Vīrietis ar pēcdzemdību depresiju: ierakstīju meklētājā «Ienīstu savu bērnu»

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: depositphotos.com

Arī vīriešus piemeklē pēcdzemdību depresija pirmajā gadā pēc bērna piedzimšanas. Neatkarīgi no tā, vai jūs to saucat par tēva pēcdzemdību depresiju vai kā citādi, bet tas, ko zinām, – jaunā tēva ciešanas var ietekmēt bērna veselību tieši tāpat kā mātes depresija. Ir svarīgi, lai vīriešiem šī depresija tiktu atpazīta un kas darīts lietas labā. Konsultants un tēvs Kregs Mullins dalās ar savu stāstu par pēcdzemdību depresiju un to, kā viņš tagad strādā savā Kolorādo konsultanta praksē, lai palīdzētu citiem vīriešiem.

Kā vīrs, tēvs un profesionāls konsultants, kas specializējas darbā ar vīriešiem, es biju patiesi aizkustināts par nesen redzēto kādā TV raidījumā saistībā ar pēcdzemdību depresiju. Dzirdot līdzīgus stāstus par panākumiem un neveiksmēm, sapratu, ka attiecinu uz sevi visas šīs situācijas ne tikai profesionāli, bet arī personīgi, jo atcerējos šīs agrīnās dienas un mēnešus, kad bieži jutos kā nekam nederīgs tēvs.

Mēs bijām sajūsmā par grūtniecību. Draugi un radi mūs apbēra ar apsveikumiem un dāvanām. Tas bija diezgan satraucošs laiks, bet es biju lepns.

Saņēmām gan pozitīvus padomus, gan tipiskus ieteikumus: «Izgulieties, kamēr varat!» Un starp daudzajiem atbalstošajiem komentāriem bija tikai viens, kas brīdināja, cik grūti ir būt par jaundzimušā vecākiem… tikai viens, un tas pats tika pārtraukts pusteikumā un nosodīts par šādiem vārdiem. Bet patiesībā arī, ja katrs no viņiem būtu stāstījis par to, kas mūs gaida, nedomāju, ka tas būtu ko mainījis. Es lasīju grāmatu topošajiem tēviem, aizrautīgi piedalījos pirmsdzemdību nodarbībās, pat lasīju pētījumus par to, cik svarīgi ir tēvam piedalīties bērna audzināšanā no mazotnes. Man pat bija noglabāti daži rakstīti atzinumi par to, cik nozīmīga ir tēva iesaistīšanās.

Es pārstāvēju jauno tēvu paaudzi, kas labprātīgi iesaistās rūpēs par saviem zīdaiņiem. Varētu teikt, pat ar nelielu augstprātību es apņēmos gaidāmajām pārmaiņām, jutos spēcīgs, zinošs un sagatavojies…

Bet līdz ar pirmajiem mirkļiem, kad piedzima meita, ātri vien kļuva skaidrs, ka man nav ne jausmas, kur esmu iesaistījies.

Pirmajā gadā jutos apjucis, nomocījies, bezpalīdzīgs, viens un kā noķerts lamatās. Bieži vien domāju, kā šī pasaule kļuvusi tik apdzīvota un kāpēc gan kādam vajadzētu vairāk par vienu bērnu! Jā, bija brīži, kad jutos pārliecināts un pateicīgs par iespēju būt par tēvu, bet kopumā pirmajā gadā sajūtas bija tādas, ka esmu ticis maldināts, domājot, ka «tēva būšana» man padosies.

Kļūstot par vecāku, dzīve mainās, un šīs izmaiņas var būt milzīgas. Sajūtas var būt tādas, ka atrodies jaunā valstī, kurā nesaproti viņu kultūru un vēl jo vairāk viņu valodu. Tajā ir pilns ar autiņbiksītēm, atraugu lupatiņām, krūts galu uzliktņiem, laktācijas konsultantiem un daudzos gadījumos neticami spalgām raudām, pieprasot paņemt rokās, pabarot, sagaidīt atraugu, pašūpot, nomainīt autiņbiksītes vai vienkārši tāpat bez iemesla. Mūsu gadījumā bērna raudas ilga stundām, neatkarīgi no tā, ko darījām.

Pēc kādas īpaši grūtas raudāšanas lēkmes un sekojoša strīda ar sievu mēs abi bijām tādā miega badā un tik ļoti aizkaitināmi, ka

ar sašutumu un dusmām ierakstīju Google meklētājā: «Es ienīstu savu bērnu.»

Piedod, manu dārgo meitiņ. Un piedod, brīnišķīgā sieva.

Domājot šādas domas, tas manī radīja lielu kaunu. Tomēr tas bija ceļš uz lūzuma punktu un noteiktas atklāsmes. Vispirms uzzināju, ka 10,4% jauno tēvu piedzīvo pēcdzemdību depresiju, tas ir 1000 – 1400 jauno tēvu katru dienu.

Bet, ja tik daudz tēvu piedzīvo ko šādu, tad kāpēc es par to nezināju? Ir zināms, ka vīrieši mēdz izvairīties runāt par lietām, kas var likt viņiem izskatīties vājiem, un mūsu daba ir tendēta atturēt viņus no jūtu izpausmēm, taču maz ir zināms par to, ka vīriešiem depresija izpaužas tikai viņiem raksturīgā veidā, tā ir unikāla. Daudzu vīriešu depresija neatbilst klasiskajam tās aprakstam – raudāšanai un nomāktībai.

Cinisms, impulsivitāte, neizlēmība, nepārtraukta strādāšana un zaudēta interese par seksu ir tikai daži no vīrieša depresijas simptomiem.

Daudzi veselības aprūpes speciālisti nepārzina vīriešu depresijas smalkumus, un bieži vien tā netiek diagnosticēta vai arī diagnoze tiek noteikta nepareizi.

Depresija var negatīvi ietekmēt laulību, bērnu attīstību un vispārējo labsajūtu. Tēvu pēcdzemdību depresija mēdz pastāvēt līdzās mātes pēcdzemdību depresijai. Tāpēc, ja sieviete to piedzīvo, ir svarīgi, lai tiktu novērtēts arī viņas partneris.

Pēc tam, kad es vairāk uzzināju par vecāku pēcdzemdību depresiju, es sāku sarunas ar citiem tēviem, un izrādījās, ka daudzi šo situāciju varēja identificēt ar sevi. Tad man bija sarunas ar sievietēm, un izrādījās, ka viņas atpazīst depresijas pazīmes savos vīros. Kļuva skaidrs: lai arī viņi nav zinājuši, kā to nosaukt, daudzi ir dzīvojuši ar vecāku pēcdzemdību depresiju.

Par laimi, tā ir ārstējama. Daudziem palīdz individuālas konsultācijas ar personu, kam viņi uzticas. Daudziem palīdz antidepresanti. Piedzīvot pēcdzemdību depresiju nenozīmē būt vājam un atklāt rakstura neesamību. Drīzāk atzīšana, ka tas, ko piedzīvojat, ir reāls, un palīdzības meklēšana savas labsajūtas, laulības un bērna dēļ norāda uz spēku un drosmi… iezīmēm, kas ir apbrīnojamas katrā vīrietī un sievietē.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu