Lai arī cik labas būtu jūsu attiecības ar otro pusīti un lai arī cik stabili būtu jūsu ienākumi un labklājīga dzīve, situācija var mainīties, nevienam to negaidot. Viens no jums var zaudēt darbu. Un ko tad, ja tas ir vīrs? Sākumā viss izskatās cerīgi - tu strādā, viņš meklē darbu. Taču dienas iet, bet nekas nemainās - tu joprojām strādā un viņš joprojām meklē... Pašai nemanot, esi kļuvusi par galveno pelnītāju ģimenē, bet vīrs ērti iekārtojies dīvānā, no kura netaisās pat celties.
Jā, tā ir krīze ģimenē, neviens no tās nav pasargāts, bet tam jau viens otram esam, lai grūtā brīdī atbalstītu. Bet kā būt, ja balsts ir tikai viens un tā esi tu? Protams, laiki ir mainījušies, un nav tikai vīra pienākumos būt vienīgajam apgādniekam, bet tomēr dziļi apziņā šis mīts tomēr iekodēts - vīrs pelnītājs, sieva pavarda turētāja.
Psihoterapeite Aina Poiša uzsver: «Situācija, kad sieviete kļūst par vienīgo pelnītāju ģimenē, attiecībām ir kā nežēlīgas šķēres.» Kāpēc? Tāpēc, ka attiecības lieliski funkcionē tikai tad, ja tās ir vienlīdzīgas. Dodam vienlīdz daudz, iegūstam vienlīdz daudz un ieguldām vienlīdz daudz.
Labsajūta pazūd tajā brīdī, kad līdzsvars un vienlīdzība tiek izjaukti.
Tas ir tad, kad nemanot ir pagājis jau pietiekami ilgs laiks, kad uz taviem pleciem ir rēķinu nomaksa, pārtikas un saimniecības preču iegāde, papildus vēl mājas uzkopšanas slogs, bet tavs vīrietis vēl aizvien turpina laiski zvilnēt dīvānā un kurnēt par sliktajiem darba piedāvājumiem un to zemajiem atalgojumiem.
Lai tu spētu ko mainīt šajā situācijā, svarīgi ir saprast vīrieša darbības (vai bezdarbības) iemeslus un domu gājienu. Izrādās, vīrietim viņa darbs ir spēka un vīrišķības apliecinājums. Viņam svarīgi ir izrādīt un apliecināt sevi, darboties un konkurēt, un, protams, tikt atzītam un novērtētam. Bet, ja tiek zaudēts darbs, tad vīrietis iekšēji krīt depresijā, to neatzīstot. Ieilgušā bezdarbībā sākas pat apātija un emocionālais regress.
Sākotnēji viņš dīvānā pavada tikai stundu, bet pēc mēneša tā būs jau visa diena.
Vīrietim sāk zust enerģija un vēlme jebko darīt, bet šāds stāvoklis viņu neapzināti no vīra padara par bērnu. Savukārt sieva pārtop par mammu, jo pabaro, izmazgā kreklu, paburkšķ, pazāģē, samīļo, pastimulē… Vēl pēc laika, lai vīrietis neredzētu savu neveiksmi, viņš pieķeras alus glāzei un krīt vēl dziļākā apātijā. Un kā gan citādi - enerģijas nezūdamības likums joprojām nav atcelts! Līdz ar to - ja cilvēks netērē enerģiju, tā arī nevairojas.
Bet nevienam, šķiet, nebūs pārsteigums, ka šādā pašā situācijā sieviete noteikti uzvedīsies citādi – mainīsies, pielāgosīes, cīnīsies un galu galā arī izcīnīs. To ir devusi mūsu pagātne: vīri devās karā, bet sievām bija jāizdzīvo.
Un, kamēr sieviete izdzīvo, vai kāds maz mana, par ko viņa pārvēršas? Jā, par veci!
Jo nav jau variantu, kādam tas vezums ir jāvelk. Un alfonss, kas sēž uz kakla un izmanto viņas mātišķumu, nekur jau nepazūd. Turpina deldēt dīvānu un ar katru dienu kļūst arvien nīgrāks. Un sievietei tas krīt uz nerviem. Bet... Viņa cieš. Pacietīgi. Klusi. Šķietami mierīgi. Jautājums - kāpēc?
Kā skaidro Aina Poiša, tā ir sievietes pārspīlētā pacietība. No vienas puses tā, protams, ir laba īpašība, no otras – ja pacietības ir pārlieku daudz, tad rezultātā sieviete vienkārši samierinās ar esošo situāciju, vēl mēģinot tajā saskatīt ko labu – redz, kaimiņiene vispār ir viena, tai pavisam traki! Pats skumjākais šajā visā šķiet tas, ka sievietei ir kauns, viņa par to nerunā, bet, ja runā, tad vai nu neizstāsta visu līdz galam, vai arī izskaistina situāciju. Sliktākos gadījumos arī pati sieviete kļūst depresīva un dusmu pārņemta, jo mainīt neko nevar un jūt, ka arī morāli partneris velk sev līdzi atvarā.
Pilnu rakstu, pieredzes stāstus un padomus lasi jaunākajā žurnālā «Ieva».