Atbraucēju stāsts: nav arī tur tā zelta bedre, nav

Saimniece: Ja cilvēki būtu jāiedala divās lielās grupās, tad varētu teikt, ka ir tādi, kuri uz citām valstīm dodas ar interesi un baudu, savukārt otra puse ir tādi, kuri nekad nav kāju spēruši ārpus savas valsts robežām, maksimums pabijuši kādā no kaimiņvalstīm. Kā ir ar tevi – vai vienmēr bijusi interese par to, kā ir citur?

Inga: O, jā, interese bijusi vienmēr! Kad biju mazāka, vecākiem gan nebija tik daudz naudas, lai tā ceļotu. Pabraukājām tepat pa Latviju vai uz Lietuvu, tas jau bija daudz. Kad dzīvoju Anglijā, tad daudz ceļoju, mēģināju vairāk apskatīt pasauli.

S: Kāpēc izlēmi aizbraukt no Latvijas – apstākļu spiesta, jo vajadzēja izdzīvot, nopelnīt, vai vēlējies redzēt pasauli un veidot savu dzīvi citur?

I: Tajā brīdī vairāk apstākļu spiesta. Bija sākusies krīze, mēbeļu veikals, kurā strādāju, bankrotēja, un es paliku bez darba. Papildus tam, mēnesi pirms aizbraukšanas, bez vēsts pazuda mans puisis, biju emocionāli sagrauta. Apkārtējie domāja, ka aiziešu postā no bēdām, un tikai tas, ka zaudēju darbu, vēl vairāk pamudināja mani doties prom. Gribējās aizmirsties, jo likās - mazāk sāpēs sirds, ja nebūšu šeit uz vietas.

Radās iespēja aizbraukt, es sakravāju čemodānu un nedēļas vai divu laikā biju Anglijā.

S: Bet tu mēģināji šeit meklēt kādas iespējas, risinājumus?

I: Pirms mēbeļu veikala biju strādājusi par viesmīli, citas pieredzes man īsti nebija. Vienīgais, ko, šeit paliekot, varētu darīt – strādāt viesmīlībā, bet vairs negribēju skriet ar paplāti. Citas iespējas nebija, nekur jau tā neņēma. Un tad kāds paziņa piedāvāja iespēju tur. Teica, ka būs kur dzīvot, lai par to neuztraucos, bet darbs būs jāatrod pašai – jāiet pa aģentūrām vai jāskatās sludinājumi.

S: Vai valodu tu prati, ja tik droši piekriti braukt?

I: Mazliet pratu. Pirms tam jau pusgadu biju padzīvojusi Anglijā, iepriekš taču skolā un augstskolā bija mācīta valoda. Kaut ko jau zināju, bet aizbraucot tāpat likās, ka neko nezinu.

S: Latvietim diezgan raksturīgas ir bailes: «Nesanāks, neizdosies, nevarēšu…» Vai tev nebija bail – vienai, uz svešu valsti, bez perfektām angļu valodas zināšanām?

I: Nē. Tobrīd tas laikam bija jaunības maksimālisms. Zināju, ka man viss izdosies.

S: Vai nesaņēmi nosodījumu no apkārtējiem? Daudzi tomēr uzskata, ka jāpaliek savā zemē, kaut arī ir grūti. Ir pat tādi galēji noskaņoti patrioti, kas teiks: «Kamēr neesi izdarījis visu, no Latvijas projām – nē!»

I: Droši vien tāpēc, ka tobrīd bija tāds laiks, liela daļa devās projām, arī mani nenosodīja. Visiem tas likās tāds pašsaprotams lēmums, ka jābrauc citur pelnīt. Vairāk pat atbalstīja, gan ģimene, gan draugi.

S: Kā uzskati – vai katrs pats ir atbildīgs par savu labklājību (ja grib, tad visu var), vai tomēr valsts ir līdzatbildīga, lai tās iedzīvotāji justos kaut cik labi un viņiem būtu vēlme šeit palikt?

I: Manuprāt, katrs pats ir atbildīgs par savu labklājību. Neviens jau cits īsti nedomās par tevi. Nu ko tā valsts var daudz palīdzēt? Lielos vilcienos…

S: Bieži nākas dzirdēt, ka citur, piemēram, kādā no Eiropas valstīm, tu jūties kā cilvēks, tevi novērtē. Kaut vai elementāras lietas infrastruktūrā – iela, ietve, gaisma - ir sakārtotas, jūti, ka par tevi domā, ka cilvēks ir pirmajā vietā. Bet šeit cilvēks un viņa vajadzības nebūt nav pirmajā vietā.

I: Cik cilvēku, tik arī viedokļu. Jā, Anglijā esot, daudz sajutu, ka ir lietas, kas viņiem svarīgas, piemēram, «health and safety» (veselība un drošība – aut.). Piemēram, ja kafejnīcā kas izlīst un grīda tiek uzmazgāta, uzreiz tiek izlikta brīdinājuma zīme. Viņi visu laiku un visur seko līdzi tavai drošībai.

Bet tajā pašā laikā medicīniskā aprūpe ir pavisam citā līmenī. Draudzene stāstīja, ka nesen bijušas sāpes mugurā, aizgājusi pie ģimenes ārsta un vienīgais, ko viņš iedevis, – paracetamolu. Vairāk kā sāpju mazinātāju no viņiem nedabūsi. Viņi vienkārši nekur nesūta (pie citiem speciālistiem – aut.), uzskata to par nevajadzīgu. Savukārt šeit, aizejot pie ārsta, – jā, varbūt būs jāpagaida rindā, jāsamaksā, bet tu tiksi pie tā rentgena.

It kā cilvēki saka, ka te ir viss slikti un tur viss ir labi, bet nav arī tur tā zelta bedre, nav.

S: Ja tev jāsalīdzina Latvija un valsts, kurā dzīvoji, – vai ir kādi izteikti plusi vai mīnusi?

I: Es uzskatu, ka visa medicīna tur varbūt ir vairāk attīstīta, bet šeit ir vairāk pieejama. Atceros, kad atgriezos no Taizemes, kāds kukainis man bija iekodis, visu laiku pampa tā vieta. Vienīgais, ko ģimenes ārsts ieteica, – paracetamolu un izrakstīja antibiotikas, bet nesūtīja pie speciālista. Bet, kad jau nepārtraukti gāju pie viņa, šķiet, reizi mēnesī, un teicu, ka man nepāriet, tad tikai, pēc kādiem pieciem mēnešiem, mani nosūtīja uz Londonu, uz Tropisko slimību centru. Viņi neuztver to visu nopietni. Šeit, es nezinu, vai man būtu jāgaida tik ilgi, lai ārsts nosūtītu uz normālu pārbaudi.

Lai gan, kad biju stāvoklī – tā aprūpe viņiem ir augstākajā līmenī. Bija sadoti visādi numuri, uz kuriem varēju zvanīt, ja kaut sīkākās problēmas.

S: Izklausās pēc nesamērībām dažādās jomās un situācijās.

I: Jā, kaut kādās jomās nav šā atbalsta vai palīdzības, savukārt citur ir izteikti jūtams.

S: Bet kā ir darba ziņā – teici, ka aizbrauksi un darbu atradīsi; tā valsts ir tik liela un darba devēju un vietu ir tik daudz, ka vari būt drošs, ka darbs būs garantēts?

I: Tur ir daudz šo aģentūru (darbā iekārtošanas – aut.), jo fabriku ir ļoti daudz. Tajā pilsētā, kur dzīvoju, bija vairākas. Aizejot uz aģentūru, zini, ka vismaz kaut kādu darbiņu tu dabūsi, vismaz iesākumam. Ja tev ir pat minimālākās angļu valodas zināšanas, tad darbu dabūsi. Bet, ja godīgi, tad ne reizes neaizgāju uz aģentūru, tēmēju augstāk – gāju restorānos, devu savu CV. Šķiet, otrajā nedēļā man jau piezvanīja, uzaicināja strādāt. Atgriezos atpakaļ viesmīlībā (smejas), bet nu…

S: Vai tu, kā iebraucējs tajā valstī vari cerēt arī uz labāk apmaksātu vai prestižāku darbu nekā tikai fabrikā?

I: Arī fabrikā ir iespējams tikt pie laba darba, ja ir atbilstošas zināšanas, piemēram par inženieri. Bet, protams, iebraucējam ir grūti izsisties. Un zināju, ka ar savu uzņēmējdarbības diplomu man tur nebūtu ko iesākt.

S: Vai ir tā, kā runā, - ārzemēs tagad ik uz soļa pa latvietim? Vai sastapi kādu?

I: Manā pilsētā bija ļoti maz, bet bija. Un kā tas notiek parasti – atbrauc viens latvietis, tad atbrauc viņa brālis, pēc tam brālēns, un tā tā komūna veidojas. Baigā draudzība man ar citiem latviešiem neizveidojās, bet ik pa laikam tikāmies.

S: Gan jau, ka arī runājāt savā starpā par sajūtām; kāda gaisotne tur valda? Viņi ir aizbraukuši uz palikšanu vai arī viņos ir vēlme atgriezties Latvijā?

I: Daži man ir teikuši, ka te (Anglijā – aut.) ir tik forši un labi, ka uz Latviju vairs nebrauks.

S: Jau pieminēji, ka strādāji restorānā par viesmīli; vai tavuprāt samaksa par konkrēto darbu attiecībā pret dzīvošanas izdevumiem ir tik laba? Vai vari atļauties dzīvot? Bieži vien Latvijā cilvēks saņem tik, lai izdzīvotu, kā saka, no algas līdz algai.

I: Jā, tur ir vieglāk dzīvot. Bet, manuprāt, viens no iemesliem varētu būt tas, ka viņi maksā ik pa nedēļai. Piektdienā vari atļauties iztērēt naudu, jo zini, ka svētdien tev atkal tā tiks ieskaitīta. Jūties vieglāk un drošāk. Bet, piemēram, īre par dzīvošanu ir salīdzinoši dārga. Izdevīgāk ir vairākiem cilvēkiem īrēt māju. Runājot par ēšanu, izdevīgāk ir iepirkties reizi nedēļā un piepildīt pilnu ledusskapi. Bet tas pats ir arī Latvijā – lētāk būs iepirkties retāk, bet ilgākam laikam, nekā katru dienu iet uz veikalu.

Izklaide un atpūta tur gan ir dārga, piemēram, bijām uz cirku un kino. Cenas augstākas kā Latvijā, bet kvalitāte zemāka.

S: Tu aizbrauci uz ārzemēm un tur satiki savu vīru… latvieti. Kā iepazinies ar viņu?

I: Viņš bija dabūjis manu telefonu no draugiem un uzaicināja mani ciemos, tā arī viss sākās.

S: Kad pieteicās bērniņš, vai jau zinājāt, ka gribēsiet atgriezties Latvijā? Vai tomēr ilgi par to diskutējāt, izsvērāt visus «par» un «pret»?

Iepriekš man bija attiecības arī ar cittautiešiem, bet, šķiet, visu laiku zemapziņā zināju, ka gribu satikt latvieti. Jo kaut kad es tomēr gribēju atgriezties mājās. Un sakrita viss tā, ka iepazinos ar Aivi, pieteicās Emīls, un es negribēju viņu audzināt tur, pat nezinu kāpēc. Likās, ja paliksim tur, tad paliksim uz visiem laikiem. Aivis arī ļoti gribēja atpakaļ mājās, bet, šķiet, abiem bija vajadzīgs tas grūdiens. Kad Emīlam bija trīs mēneši, atgriezāmies Latvijā.

Grūti tur ir, ja esi viens pats, bez ģimenes. Lai vai kāda arī būtu ģimene, bet tāpat gribas atpakaļ pie savējiem.

Tagad vakaros varu aizskriet kaut vai pie māsas ciemos. Vecvecāki – šaubos, ka viņi Emīlu redzētu tik bieži, ja mēs būtu tur.

S: Kad atgriezāties Latvijā, kā bija ieiet atpakaļ dzīves ritmā šeit, tomēr ilgs laiks prom - bērnam dārziņš, pašiem darbs - kā risinājāt šos jautājums? Vai bija grūti?

I: Pārdevām esošo mašīnu un iegādājāmies busiņu, ar ko atvest mantas uz Latviju. Sākumā ar bērnu dzīvoju pie māsas, Aivis kādu laiciņu vēl pastrādāja Anglijā. Esot šeit, atradu dzīvokli, ko īrēt, atbrauca Aivis un tad pārvācāmies.

Aivis atrada pagaidu darbu pie radiniekiem, man kādu laiku vēl nāca bērna pabalsts no Anglijas, tā ka iesākumam finansiālais nodrošinājums mums bija. Bet, protams, sākt šeit visu no jauna bija pagrūti.

S: Kādu laiku šeit padzīvojāt un galu galā nonācāt pie tā, ka vīram atkal nācās aizbraukt no Latvijas un meklēt darbu ārzemēs. Kāpēc tā?

I: Tomēr nevarējām izdzīvot. Kad Emīlam bija astoņi mēneši, pārstāja ienākt nauda no manas darba vietas Anglijā, jo bija beidzies pēcdzemdību atvaļinājums. Viņi, protams, aicināja atpakaļ, bet es atteicu. Tad pieteicos uz bērna pabalstiem Latvijā, bet tā summa nebija liela, ko saņēmu. Aivis bija izmēģinājis vairākus darbus, bet nopelnīt nevienā īsti labi nevarēja. Tobrīd bija rudens, nāca ziema, sākām apdomāt variantus. Tad kāds draugs viņam piedāvāja īslaicīgi pastrādāt Zviedrijā. Nolēmām, ka tur vismaz kaut ko nopelnīs. Kā aizbrauca, tā arī šobrīd vēl strādā.

S: Vai tajā brīdī neuznāca dusmas par šādu situāciju? Labu gribēdams, tu atbrauc, centies, bet tev atkal ir jādodas prom.

I: Bija dusmas, jā, bet pat ne uz valsti, ka nenodrošina, bet laikam pat uz pašu vīrieti, ka viņš nespēj mūs nodrošināt. Tāpēc arī vieglāk viņu palaidu, lai brauc un pelna, jo mājās ir sieva un mazs bērns. Protams, bija grūti palikt vienai ar bērnu, tā ziema bija smaga. Dzīvojām tādā kā mežā, mašīnas nebija, togad bija ļoti daudz sniega, kupenas līdz ceļgaliem. Ar bērnu ratiem izbraukt nevarēju. Ja vajadzēja uz veikalu, kurš atradās pietiekami tālu, tad nesu bērnu uz rokām – vienā iepirkumu maisiņš, otrā satuntulēts bērns. Brīžam gan uznāca dusmas, ka nav tā vīrieša blakus, kas palīdzētu. Emocionāli grūti bija tajā ziemā. Bet uz pavasari sākām biežāk braukāt pie viņa, Emīls bija nedaudz lielāks, palika vieglāk.

S: Vai tajā grūtākajā brīdī neuznāca klasiskā latvieša depresija par to, cik viss ir slikti?

I: Man liekas, ka nebija beigusies vēl pēcdzemdību depresija... Tur bija pilns komplekts (smejas). Bet nebija tā, lai teiktu, ka tūlīt visu pametīšu un braukšu uz Angliju. Toreiz, jā, biju jauna, brīva, nekas nesaistīja, bet vai tagad varētu aizbraukt ar bērnu un sākt visu Anglijā – diez vai.

S: Vai neesat apsvēruši domu, ka visi varētu pārcelties uz valsti, kur strādā vīrs? Vai tomēr redzi savu ģimeni paliekam Latvijā.

I: Daudzi ik pa laikam jautā, kāpēc nebraucu pie vīra uz Zviedriju, bet ko es tur darīšu? Būtu jāmācās valoda man, bērnam, jāmeklē dārziņš, neviena cita, izņemot vīru un bērnu, man tur nebūtu.

S: Cik ilgi tu esi gatava šādai dzīvei – vīrs tur, tu ar bērnu šeit? Un vai tevi šāds laulības modelis apmierina?

I: Nu jau vairs nav tik traki, tagad viņš pat divas reizes mēnesī atbrauc. Mani tas apmierina, esmu jau pieradusi. Mums ar Emīlu ir izveidojies savs dienas ritms, un, kad atbrauc Aivis, tas ritms pat izjaucas (smejas). Domāju, pāris gadus mēs noteikti šādi varam dzīvot. Esam atraduši to modeli, kas strādā priekš mums un mūs apmierina.

Viņa kā vīrieša vēlme bija nodrošināt savu ģimeni, Latvijā viņš to nevarēja izdarīt, tāpēc atrada veidu, kā to var izdarīt.

S: Pēc tam, kad atbraucāt uz Latviju un vīram atkal nācās aizbraukt, vai kādā brīdī nenožēlojāt, ka atgriezāties? Ar domu – būtu bijuši tur, būtu bijis labāk.

I: Arī tur jau nebija nekāds rožu dārzs. Aivis tur strādāja nakts maiņas, īsti pat nesanāca laiku kopā pavadīt. Kad piedzima Emīls, sapratām, ka ir kas jāmaina un nav vērts to darīt tur – mainīt darbu vai dzīvesvietu. Ja mainām, tad darām to pamatīgi – un izlēmām braukt uz Latviju. Likās, ka būs labi, tomēr šeit ir radi. Ja būs nepieciešams, tad viņi palīdzēs.

Un Latvija – mājas paliek mājas…

S: Nesen palaidi bērnu dārziņā, vai redzi sev iespēju šeit strādāt? Tomēr darba tirgū Latvijā nebiji bijusi deviņus gadus.

I: Es neredzu sevi, ka ietu jebkur atpakaļ. Aizbraucot biju viesmīle, savu uzņēmējdarbības izglītību praksē arī neesmu lietojusi. Es pat nezinu īsti, uz kurieni varētu iet strādāt. Tāpēc arī sāku domāt, ko darīt, un radās doma par kaut ko savu – šobrīd veidoju atpūtas, rotaļu telpu bērniem. Ir jāiet uz priekšu un jāmēģina.

S: Ameriku mēdz dēvēt par lielo iespēju zemi, kā tu nosauktu Latviju?

I: Par dzimteni. Lai vai kā te būtu, bet gribas atpakaļ. Pat visa svētku svinēšana viņiem ir pavisam savādāka. Atceros, vienu gadu sakrāsoju sīpolu mizās olas un aiznesu uz darbu. Skatījās uz mani lielām acīm – kā, vārītas olas?! Viņi to nesaprot. Viņiem ir šokolādes olas.

S: Ko tu ieteiktu citiem latviešiem, kam dzīvē iestājies grūts posms - braukt prom un meklēt laimi citur vai tomēr turēties pie savām saknēm, zemes un mēģināt dzīvot labi šeit?

I: Grūti jau dot padomu. Atkarīgs jau tomēr no katra iespējām. Ja šeit galīgi nav variantu, tad jābrauc un jāmēģina. Kamēr cilvēks jauns, lai ceļo un redz pasauli. Kad piedzims bērni, tad arī var atgriezties Latvijā (smejas).