Jaunas sievietes stāsts par depresiju: Mēs tos šķīvjus saplēšam sev iekšā

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: pexels.com

Aizvien biežāk dzirdam kādu sakām, ka depresija ir mūsu gadsimta slimība. Un teicējam būs taisnība. Jo tas, ar ko sastopamies šobrīd, ir tikai aisberga redzamā daļa. JĀ, depresija patiešām ir īsta slimība, un, JĀ, tā patiešām ir jāārstē! Savā stāstā par ieilgušu depresiju un tās ārstēšanu dalījās Dace. 34 gadus vecā sieviete atzīst, ka Latvijā cilvēkiem pagaidām vēl nav pilnīgas izpratnes par šo slimību, bet tas nav šķērslis, lai viņa par to nerunātu.

Saimniece: Kas depresija ir tev – konkrēta brīža stāvoklis vai slimība? Daudzi vēl joprojām uzskata, ka depresija ir cilvēka paša izvēlēts emocionālais stāvoklis.

Dace: Tā ir slimība. Bet cilvēki no tās tik ļoti kautrējas, ka izvēlas to dēvēt par tā brīža emocionālo stāvokli. Sabiedrības iespaids par depresiju kopumā nav visai pozitīvs. Ir izveidojies stereotips, ka depresija ir pašizdomāta kaite, lai apkārtējiem būtu iemesls just līdzi un pažēlot.

S: Kā ir ar depresiju – kurā brīdī cilvēks nonāk līdz šai atziņai – palēnām slīgstot depresijā, apzinās, ka kļūst arvien sliktāk, vai «atmostas» tajā brīdī, kad jau ir diagnoze?

D: Es nesapratu, ka man ir depresija. Šķita, ka ir apātija, panīkums, neko negribējās. Tikai tad, kad noteica diagnozi, apjēdzu, ka man ir depresija.

S: Kā nonāci līdz ārstam, kurš to diagnosticēja?

D: Tas bija pēc pēdējiem Dziesmu svētkiem. Biju līdzi korim kā pavadītāja. Ģenerālmēģinājumā sākās masveida ģībšana, jo laikapstākļi bija par karstu, bērni stāvēja par ciešu, ēdiena bija salīdzinoši maz. Mans koris bija izkaisīts pa visām pusēm, es pat nezināju, kur manējie stāv, un neredzēju, vai ar viņiem viss ir kārtībā. Ik pa brīdim kādu nonesa ar nestuvēm, kartītes (lai paziņotu par medicīnas personāla nepieciešamību – aut.) turpināja parādīties arvien vairāk. No malas tas izskatījās drausmīgi.

Tajā brīdī, protams, vajadzēja saņemties – sagaidīt bērnus, nogādāt mājās. Bērniem pa nakti bija histērijas, citi miegā raudāja un murgoja. Mans lūzums bija tad, kad aizbraucu mājās.

Tieši pēc tam bija nepieciešamība apmeklēt ģimenes ārstu, kur kādu brīdi pavadīju gaidot ar citiem cilvēkiem. Sākās Dziesmu svētku un ģībušo bērnu apspriešana, man ar to pietika, lai asaras būtu pa gaisu. Savukārt ārstei bija skaidrs, ka man nav «pilns rublis» (smejas). Viņai likās, ka man vajadzētu aiziet pie kāda speciālista, nosūtīja pie psihiatra.

Sākotnēji biju pie viena, kurš teica, ka man ir pārslodze, nogurums un izdegšanas sindroms. Izrakstīja zāles, kuras izrādījās par stipru – gulēju gandrīz nedēļu no vietas. Pēc tam biju pie cita ārsta, kurš analīzes un izpētes rezultātā uzstādīja diagnozi «depresija» un izrakstīja antidepresantus. Teica, ka man ir ieilgusi depresija, kas ilgst apmēram trīs gadus. Tāpēc arī nejutu, ka man kļūst sliktāk, jo man jau bija tāds ilgtermiņa depresijas stāvoklis, dzīvoju palēninātā režīmā.

S: Tad sanāk, ka šādas diagnozes noteikšana ir atkarīga no ārsta profesionalitātes?

D: Es negribētu teikt, ka pirmais ārsts bija neprofesionāls. Varbūt viņam bija citādāks skatījums, iespējams, es ar viņu savādāk runāju, jo ārsts bija vīrietis. Otrs ārsts bija sieviete, iespējams viņai stāstīju vairāk, jo šķita, ka labāk sapratīs.

S: Vai grūti ir lūgt kādam profesionālu palīdzību brīdī, kad saproti, ka pati nespēj tikt no šā stāvokļa ārā?

D: Man bija ļoti laba ģimenes ārste, kurai līdz tam gadījumam un arī konkrētajā gadījumā bija skaidrs redzējums un risinājums. Viņa mani motivēja aiziet pie speciālista, līdz ar to nebija bail iet pie psihiatra.

S: Kas bija tas iemesls vai iemeslu kopums, kāpēc tev sākās depresija?

