Atbraucēju stāsts: ar zobiem un nagiem par visu jācīnās

Īsi raksturojot sevi un savus ceļus pasaulē, Mārtiņš saka, ka šobrīd ir 32 gadus jauns vīrietis, kurš strādā mēbeļu veikalā Latvijā, skaistā Kurzemes pilsētā. «Mana absolūta kaislība ir makšķerēšana – ziema vai vasara, tam nav nozīmes. Īsti pat neatceros, bet ap 20 gadiem pirmo reizi devos uz Angliju pa druskai pastrādāt, mētājos – turp un atpakaļ, bet tā ilgstošāk dzīvoju Dānijā. Devos turp 27 gados, strādāju kažokādu audzētavā.»

Saimniece: Kādas augot bija attiecības ģimenē – vai ciešas? Vai, būdams mazs, iedomājies, ka kādudien dosies prom no viņiem?

Mārtiņš: Ģimenē esam divi bērni, es vienmēr esmu bijis ar savu skatu uz visu apkārt notiekošo, un došanās prom man nelikās nekas sevišķs. Tiesa gan, tādā agrā vecumā nebija ne plānu, ne īpaši domas par to, ka nu tik došos prom no Latvijas lielo naudu meklēt, jo ģimene bija uz vietas, bet redz kā dzīvē notiek, toreiz aizbraucu un joprojām periodiski braucu.

S: Kā tiki audzināts - patriotiski un ar mīlestību pret savu zemi vai bez īpašas atbildības pret Latviju un latviešiem?

M: Nē, ar īpašu patriotismu savā ģimenē neesmu saskāries. Es gan negribētu teikt, ka tā uzreiz ir tāda bezatbildība pret Latviju un latviešiem, vienkārši īpaši neko slavējamu atrast neizdevās. Protams, cieņa pret vēsturi un valsti kā tādu tika mācīta, bet diemžēl daudzi faktori tās siltās jūtas apslāpē.

S: Kam ir jānotiek, lai jauns cilvēks dotos prom no savas zemes?

M: Tā globāli runājot, iemesli noteikti ir dažādi, vienkārši vēlme redzēt pasauli un gūt dažādu pieredzi, vēlme nopelnīt vairāk bez lielas atbildības, nespēja atrast savu vietu šeit.

Jaunam un trakam esot, pietiek sajust naudas garšu un saprast, ka var arī dzīvot, ne tikai izdzīvot,

– šī laikam tāda izplatītākā motivācija mūsdienās.

S: Vai bija grūti izlemt par šādu soli? Kādi bija tavi «par/pret» saistībā par aizbraukšanu?

M: Absolūti nebija grūti. Skola bija pabeigta, tālākai izglītībai es nebiju īsti gatavs, un finansiāli nespējām to atļauties (ģimene – aut.). Tāpēc lēmums par šādu soli nāca viegli.

Man nebija nekādu «pret». Sevi es te tobrīd neredzēju, tāpēc tikai un vienīgi plusi. Arī ģimene mani atbalstīja, jo kāpēc ne, mazums savu veiksmi, laimi un dzīvi izdodas atrast citur.

S: Kurp devies un kādi bija tavas jaunās dzīves sākšanas nosacījumi – vai bija pie kā dzīvot, vai bija jau atrasts darbs, pirms brauci?

M: Tāda lielāka un nopietnāka pieredze ar darbu ārzemēs saistās tieši ar Dāniju. Sākt visu man bija diezgan vienkārši, jo bija jau pazīstami cilvēki, kuri tur bija iekārtojušies un labprāt uzņēma arī mani. Man atlika tikai pierādīt darba devējam, ka esmu labs un atbildīgs darbinieks, ko, es nekaunos teikt, arī pierādīju.

Jo es darba nekad neesmu baidījies, tikai, nu, vienmēr ir gribējies būt novērtētam par to, ko dari. Kas ir tikai normāli, vai ne?

S: Ja runa ir par atrašanos ne savā dzimtenē, tad parasti cilvēkus varam iedalīt divās grupās – pasaules pilsoņos, kas jūtas komfortabli un piederīgi, atrodoties jebkurā valstī (atkarīgs no vides un apstākļiem), un cilvēkos, kuros savas zemes asinsbalss būs jūtama vienmēr (lai kur arī atrastos, mājas paliek vienas - dzimtenē). Pie kuras grupas piederi tu?

M: Es laikam tā konkrēti sevi nevaru iedalīt vienā vai otrā grupā. Es labi jutos un jūtos esot prom, valodu pārvaldu brīvi, un raksturs tāds, ka viegli iejūtos jaunās kompānijās, jaunā vidē. Tāpēc daļēji es varētu būt pasaules pilsonis, taču ir tās saknes, bērnības draugi un ģimene, kas ir Latvijā, un tās pietrūkst vienmēr, un, lai kur arī atrastos, domas kavējas mājās.

S: Kā raksturosi savu dzīvi tur – vai biji ar visu apmierināts (ar dzīves apstākļiem, nepieciešamo lietu, pārtikas, pakalpojumu, izklaižu pieejamību), finansiālo pusi (vai pelnīji tik, lai būtu pārticis), apkārtējo attieksmi (vai cilvēki bija atsaucīgi un izdevās iegūt draugus)?

M: Viss bija labi. Pārtika tur gan dārgāka, bet piekopām praksi braukt uz Vāciju un iepirkt nepieciešamo vairumā, īpaši pārtikas produktus, jo tie tur daudz lētāki. Bet kopumā dzīvoju labi, bija darba dienas, bija brīvdienas, atpūtas vakari, iespēja izkustēties no mājām, kādas sportiskas aktivitātes, kāds klubiņš, protams, laiks arī copei. Nekā būtībā netrūka. Vēl pat izdevās nedaudz iekrāt. Tā gan tas nav pašreiz,

dzīvojot Latvijā, par jebkādu iekrājumu veidošanu nav iespējams pat sapņot.

S: Kas ir pats grūtākais, esot prom no dzimtenes?

M: Esot tieši Dānijā, grūtākā bija valodas barjera un ģimenes trūkums, kas gan piezogas, esot jebkurā vietā prom no mājām. Ar valodu Dānijā bija tā – pati dāņu valoda ir sarežģīta, bet angļu valodu, ar kuru man tieši nav problēmu, viņi tur plaši neizmanto. Tāpēc tīri komunikācija ar vietējiem mēdza būt tāda stīva un reizēm, aizbraucot kur atpūsties, pat neiespējama, jo daži ar angļu valodu tur nedraudzējas vispār, bet nu tādi tipāži ir katrā valstī.

Ģimene un draugi, šie cilvēki daļēji veido katru no mums, tāpēc viņu trūkums arī bija ļoti jūtams, bet tieši tāpēc bieži lidoju uz mājām. Redzi, darbs bija tik labi apmaksāts un arī ar brīvdienām nebija problēmu, lai varētu gan normāli dzīvot tur, gan vēl braukt uz mājām.

S: Kāpēc izlēmi atgriezties Latvijā? Vai teiciens «nekur nav tik labi kā mājās» atbilst patiesībai?

M: Es vienmēr esmu gribējis atgriezties, veidot šeit, iespējams, savu biznesu, noteikti dibināt ģimeni, bet tieši darba attiecībās - vai nu tu atduries pret finansiālām grūtībām, vai birokrātijas sienu. Vai šāds teiciens atbilst patiesībai? Ļoti daļēji.

Ja varētu paņemt līdzi visu – ģimeni, draugus - iespējams, mājas varētu arī būt pavisam kur citur.

S: Ja jāsalīdzina Latvija un valsts, kurā dzīvoji, – kādi katrā valstī ir plusi un mīnusi?

M: Latvija ir Latvija. Tava dzimtene un mājas. Bet šeit darbs nav novērtēts ar attiecīgu samaksu. Cilvēki nezina, kur paliek viņu kā nodokļu maksātāju nauda. Dānijā kā ārzemēs, tu nekad netiksi uzskatīts par savējo, jo vienmēr būsi tur iebraucējs. Vienmēr uz tevi tā skatīsies. Toties tur viss ir sakārtots. Vari justies droši par saviem ienākumiem. Zini, cik saņemsi. Zini, kur paliek nodokļu nauda. Ir iespējams arī kaut ko iekrāt, aizbraukt paceļot, atļauties ko vairāk.

S: Pēdējos gados dzirdam daudz runu valstiskā līmenī par «cilvēku atgriešanas» programmām Latvijā un pretimnākšanu brīdī, kad esi spēris kāju atpakaļ uz savas zemes. Kā ir realitātē, salīdzinot vārdus ar darbiem, – vai, atgriežoties šeit, bija jūtama jebkāda pretimnākšana un iespējas? Vai tomēr pats esi atbildīgs par visu, kas ar tevi notiek? Kā izdevās šeit atkal no jauna iekārtoties?

M: Kāda atbalstīšana? Tās, es gribētu teikt, ir absolūtas muļķības. Jā, iespējams, augsti kvalificētus speciālistus, kas smēlušies lielu pieredzi ārzemēs, te kāds arī balsta un gaida atplestām rokām, bet ne parastu mirstīgo.

Atbraucu un sapratu, ka te tikai ar zobiem un nagiem par visu jācīnās. Te tev piedāvā darbu ar tādu samaksu, par kuru tu nespēj nosegt visus savus izdevumus.

Reālā pieredze bija skarba. Pirmajās reizēs, kad atbraucu, atradu darbu, kas man patika (servisā - auto krāsošana, restaurēšana). Sākums rožains, alga bija laba, darbs, kas patīk, bet darba devējs kategoriski atteicās noslēgt oficiālu līgumu, kas rezultējās ar to, ka vienā dienā, beidza arī maksāt. Pēc šādām pieredzēm ticība tam, ka te var ticēt laimīgai nākotnei, izzūd. Tiesa gan, esmu Latvijā, mēģinu joprojām iejusties un gribu sagaidīt to dienu, kad man pat nebūs jāapsver doma par to, lai brauktu prom, bet, ja nu citu variantu nebūs, braukšu atkal.

S: Vai kaut kur redzi arī savu vainu vai neizdarību tajā, ka nav izdevies Latvijā «silti» iekārtoties jau agrāk?

M: Gan jā, gan nē. Citi kliegs par to, ka - ko gan var gribēt, ja nav universitātes diploma, bet man pašam ir pietiekami daudz zināmu cilvēku, kuriem ir diplomi, bet viņi pat nestrādā savā izvēlētajā specialitātē vai arī diploms nav iedevis pietiekami daudz, lai tu būtu pietiekami zinošs un darba devējam simpātisks un noderīgs. Spriedelēt par to, vai es varēju darīt kādreiz ko citādāk, var, iespējams, varēju, un, mazums, kaut kas būtu mainījies, bet tas viss tāda laimes spēle vien ir. Tagad kā ir? Veiksminieki dzīvo Rīgā, bet ja to Rīgu galīgi negribas?

Reģionos ar darba vietām ir švaki, atalgojumi bēdīgi, bet ēst, mazgāties un apģērbties grib kā cilvēks Rīgā, tā arī mazākā pilsētā.

Būtībā savu reālu vainu es neredzu, vienam veicas, citam neveicas.

S: Jā, ir reģioni, kur patiešām ir grūti, bet vai tiešām šeit nav nekādas iespējas atrast labi apmaksātu darbu, lai cilvēks spētu normāli dzīvot? Šobrīd tu vēl aizvien ik pa laikam mēdz izbraukt ārpus Latvijas peļņas nolūkos...

M: Jā, dažas reizes gadā joprojām mēdzu aizbraukt, bet tagad gan retāk nekā kādreiz. Grūti te ar to peļņu un darbu. Īpaši, ja pierasts pie Dānijas algas. Un, ja ir iespēja kaut reizi gadā aizbraukt uz brītiņu uz Dāniju, man tā ir ļoti laba iespēja atsperties. Jo šeit iekrāt ir visai pagrūti, es pat teiktu neiespējami. Īpaši kam lielākam, kā, piemēram, savai, nevis īrētai dzīvesvietai.

S: Kurā jeb kādā savā dzīves posmā atrodies šobrīd? Vai esi nobāzējies Latvijā vai tomēr pieļauj iespēju, ka atkal dosies dzīvot kur citur?

M: Ir apņēmība palikt šeit un cīnīties. Bet jautājums, cik ilgi. Ja nekas neizdosies, tā, lai nav jādomā tikai par izdzīvošanu, visticamāk, ir doma braukt atkal prom. Nav tā, ka es bītos darba, absolūti ne, bet tu nevari strādāt strādāšanas pēc. Mans vecums ir pietiekami nopietns, lai es domātu par stabilitāti un ģimeni, bet kā es varu ko tādu dibināt, ja, strādājot 8, pat 10 stundu darba dienu, man ieripo alga zem 500 eur?

S: Vai uzskati ka šī (aizbraukšana, dzīvošana ārvalstīs) ir tava dzīves pieredze, bez kuras varēji iztikt?

M: Varēju, protams, ka varēju, bet šī aizbraukšana tomēr ir viena ellīgi laba pieredze. Atver tas tavas acis, tu redzi, kā dzīvo cilvēki citur, kas notiek pasaulē, tu redzi, ka iespējams dzīvot citādāk un labāk. No otras puses, tas cilvēku samaitā – tu pierodi pie lielākas naudas, citām garantijām un brīdī, kad tomēr esi izlēmis atgriezties dzimtenē, ir tik sarežģīti samierināties ar to, ka tavs darbs netiek novērtēts un tev nevis maksā algu, bet atmet grašus. Tu saproti, ka, ejot uz veikalu, nepirksi to, ko tev kārojas, bet to, ko vari atļauties, vai gaidīsi, līdz būsi iekrājis vai sagaidīsi brīnumainas atlaides.

S: Vai tavuprāt tuvākā nākotnē ir sagaidāmas kādas pozitīvas izmaiņas Latvijā, lai aizbraucēji būtu vairāk ieinteresēti atgriezties un palikt?

Noteikti ne tuvākos 20 gadus.

Visam ir jāiznīkst līdz saknei un jāsākas no sākuma. Varbūt tad kaut kas mainīsies.

Atgriezīsies tie, kas varēs to finansiāli atļauties vai būs spiesti kādu ģimenes apsvērumu dēļ. Noturēsies tie, kam ir paveicies atrast savu vietiņu, kurā saņem pietiekami, lai varētu kaut mazliet, bet dzīvot. Bet cilvēki brauc un brauks prom. Tas nozīmē, ka tuvākajā laikā noteikti nekas nemainīsies un to, kuri atgriežas, noteikti būs mazāk.

_{* Personas vārds ir mainīts.}