Santa ar Miku izdzīvoja ugunsgrēkā: Mēs atvadījāmies, nezinājām, vai glābēji paspēs

Zinu, ka varbūt nav īstais laiks šim rakstam, un tomēr nekad jau nebūs īstais, jo nekad jau nebūs tā, ka gribēsies par to runāt, bet ir lietas un notikumi, par kuriem ir jāzina, ko darīt.

2015. gada 19. janvāris, tā bija pirmdiena. Mana un mana dēla Mihaila otrā dzimšanas diena. Rīts sākās kā parasti, Mihailam toreiz bija 5 gadi nesen nosvinēti. Mazliet apslimis, palikām abi mājās. Kaimiņbērni 3 un 4 gadnieki no piektā un ceturtā stāva tajā pirmdienā bija jau veselāki un aizgāja uz dārziņiem. Neskatoties uz to, ka Mikam bija tikai 5 gadi, savā vecumā apķērīgs un gatavojās jau nākamajā gadā uz 1. klasi. Dzīvojam 5 stāvu mājā bez lifta un 5. stāvā, trepēs dzīvoklī pa labi. Pie mājas tieši ir veikala sāns, un reizēm noskrēju lejā pēc piena. Ziemā negribējās Miku tuntulēt līdzi un viņš parasti uzņēma pulkstenītī laiku, vienmēr 5 - 7 minūtēs biju atpakaļ. Šādi bijām uzsākuši darīt tikai tajā ziemā kādas 3 reizes. Durvis atstāju neaizslēgtas, un mums bija noruna, ja gadījumā ugunsgrēks, ir jāskrien pa trepēm lejā.

Tajā pirmdienā pirms diendusas 12:30 gribēju aizskriet līdz veikalam, bet uzdūros bērnu mantu kastei un izdomāju, ka izmetīšu kādas noplīsušas mašīnītes pie reizes. Izstāstīju Mikam miegam pasaku, kad uz trepēm kāds skaļi sāka saukt - Agnese, Agnese! Sauca izmisusi vīrieša balss. Parasti kaimiņi neklaigāja, un mūsu suns arī sāka riet.

Kad atvēru durvis, nebija nekā, ne trepes, ne margas, ne logs, ne kaimiņdurvis, ne arī mūsu paklājiņš pie durvīm, bija piķa melna mutuļojoša tumsa.

Tajā sekundē es sapratu, ka deg. Elpa, ko ievilku bija kodīgi karsta plaušām. Šī melnā lavīna sāka gāzties iekšā, aizvēru durvis, bet atkal tās atvēru, jo nesapratu, kur palika suns. Pasaucu, bet bezjēdzīgi. Suņa vairs nebija. Aizvēru ārdurvis.

Tumsa savēlās priekšnamā, skrēju pie Mika un atrāvu vaļā logu. Teicu, ka ir kaut kur ugunsgrēks, bet tas nav mūsu dzīvoklī. Liku Mikam stāvēt pie loga un elpot tikai to gaisu, kas ārā. Paralēli domāju, kamēr meklēju telefonu, ja saslapināšu dvieli, vai mums būs iespēja noskriet lejā? Sapratu, ka nav, par vēlu. Pārcilāju visas iespējamās idejas, kas deg. Vai kaimiņiem ēdiens? Nē, tad nebūtu tik traki, miskaste arī ne. Pēc kliedzieniem trepēs sapratu, ka deg dzīvoklis. Nākamā doma, ja nu gāzes plīts kādam vai elektrības vadi? Un kurā stāvā? Tās visas bija tikai sekunžu domas, kamēr zvanīju ugunsdzēsējiem. Mihailam sākās panika, tas bija aptuveni pēc 1 minūtes, jo viņš ieraudzīja, ka dūmi sāk aizpildīt arī istabu. Priekšnamā jau neko nevarēja redzēt, sanāk, ka dūmu bija tik daudz kāpņutelpā, ka mūsu durvis tos vairs neaizturēja.

Kad skrēju uz vannasistabu pēc dvieļa, ko saslapināt, lai liktu Mikam caur to elpot, sapratu, ka katra elpa ko ieelpoju padara manas plaušas karstas. Nemāku salīdzināt to sajūtu, bet tās dega karstāk nekā no asa ēdiena. Beidzot ugunsdzēsēji sazvanīti, paralēli slapinu dvieli, Miks pie loga raud un lūdz Dievu. Nezinu, kur man spēks atradās savaldīties, bet

skaļi, skaidri un sistemātiski pateicu visu informāciju: «Ugunsgrēks, dzīvojamā māja, Rīga, adrese, ir piecgadīgs bērns, piektais stāvs, trepes bloķētas ar dūmiem, vajag trepes pie loga pretī veikalam, stāvvieta pretī logam tukša!»

Kad biju to pateikusi, Miks sauc, ka mašīna jau ir klāt, un, ka viņš kāps pa logu ārā. Es skrēju jau ar dvieli pie viņa kliegdama, ka nav mašīnas un jāpaciešas, ka būs. To dzirdēja operatore, un saglabājot mieru nosvērti mācīja, ka tagad vajag aizbloķēt durvis visas ar slapjiem palagiem. Es sapratu, ka tas nav iespējams, katra elpa, ko mēģināju aizturēt, esot ceļā no vannasistabas, bija neiespējamā misija.

Istabas durvis aizvēru, sametu pie durvīm, kas bija pa rokai, un abi gaidījām pie loga. Es pat vēl vienu dvieli nepaspēju saslapināt, dūmi lija ātrāk nekā krānā ūdens! Visa telpa jau bija mutuļiem pilna. Vēlāk ugundzēsējs paziņa teica, ka tas ir pareizais veids, kā jāpaziņo dispečerim informāciju par ugunsgrēku. Laikam, tāpēc ka šī informācija bija ļoti pareizi nodota, ugunsdzēsēju trepes bija klāt jau pēc 7 minūtēm, pati ugunsdzēsēju mašīna piebrauca mazliet vēlāk. Tieši 7 minūtes bija laiks, kad izdega viss 3. stāva vidējais dzīvoklis, ceturtā stāva grīda un trešā, ceturtā un piektā stāva logi.

Ja kaimiņbērni nebūtu aizgājuši uz dārziņu, viņi neizglābtos, jo viņiem bija pieejami tikai logi virs liesmām vai trepes ar dūmiem.

Kad jau bija izsaukti ugunsdzēsēji, paspēju piezvanīt vīram un vecākajam dēlam. Mēs atvadījāmies, jo nezinājām, vai paspēs.

Zināju, ka mutulis bija aiz mums kādu 20 cm attālumā, tāda bija redzamība. Kad pieliecos zem loga, lai Mikam zeķītes uzvilktu, sapratu, ka tūlīt zaudēšu samaņu, un viss šķita tāds tāls un miera pilns. Mihails pieķērās man pie pleca un piegrūda mani pie loga. Abi lūdzām Tēvreizi. Minūtes šķita kā mūžība, un, kad bija redzama jau mašīna ar trepēm, miers neiestājās. Bija ziema, pacēlājs apledojis, man bija jāpadod Miks pa logu taisnās rokās augstāk kā mana plecu līnija, jo starp mani un pacēlāju bija franču mazā balkona margas, un tas 60 cm platais laukumiņš. Mums šis balkons bija nepieejams, jo ielikām tādu pakešlogu, kur apakša neveras vaļā, tikai augša. Un šo balkonu neviens nekad nebija lietojis, un nezinājām, vai jau nav norūsējusi butaforija. Protams, ja liesmas būtu istabā, es riskētu un Miku izliktu uz tā. Paldies par katru ugunsdzēsēju! Īpaši par to, kurš stingrā satvērienā pārtvēra Mihailu no manām rokām savās, kaut pacēlājs bija apledojis un šūpojās, un tas bija 5. stāvs. Un, kad Mika bija savienots ar drošības jostu, man iestājās miers. Un mana nokļūšana uz pacēlāja man atmiņā nav palikusi, atceros tikai, ka plikās pēdas sala klāt pie metāla pacēlāja un reiba galva, man bija uzdevums neskatīties uz leju un nenokrist.

Tikai tāpēc, ka cilvēkiem ugunsgrēks asociējas, ka bīstams tikai tad, kad ir jau liesmas, ir trakākā kļūda.

Kā vēlāk uzzināju, šie dūmi - pietiek tikai trīs pilnas elpas tādam kā Miks, un bērniņš aizmieg uz visiem laikiem.

Ja mēs būtu skrējuši pa trepēm pat ar dvieli, Mihaila šodien nebūtu, tā teica ārste uzņemšanā un ugunsdzēsēji. Brīnumainā kārtā visi izglābās. Tika uzlauzti 9 dzīvokļi, nopludināti 3 stāvi. Pa logiem izcelti 5 iedzīvotāji, kopumā izglābti 9, un pēc 20 minūtēm tika atrasts arī mūsu suņuks, kas bija paslēpies otrā istabā zem lielās dūnu segas. Tika izglābta arī Agnese, 92 gadus veco, pusparalizēto lēdiju izglāba dēls, kuram 72 gadi. Vilka āra no degošā dzīvokļa pat divas reizes, jo viņa centās aizrāpot pēc pensijas apliecības. Ja viņa to nebūtu darījusi, nezinu, cik ātri mēs izsauktu ugunsdzēsējus. Jā, mans zvans bija pirmais ugunsdzēsējiem. Ugunsgrēka sākums - trešā stāva dzīvoklī bija uzsprādzis televizors. Vecā dāma bija uz gultas, un dēls pēc nakts maiņas istabā brīnumainā kārtā pamodās, kad jau visa telpa bija liesmās. Viņi abi izdzīvoja. Plaušas gan tīrīja vairākas reizes dēlam, jo, glābjot māti, bija sarijies dūmus. Kad gaidījām ugunsdzēsējus, apakšā cilvēki filmēja un fotografēja. NEDARIET TĀ NEKAD! Labāk lūdziet Dievu.

Santas secinājumi:

1. Nekad neejiet uz veikalu un neatstājiet bērnu mājās vienu, ja bērns pats nemāk novērtēt situāciju par dūmu bīstamību, ja neprot atvērt logu, saslapināt dvieli, novērtējot situāciju tajā brīdī aizturot elpu un patstāvīgi stāvēt pie loga, pirms tam izsaucot ugunsdzēsējus.

2. Neskrieniet cauri dūmiem, ja jums ir pieejams logs, pie kura var piebraukt. Izvērtējiet situāciju atceroties, ka bērnam indīgo dūmu sliktam iznākumam vajag ļoti maz, un zinot, ka bērni raud un nevarēs aizturēt elpu.

3. Saucot palīdzības dienestus, pirmais ir jāsaka: PILSĒTA, ADRESE, kas noticis, un viss, kas palīdzētu jūs izglābt.

4. Nedomājiet, ka kāds jau ir izsaucis palīdzības dienestu, ja jums ir iespēja izsaukt, sauciet! Ja kāds jau būs izsaucis, tad operatore to pateiks. Ja kāds garāmgājējs būtu izsaucis pirms manis, tās būtu vēl minūtes vinnētas. Ja palīdzības dienesti brauc ar sirēnām un vēlas tikt garām, LAIDIET SAVLAICĪGI, TE RUNA IR PAR SEKUNDĒM!!! Dzīvoklī, kurā izcēlās ugunsgrēks, telefons sadega pirmais kopā ar TV, jo stāvēja blakus.

5. Pēc ugunsgrēka neatgriezieties atpakaļ tajā telpā, kamēr viss nav iztīrīts. Tā bija lielākā un kas zina, iespējams, ka liktenīgākā mana kļūda. Visi izgarojumi no mūsu gadsimta mēbelēm un modernajiem izstrādājumiem ir indīgāki nekā tie bija pirms 30, 20 un pat 10 gadiem.

6. Ugunsgrēkā visu izšķir sekundes. Minūtēs neko nevar rēķināt.

7. Ja ir jāglābj 2 bērni, tad tas jādara tā, ka glāb abus uzreiz. Nav un nebūs laika otru izglābt. Spēks, kas parādās šādā situācijā, ir dubultā.

8. Dzīvniekus un mantu tomēr neglābj pirms cilvēkiem. Es uz slimnīcu tiku aizvesta ar plikām kājām un legingos. Kaimiņš apenēs, Mikam uzvilku savas vilnas zeķes un par laimi biezās bikses bija tur pat pie loga uz apkures. Nav laika paņemt NEKO.

9. Trauma bērnam pēc ugunsgrēka. Centāmies uzsvērt glābēju varonību, nopirkām ugunsdzēsēju auto. Mēnesi viņš gulēja, mostoties naktī un kliedzot, gāja gulēt ar zeķubiksēm kājās. Kad vienu reizi pateicu skaļi vārdu DEG, bet pēc tam kartupeļi, Miks zaudēja samaņu, jo iestājās momentā panika. Valsts šādiem bērniem apmaksā terapiju 5 EUR apmērā no katras maksas vizītes, kas maksā, sākot no 25 EUR, bet pusgadu rindā stāvēt pie psihologa, kad vairs nebūs aktuāli, par valsts naudām ir bezjēdzīgi.

10. Remontu trepēs lika apmaksāt cietušajam, kam ugunsnelaime izcēlās, viss nams nobalsoja, lai maksā namu pārvalde. Bēniņi nav iztīrīti šobaltdien.

11. Nekautrējieties pajautāt, kur atrodas avārijas izeja.

12. Dūmu detektorus var nopirkt par 15 EUR.

13. Tāpat kā mācāties reizrēķinu, lūdzu, iemāciet sev un saviem bērniem kā izkļūt no savas mājas, no bērnudārza, no skolas, no darba, no sava mīļā veikala, no degoša transporta līdzekļa, no kinoteātra, no koncerta un no teātra, no baseina utt. Kā arī no ēkām, kurās bērni apmeklē pulciņus. Varbūt tas nekad nebūs nepieciešams, bet varbūt tas IZGLĀBS JŪS UN JŪSU BĒRNUS.

Pārāk daudz vēl emociju, kā vakar tas būtu noticis, bet tas laikam ne man, ne Mihailam nekad neaizmirsīsies. Tāds Dieva tuvums, kad bijām gatavi aiziet atvadoties, bet Kāds visu pārvērta par spēka un dzīvības atspērienu, ar kuru tad tagad varam dalīties. Sargājiet sevi un savus mīļos! Nedzīvojat pa straumei, dzīvojiet gudri un vienu soli priekšā, tātad apsteidzot bēdu un to novēršot savlaicīgi, cik vien tas no mums atkarīgs.

Zinu, ka, iespējams, Dievu pieminu vairāk nekā vidusmēra cilvēks, bet ārsti un ugunsdzēsēji piemin viņu tikpat bieži.

(Jāmin, ka Santai šis nav bijis vienīgais nopietnais pārbaudījums dzīvē, vairāk nekā pirms gada sievietei tika atklāts ļaundabīgs audzējs. Ārsti ir minējuši, ka vēzis, iespējams, ir radies tieši šā ugunsgrēka dēļ, bet to nevar 100% apgalvot. Santa stāsta, ka cīņa par dzīvību norit veiksmīgi, un, neskatoties uz recidīvu, ir apņēmības un ticības pilna šajā cīņā uzvarēt.)

Un ļoti gribu visiem pateikt vissirsnīgāko paldies par visu veidu atbalstu cīņā ar vēzi un par tiem visiem darbiniekiem, kuri tajā brīdī atbildīgi un bez panikas mūs izglāba. Tas nav aprakstāms, ka dažu sekunžu dēļ ar ugunsdzēsēju dienesta operatori jūtos tik tuva joprojām. Viņa bija tik mierīga, bet ar visu sirdi man blakus un nepazaudēja mieru, kas mani sakārtoja un iedeva spēku. Es lepojos, ka ir vēl tādi cilvēki, kuri strādā tik grūtā un nervus sasprindzinošā darbā.