Nu jau tāds notikums kā ģimenes dzemdības vairs nav retums. Ir vīrieši, kuri tajās piedalās labprātīgi, bet daļa vēl aizvien šajā bērna dzimšanas procesā iesaistās, tikai apkārtējo, īpaši topošā bērna mātes mudināti. Šo kopīgo piedzīvojumu varētu dēvēt gan par pārbaudījumu attiecībām, gan vīrieša sapratnes un izturīguma testu. Cosmopolitan.com jautāja vairāku vīriešu viedokli pēc pieredzētā ģimenes dzemdībās. Skarbi un patiesi!
1. Kregs (30):
«Es labāk pats būtu izcietis tās sāpes un mocības, nekā skatījies, kā to pārcieš mana sieva. Ir briesmīgi vērot, kā cilvēks, kuru mīli, pārcieš tādas sāpes, turklāt zinot, ka daļēji pie tā esi vainīgs.»
2. Stefans (32):
«Biju dzirdējis vairākus vīriešus sakām, ka viņi neizturētu klātbūtni brīdī, kad viņu sievas dzemdē, tāpēc man nebija ne jausmas, ko gaidīt. Asinis? Izkārnījumus? Asinis un izkārnījumus? Kad biju klāt savas pirmās meitas dzimšanā, manas emocijas un domas bija šādas:
3. Tomass (31):
«Skatīties, kā sieva dzemdē, bija nogurdinoši. To gan nedrīkstētu teikt, jo nebiju tas, kurš dzemdēja, bet tā vismaz ir patiesība. Gandrīz 24 stundas man vajadzēja balstīt sievas muguru un ļaut spiest manu roku kontrakciju laikā. Brīžam man viņu vajadzēja turēt stāvus, bet es biju tik pārguris, ka burtiski iemigu dažas reizes. Kad mūsu bērniņš bija piedzimis, es jutos tā, it kā kāds būtu man pārbraucis ar kravas auto. Pateicoties endorfīniem, manai sievai bija nenormāls enerģijas pieplūdums, bet ne man. Nekad dzīvē vēl nebiju tik ļoti noguris.»
4. Hemants (33):
«Man nebija ne jausmas, ko gaidīt no dzemdībām, bet es nemainītu pilnīgi neko. Redzēju savas meitas pirmo elpas vilcienu. Es piedalījos notikumā, kuru izvairījos skatīties veselības mācības stundā vidusskolā (un tas nebija nemaz tik traki). Un biju liecinieks savas sievas spēkam un izturībai. Tas iedvesa manī bijību par to, ko viņa spēj paveikt. Es nevaru iedomāties, ka nebūtu bijis līdzās. Vai bija brīži, kad vēlējos neskatīties? Protams! Bet priecājos, ka to nedarīju. Šī pieredze mūsu saikni padarīja tikai stiprāku. Un vēl kas – placenta ir fū.»
5. Nātans (37):
«Biju apņēmies, ka nekritīšu panikā mūsu pirmā bērna dzimšanas laikā. Biju dzirdējis briesmīgus stāstus un redzējis nepatīkamus video. Mana vienīgā doma bija: Čalīt, tiec tam pāri. Tava daļa ir vieglākā. Ja mana sieva spēj izturēt šīs pārdabiskās dzīvības došanas sāpes, tad tev jābūt spējīgam izturēt līdz lielajam finālam. Es nevarēju būt vairāk sajūsmināts un uztraucies brīdī, kad vecmāte piedāvāja saņemt bērniņu. Bet ja nu es viņu nometu? Es noskurināju savas bailes, uzvilku cimdus un ieņēmu bērna sagaidīšanas pozu. Kad bērna galviņa nedaudz parādījās, es nodomāju: Neizskatās nemaz tik traki. Tad sieva spieda vēlreiz un es sapratu, ka tas, ko uztvēru par «nav nemaz tik traki», bija tikai aisberga redzamā daļa. Tā taču bija lielgabala lode, iesprūdusi dzeramajā salmiņā. AK MANS DIEVS, KĀ??? Tas nav iespējams! Taču viņš pie mums ieradās, un perfektāks, nekā kāds no mums varētu vēlēties. Es pārgriezu nabas saiti un iedevu bērniņu viņa mātei. Un pēkšņi es oficiāli biju kļuvis par tēvu.»
6. Eižens (35):
«Kamēr sieva dzemdēja, es stāvēju aiz aizkariem. Bet, kad mūsu dēls bija izņemts no viņas vēdera, apgāju sievai apkārt, lai paskatītos, kā bērnu sver. Es nejauši paskatījos uz sievu, un, AK MANS DIEVS, viņā rēgojās tumšs caurums. Kāpēc es paskatījos?!»
7. Endijs (32):
«Kopš esmu dzirdējis, kā sieva dzemdē, visas turpmākās sāpes tiek salīdzinātas ar šo sāpju/skaļuma skalu. Es klausījos sievas sāpju vaidos un precīzi zinu, cik ļoti viņai sāp, vadoties pēc skaļuma un spalguma. Galu galā man ir trīs dzemdību un vairāk nekā 50 stundu pieredze. Tagad es zinu, ka sievai ir daudz augstāks sāpju slieksnis nekā man.»
8. Čārlijs (34):
«Skatīties, kā sieva laiž pasaulē mūsu dēlu un burtiski dod viņam dzīvību, bija viens no satriecošākajiem un skaistākajiem mirkļiem manā dzīvē. Esmu neizpratnē, kāpēc vīrieši šādā brīdī novēršas vai arī saskata tajā ko kaitējošu viņu romantiskajām attiecībām. Vienmēr stāstu cilvēkiem, ka viņi var izdzēst fotogrāfijas, bet ne notikumu. Ticiet man, agri vai vēlu, bet jūs gribēsiet to piedzīvot. Tas ir brīdis, kas maina visu jūsu dzīvi.»