D: Ņemot vērā šo trīs gadu termiņu, izsecināju, kas tas bija par iemeslu, – tā bija ilggadīgu attiecību izjukšana. Tas bija pārdzīvojums par iemeslu, kāpēc attiecības izjuka, kā arī šķiroties mēs neizrunājām visu situāciju. Palika iekšējais aizvainojums, sevis šaustīšana, dažādu veidu mierinājumu meklējumi, kas nedeva gandarījumu. Tas viss krājās trīs gadus, un rezultātā arī tā depresija. Šķiršanās no drauga, visticamāk, bija sākotnējais grūdiens, bet beigās pie atzinuma «depresija» un lūzuma punkta noveda pilnīgi citi notikumi.

S: Kā tieši izpaudās depresija?

D: Man bija izteikts jūtīgums, slinkums, apātija un emocionalitāte, kas slīga galējībās – vai nu pārlieku liela ar izteiktu raudāšanu, vai arī pilnīgs bezemociju stāvoklis. Visu darīju tikai tāpēc, ka tā ir jādara, – gāju uz darbu tikai tāpēc, ka jāiet, smējos, jo bija jāsmejas, raudāju, ja tā vajadzēja, aizejot mājās uztaisīju vakariņas tikai tāpēc, ka jāēd, ieslīgu dīvānā ar kaķi uz puncīša un pulti rokā. Tā arī vadīju savas dienas. Saņēmos tikai tad, kad zināju, ka nāks draugi ciemos. Bet lielākoties viss bija vienalga.

S: Vai ir viegli pieņemt šādu diagnozi?

D: Ir grūti, jo tad, kad kādam pasaki, ka jādzer antidepresanti, pirmā reakcija:

«Priekš kam? Tev taču nekas nekaiš!» Otrais: «Vai tad tev nav draudzenes, ar ko iedzert, izraudāties un parunāt?»

Teica, lai daru visu, kas nepieciešams, tikai, lai nedzeru zāles. Bet es dzēru – darīju to pēc shēmas un laikā. Man bija zāļu kāpinājums, tad bija kritums. Pēc laiciņa pamanīju, ka sāku justies labāk, parādījās interese par dzīvi. Radinieki teica, ka man uzlabojusies humora izjūta, ka bija aizmirsuši, ka protu tā smieties un jokot. Ārsts man ar pirmo reizi iedeva pareizās zāles, līdz ar to nebija pārmērīga gulēšana, ne arī citas blakus parādības.

S: Vai tu kādu nosodīji par to, ka tas noticis ar tevi, vai arī uzņēmies atbildību pati, ka esi ļāvusi sev tik tālu nonākt?

D: Tajā brīdī es par to nedomāju, bet vēlāk, kad sāku analizēt, protams, meklēju vainīgos. Ņemot vērā, ka ārsts minēja tos trīs gadus, kurus atrados depresijas stāvoklī, tad «vainīgais» tika atrasts. Bet es nevainoju «vainīgo», drīzāk vainoju sevi par nespēju pieņemt situāciju, ka nespēju palaist notikumus, kas ir bijuši pirms trim gadiem, un ka dzīvoju tādā kā iedomu pasaulē.

S: Kāds bija ārstēšanās process?

D: Regulārs psihiatra apmeklējums un zāles, jo bija jātiek galā ar apātiju un uztveres īpatnībām. Diezgan ātri sāku izrādīt interesi par dzīvi, sāku nodoties vaļaspriekiem, par kuriem sen nebiju interesējusies, sāku lasīt. Ārstei likās, ka man ir diezgan straujš progress, bet es vienalga turpināju iet pie viņas uz konsultāciju katru mēnesi.

S: Cik ilgs bija tavs atveseļošanās process?

D: Tas bija pusgads. Šo periodu dzēru zāles, bet labsajūta parādījās jau pēc otrā mēneša.

S: Kamēr slimoji ar depresiju, kā tas ietekmēja tavu ikdienu?

D: Pēdējā smagākajā brīdī bija jau vasara, tobrīd strādāju par skolotāju un direktora vietnieci un, tā kā bija vasaras brīvlaiks, tad jāstrādā nebija. Bet pēc tam, kad man uzstādīja diagnozi, par spīti arī labajam amatam, es uzrakstīju atlūgumu. Krasi mainīju savu dzīvi, pārcēlos dzīvot uz citu pilsētu. Tajā brīdī izvēlējos padarīt neko un saprast, kas ar mani notiek. Man šķita, ka tajā vidē, kurā dzīvoju, es nevarēšu tikt galā. Gribēju pamainīt atrašanās vietu, cilvēkus.

S: Kā reaģēja tuvinieki, draugi, kad paziņoji, ka mokies ar depresiju? Vai netika saņemti nosodoši komentāri - «tas taču ir tikai tavā galvā»?

