es biju vienkārši LAIMĪGA! Man nevajadzēja ne ķīmiju, ne starošanu.
Bet, protams, nekas vēl nav cauri, ik pēc 3 mēnešiem jāiet uz pārbaudēm un tad, ja viss ir kārtībā, šīs pārbaudes kļūst aizvien retākas.
S: Kas bija tie cilvēki, kas tevi atbalstīja šajā brīdī? Lai arī tikai paruna, bet tomēr diezgan patiesa – nelaimē tikai saprotam, kas ir mūsu īstie draugi.
R: Ui, visi. Es biju pārsteigta, ka atbalstīja tik daudzi, arī sen nesatikti cilvēki vai radi, ar kuriem tik bieži nemaz nekomunicējām, arī mammas no bērnu pulciņiem. Nāca ar labiem vārdiem pie manis. Un priecājos, ka man apkārt tik daudz sieviešu, jo varu tagad viņām pateikt: «Ejiet, pārbaudieties!»
S: Vai mainījās prioritātes tavā dzīvē? Bieži tiek teikts, ka pēc šādiem gadījumiem cilvēks saprot tās patiesās dzīves vērtības.
R: Es vairāk uzmanības pievēršu veselībai, iepriekš to nedarīju. Skrēju kā dulla, daudz strādāju, galvenais bija visu pasaules naudu nopelnīt.
Tagad izvēlos, kuros pasākumos strādāt, vairāk laika pavadu ar ģimeni. Mēģinu piezemēties, neskriet tik daudz, kaut ko jaunu iemācīties.
S: Vai pēc ārstēšanās tev bija nepieciešama kāda atbalsta programma – psiholoģiska? Vai arī tev pietika ar ģimenes atbalstu?
R: Man bija visādi emocionālie sprādzieni, bet man ar ģimeni pietika. Protams, ir sievietes, kam ir vajadzīgs kas vairāk. Nesen «Dod pieci» akcijā tika saziedoti līdzekļi šādam nolūkam. Vēl Facebook ir atrodama palīdzības biedrība «Dzīvības koks» – bezmaksas atbalsts cilvēkiem, kurus skāris vēzis.
S: Tu aktīvi darbojies, vadi pasākumus, tev ir bērni, kas prasa uzmanību. Skatoties no malas, šķiet, ka dari tik daudz, bet dzīvo pilnasinīgu dzīvi. Jo, ko bieži dzirdam, – ka mums visam pietrūkst laika. Ir darbs, mājas un nav laika sev, bērniem, partnerim. Kā tu visu paspēj? Kur atrodi laiku?
R: Tas ir izdomāts, ka trūkst laika. Man jau gadiem ilgi loģistika ir izveidota, tas ir plānveida pasākums.
S: Kāds ir tavs secinājums pēc piedzīvotā?
R: Tu nekad nevari zināt, kas tev aiz stūra klauvēs (smejas). Bet patiesībā tas ir briesmīgi. It kā esi iepriekš pieļāvusi šo domu, bet, kad uzzini, tev visa dzīve gar acīm paskrien. Jo sākumā, kad tu uzzini, šķiet, ka nomirsi, jo «vēzis» skan briesmīgi. Bet tad apdomājies - man taču jāsaņemas! Kāds «nomirsi»?! Viss kas dzīvē ir bijis, un es ar šo galā netikšu? Ja arī starošana un ķīmija būtu, arī ar to tiktu galā. Vienkārši jācīnās, cilvēkam jābūt stipram.