Kam uzticēt pieskatīt dzīvniekus

Un ja vēl peļu junkurus, grauzējiņus, čivinātājus un rāpuļus vismaz uz pāris dienām pie pilniem ēdamā un dzeramā traukiem var atstāt, lai tie izmēģina «viens pats mājās» dzīvi, tad ar rējējiem šis numurs neies cauri. Tāpat kā ar visiem mājdzīvniekiem, kad vien tāli ceļi viņu saimniekus sauks uz ilgāku laiku. Vienkāršākais risinājums ir sarunāt radus, draugus, kaimiņus, kuri jūsu mīluļus ierastos apkopt jūsmājās vai uz laiku aizjurģotu pie sevis. Taču ne vienmēr savējie var sniegt šo izpalīdzīgo roku. Un tad nu risinājums viens — mīluli nodot aprūpei dzīvnieku viesnīcā.

Rīgas un Rīgas rajona iedzīvotājiem (pēc uzziņu dienesta datiem) ir pieejamas piecas dzīvnieku viesnīcas. Tas nav daudz, bet arī ne maz, jo pagaidām vēl dzīvnieku izmitināšana saimnieku prombūtnē nav izteikti pieprasīts pakalpojums. Tajā varam vainot gan iesīkstējušās tradīcijas — labāk kaimiņtanti palūgt izpalīdzēt, gan uzskatu, ka dzīvnieks ārpus mājām un bez saimnieka jutīsies morāli traumēts, gan maciņu biezumu — pakalpojumi nav ļoti dārgi, bet arī ne ļoti lēti. Tomēr, neraugoties uz viesnīcu mazskaitliskumu, jārēķinās, ka «uz sitienu», tā teikt — vakar izdomāju, šodien vedīšu, brīvu vietiņu savam mīlulim varat neatrast. Un jo īpaši atvaļinājumu sezonā vai svētku brīvdienās. Un vēl, neraugoties uz viesnīcu mazskaitliskumu, patiesībā klientiem izvēle ir gana plaša. Gan ģeogrāfiskajos mērogos: viesnīcas atrodas Rīgā — Šmerļa rajonā, pie Slāvu tilta, Mežaparkā, Rīgas rajonā — Mārupē un Ādažos. Gan tradīciju un pieredzes aspektā: vecākā viesnīca darbojas deviņus gadus, jaunākā — pāris mēnešu. Gan viesnīcu iekārtojuma un to apkalpojošā personāla attieksmes ziņā. Un te nu esam nonākuši līdz izvēlei, kas būs jāizdara saimniekam. Ja radusies nepieciešamība savu mājdzīvnieku uz noteiktu laika sprīdi aprūpei nodot svešās rokās, visieteicamāk iepriekš pašiem aplūkot vismaz pārīti viesnīcu, lai būtu ne tikai izvēle, bet, pats galvenais, — iespēja salīdzināt. RB pārliecinājās — lai arī gandrīz visās viesnīcās iekārtojums ir identisks, tomēr ne visās pansija novērtējama ar piecām servisa zvaigznēm. Tā kā šis vērtējums var būt tikai subjektīvs, no norādēm uz ne tik komfortablajām viesnīcām atturēšos. Pētiet paši! RB silti jo silti savus mājdzīvniekus mīlošiem saimniekiem iesaka ne tikai no parādes puses apskatīt viesnīcas teritoriju un paļauties uz viesnīcnieku teikto, bet degunu iebāzt «virtuves» telpās un uzdot jautājumus. Nekautrējieties to darīt, jo labajās viesnīcās par klienta aizdomīgumu neapvainosies, visu izrādīs un izstāstīs. Pārējās… Nu bet tajās tad savu mīluli labāk neatstāt.

Ja viesnīcā mitināsies jūsu suns, tad būtiski ir apskatīt ne tikai voljeru, kurā viņš dzīvos, bet noskaidrot visu par pastaigu iespējām. Viesnīcnieks var solīt: pastaigā vedīsim no rīta un vakarā pa stundai, bet, ja suņu daudz, kas zina… RB dažviet redzējusi, kā viesnīcas rejošie iemītnieki stampājas pa saviem izkārnījumiem āra voljeros, kas tikai liecina: pastaigā ar dzīvnieku nav iets, tā teikt — gana, ka dažos kvadrātmetros suns riņķus ap paša asti var mest…. Tāpēc suņsaimniekiem, jo īpaši liela auguma vai agresīvu rējēju, labāk izvēlēties to viesnīcu, kurā voljers ir savienots ar pastaigas laukumu. Proti, āra vai iekštelpu voljera sienā ir iestrādāta lūka, kuru paceļot suns nokļūst pastaigu laukumā. Caur lūku viņš atgriežas savā numuriņā, kas pa to laiku ir iztīrīts, uzprišināts, ēdamtrauki uzpildīti. Šāda lūkekstra būtiska agresīviem suņiem, kuri nelabprāt var ļauties svešu cilvēku centieniem vest viņus pavadā vai vispār tuvoties. Savukārt liela auguma suņiem par superekstru var kļūt transformējams voljers, proti, ja viesnīca nav dzīvnieku pārpildīta, ar pāris veiklām roku kustībām viens voljers tiek paplašināts divu un pat trīs platību apmērā, un lācim ir plašāka dzīvestelpa. Ja suņu voljeri nav savienoti ar pastaigas laukumu, kritisku aci pavērojiet viesnīcas teritoriju un apkārtni, lai saprastu: kur un kādā vidē noritēs jūsu mīluļa pastaigas. Īpašas prasības nav izvirzāmas kaķu, grauzēju, putnu un rāpuļu voljeriem. Šie kustonīši ir mierā ar šaurākām istabiņām, arī plašas izkustēšanās telpas tiem nav akūti nepieciešamas.

Toties pilnīgi uz visiem mīluļiem attiecināma to apstākļu novērtēšana, kas nodrošinās viņiem vēderpriekus. Viesnīcas piedāvā izvēles iespēju: dzīvniekus barot ar viņu pārtiku vai arī iemītniekiem izsniegt saimnieku līdzatvesto. Lēmu pieņemiet paši, taču pilnīgi neatkarīgi no tā palūdziet viesnīcniekiem iespēju iemest aci virtuvē jeb telpā, kur pārtika tiek glabāta un saservēta pasniegšanai. RB bija lieciniece tam, kā vienā no viesnīcām dzīvniekkopēja no saldētavas izņēma sasalušu suņu desas luņķi, pusstundu paturējusi to puķudobē piesaulītē, ar duncīti sacirta gabaliņos, kurus, joprojām sasalušus, sasvieda viesnīcas iemītnieku tukšajās un vismaz kopš vakardienas nemazgātajās bļodās… Savukārt kaķim maltīte tika no bundžas izmakarēta ar ēdienpaliekām apaugušu karoti un ielikta sen izēstā konservbundžā… Protams, protams, dzīvnieka vēders nav spogulis, nereti arī mājās grēkojam, ko savecojušu mīlulim galdā ceļot, tomēr atšķirība starp mājas un viesnīcu maltītēm ir būtiska: par pēdējo jūs maksājat krietni dārgāk.

Ne mazāk būtiska par dzīves telpu un ēdambļodu kvalitāti ir arī viesnīcnieku attieksme pret dzīvniekiem. Visticamāk, jūs tā arī neuzzināsiet, vai jūsu mīlulis nav apbļaustīts, izgrūstīts, sadunkāts — viņš jums to nepastāstīs. Bet, lai viņam aiztaupītu šos pārdzīvojumus, pirms savējo atstājat viesnīcā, parunājiet ne tikai ar viesnīcas vadītāju, bet arī ar dzīvniekkopējiem. Parunājiet par dzīvniekiem, par laiku, par sauli, par mīlestību, par dzīves vērtībām un attieksmi pret algu. Būs frāzes, kas dzīvniekkopēju, kurš strādā zobus sakodis un labāk visus šos vau, ņau, pipi un čivčiv redzētu ejam nekā nākam, raksturos. Secinājumi? Paši saprotat.

Lai jūsu mīlulis kļūtu par viesnīcas iemītnieku, jums būs jāuzrāda dzīvnieka pošu karte vai cits veterināra izsniegts dokumenta, kas apliecinās dzīvnieka veselības stāvokli. Ja kustonīti mēdz piemeklēt kādas ligas, obligāti par tām informējiet viesnīcnieku! Pilnīgi visu izstāstiet par dzīvnieka raksturu, tikumiem, paražām, garastāvokļu maiņām utt. Jo vairāk viesnīcniekam būs informācijas, ko viņš, jūs uzklausot, būs pierakstījis, nevis tikai, acis blisinot, piekrītoši mājis ar galvu, jo komfortablāk prom no mājām un saimnieka jutīsies jūsu mīlulis. Aizvedot dzīvnieku uz viesnīcu un atvadoties no viņa pie voljera, varat sabīties: mans suns vai kaķis ir satraukts, un tad sākt šaubīties: varbūt viņu neatstāt, ka nenotiek kas ļauns utt. Šīs bažas lieciet malā — ja vien esat izvēlējušies labu viesnīcu. Suņi un arī kaķi pirmajā dienā jaunajā pagaidu mājvietā būs satraukti, apmulsuši, neizpratnes pilni. Pēc dienas, divām viņu dzīve ieies normālās sliedēs un atliks vien gaidīt brīdi, kad ieradīsies saimnieks. Un, kas zina, pa atšķirtības laiku jūsu mīlulim viesnīcā tā būs iepaticies, ka pirmajā mirklī nemaz negribēs izbeigt eksotisko piedzīvojumu «mana dzīve viesnīcā"…