D: Kā jau teicu, lielākā daļa draugu bija tādu, kas teica: «Iedzeram un pāries!» Bet, tā kā šos trīs depresijas gadus jau biju iedzērusi ar domu, ka pāries, un, protams, nekas nemainījās, tad tās zāles bija vajadzīgas. Vēl bija tādi, kas iesmēja ar domu, ka tas ir mans izdomājums vai arī aiz neko darīt man ir depresija. Ģimene atbalstīja zāļu lietošanu un bija tā, kura pirmā pamanīja, ka manī ir izmaiņas.

S: Kāpēc tāda cilvēku reakcija? Tas ir informācijas vai inteliģences trūkums?

D: Domāju, ka nav sapratnes par depresiju, attiecīgi tas ir informācijas trūkums.

Liela daļa vēl joprojām uzskata, ka depresija ir konkrētas dienas sajūtas, nevis nopietna slimība, kura būtu jāārstē.

S: Ņemot vērā, ka depresija ir viena no sastopamākajām psihiskajām saslimšanām, arī Latvijā, vai valsts to ir ņēmusi vērā un sniedz atbalstu no savas puses?

D: Jā, man nebija jāmaksā par konsultācijām pie psihiatra. Zāles gan bija jāpērk pašai, tās izmaksāja apmēram 35 eiro mēnesī.

S: Depresijai mēdz būt arī ļoti smagi stāvokļi; vai ne reizes neienāca prātā doma par pašnāvību?

D: Bija reizes, kad sēdēju uz palodzes un smēķēju (tajā laikā vēl smēķēju), un bija doma, ka varētu tā vienkārši izkrist pa logu un nekas jau nemainītos, es būtu vienkārši izkritusi pa logu (smejas – aut.). Bet tāda doma, ka šodien iešu un lēkšu no tilta, gan nebija.

S: Tavuprāt depresija ir izārstējama pilnībā vai tā ir slimība, kura var atgriezties visnepiemērotākajā brīdī?

D: Man šķiet, ka tā var atgriezties, tāpēc jābūt piesardzīgam un jāseko sev līdzi. Es varu izārstēties uz šo brīdi, bet, ņemot vērā, ka vienreiz jau depresija ir bijusi, tas nozīmē, ka mans dvēseles stāvoklis ir tāds, ka slimība varētu atgriezties.

S: Vai tas nozīmē, ka jāveic kādi profilaktiskie pasākumi?

D: Nē, vismaz man nav tāds uzstādījums, ka būtu kur jāiet, jāatrādās. Tas paliek katra paša ziņā - sevi pieskatīt.

S: Kā jūties šobrīd – vai viss ir atgriezies vecajās sliedēs (kā bija pirms slimības), vai tomēr savā ikdienā jūti, ka depresija kaut nedaudz, bet ir atstājusi savu zīmogu?

D: Nē, zīmogs man nav atstāts. Bezemociju periods un laiks, kad visu darīju, jo tā bija jādara, arī ir garām. Nezinu, vai viss ir vecajās sliedēs, manuprāt, ir jaunā kvalitātē. Man ir vēlme iziet no mājas, aiziet uz teātri un kino, satikt cilvēkus. Katrā ziņā ir interese jebko darīt.

S: Vai tavuprāt cilvēks var būt imūns pret šādu slimību?

D: Ja viņš ir emocionāli spēcīgs un spēj savas emocijas un sajūtas definēt un analizēt, tikt ar tām galā un neuzkrāt, tad, iespējams, viņš var būt imūns. Mana problēma bija tā, ka daļu emociju nenodefinēju: dusmas, aizvainojumu, sāpes, pārdzīvojumus, naidu – visu noliku zem «normāli», tad, protams, tas uzkrājās un es netiku galā.

S: Kāpēc tavuprāt ar depresiju slimo tik daudz cilvēku? Mēs esam vāji, noguruši vai dzīves izmocīti?

D: Es teiktu, ka tas ir latviešu atturīguma vai temperamenta dēļ.

Neesam kā itāļi – uztaisīsim scēnu, sasitīsim šķīvjus un rīt viss būs kārtībā. Mēs tos šķīvjus saplēšam sev iekšā, bet tā kaudze kaut kad jau ir jādabū ārā.

S: Kas ir tie simptomi, par kuriem tu teiktu – neatstāj bez ievērības, tās ir pirmās depresijas pazīmes?

D: Vienaldzība pret visu. Ja kāds cilvēks regulāri atbild, ka viņam viss ir normāli, tad sāc pavērot. Apmēram, vienu gadu man viss bija «normāli» - darbā «normāli», mājās «normāli», nebija citādāka stāvokļa.

S: Vai uzskati, ka cilvēks, kas slimojis ar depresiju, var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi?

D: Es dzīvoju pilnvērtīgi! Ja atbilstoši lieto zāles, runā ar savu psihiatru un nonāk līdz tam, ka esi vesels, un medicīniska palīdzība vairs nav vajadzīga, tad tālākais ir atkarīgs no katra paša, kā viņš tiek galā ar faktu, ka ir bijusi depresija.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu