Ir pāri, kuru attiecībās strīdi ir ikdiena, kas kļuvusi par rutīnu, citu starpā tie rodas paretam, piešķiļot dzirksteli attiecībās, bet vēl citiem strīdi ir tabu. Pati par sevi ķildošanās nav nosodāma, būtiski ir tas, kā to uztver katrs no attiecībās iesaistītajiem un pie kā noved strīds. Kā saka psihoterapeite Antra Sloka-Jakovļeva: «Sīks strīds var pārvērsties jokā, var pārtapt milzīgā strīdā, var novest pat pie šķiršanās vai tieši otrādi - pie dziļākas sapratnes.»
Uz jautājumu, vai attiecības būtu iespējamas bez strīdiem, psihoterapeite atbild, ka, visticamāk, sīki strīdi ir lielākajai daļai pāru. Viņa tos salīdzina ar drupačām uz galda – kādam tās neizteiks neko, savukārt citam būs kā sarkana lupata vērsim.
Diemžēl ne vienmēr cilvēki savu neapmierinātību izrāda vai jebkā citādi savai otrai pusei liek noprast. Pastāv iespēja, ka viņi konfliktē domās.
Šādā gadījumā var pienākt brīdis, kad pēc 20 gadiem attiecībās cilvēks vienkārši paņem savas mantas un, neko nesakot, aiziet.
Mēdz būt arī gadījumi, kad sievietes ir audzinātas nestrīdēties, meklējot veidus, kā pieņemt partneri, neiebilstot un nerunājot viņam pretī. No vienas puses tas ir prātīgi, jo strīdēšanās pamatā bieži ir vēlme uzspiest savu viedokli. Bet noklusējot bieži vien nepasakām otram to, kas mums svarīgs, un nepaprasām to, kas vajadzīgs. Jāsaprot, ka nav tā, ka kāds no viedokļiem vai pieņēmumiem ir pareizs vai nepareizs. Ir svarīgi dalīties ar to, kas katram ir nozīmīgs.
Antra uzskata, ka tad, kad cilvēks sāk strīdu, viņam ir grūti pateikt, ko viņš patiesībā vēlas.
Vēlme konfliktēt rodas no disharmonijas sevī – vai nu par kaut ko šaubāmies, vai arī nespējam pieņemt.
Pavērojot sevi nedaudz no malas, atklāsim, ka brīžos, kad mūsos ir iekšējs miers, ne ar vienu īsti strīdēties negribas. Protams, šādu mieru sevī nav iespējams saglabāt pastāvīgi, jo nemitīgi ir apstākļi un notikumi, kas mūs ietekmē.
Un ko darīt brīdī, kad attiecībās viens ir miera pārņemts, bet otrs nepārtraukti meklē iemeslu kašķim? Noderīgi šādos brīžos būtu pajautāt otram: «Ko tu šobrīd patiešām vēlies?» Būs reizes, kad gribēsies atcirst: «Neko!» Šādā reizē būtu svarīgi saprast, ka nemāki formulēt savas sajūtas un vēlmes. Arī to ir būtiski atzīt. Otra iespēja ir jautāt: «Kas ar tevi šobrīd notiek?» Šie ir jautājumi, kas palīdzēs saprast savu iekšējo konfliktu un atklāt to savam partnerim. Ja abas iesaistītās puses ir patiešām ieinteresētas un attiecībās sveša nav mīlestība un cieņa, tad, nosaucot savas emocijas vārdos, kļūs daudz vieglāk.
Bet kā saprast, ka strīds nav vienkārša sadzīviska rīvēšanās, bet ir nopietns signāls, ka attiecībās kaut kas nav labi? Psihoterapeite skaidro, ka tas ir brīdis, kad apjaušam, ka izsakām pārmetumus otram par viņu kā cilvēku, nevis par viņa darbībām.
Ja gadiem otru sauc par muļķi, viņam vienā brīdī var rasties jautājums: ja jau esmu muļķis, tad kāpēc vispār esi ar mani kopā?
Un, iespējams, šī sajūta ir abiem, jo visbiežāk jau pārmetumus, ko sakām otram, paši nedzirdam. Dzirdam tikai to, ko otrs saka mums.
Šāda izturēšanās var radīt mazvērtības kompleksu otrā. Attiecībās iezogas šaubas un neuzticēšanās. Protams, strīda karstumā var gadīties nosaukt otru par stulbeni, bet ir svarīgi atvainoties. Jāsaprot, ka katrs pasauli redzam citādāk, un ka attiecības ir mainīgas. To nevajadzētu uztvert kā mīnusu, bet gan kā iespēju attīstīties un pilnveidoties.
Pilnu sarunu ar psihoterapeiti un «Biodonza» skolotāju Antru Sloku-Jakovļevu lasi žurnālā «Ieva».