Šajās dienās atzīmējam Latvijas Makšķernieku asociācijas ceturto gadadienu.
Lai būtu vairāk ko makšķerēt
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Mēs savu sabiedrisko organizāciju dibinājām ar mērķi aizstāvēt un pārstāvēt mūsu valsts makšķernieku intereses. Līdz šai dienai LMA bijusi apmēram desmit ļoti nopietnu vides aizsardzības un citu normatīvo aktu grozījumu iniciatore. No tiem būtiskākie — rūpnieciskās zvejas daļēja ierobežošana un aizliegšana Latvijas upēs un ezeros, mazo HES celtniecības ierobežošana, akcijas «Lašiem būt!» organizēšana.
Aiz šo faktu konstatācijas slēpjas milzīgs darbs neskaitāmās dažādu līmeņu darba grupās, cieša sadarbība ar Vides ministriju, vides aizsardzības un citām valsts institūcijām, pašvaldībām un nevalstiskajām organizācijām pašu mājās un arī ārzemēs. Ar gandarījumu jāatzīmē daudzu mūsu Saeimas deputātu atbalsts un līdzdalība LMA darbā, kā arī plašsaziņas līdzekļu, jo sevišķi «Lauku Avīzes», tagad «Latvijas Avīzes» palīdzība.
Četru gadu laikā par LMA neatņemamu sastāvdaļu kļuvusi bērnu un jaunatnes izglītošana vides zināšanās, ekoloģiskā audzināšana. Šim nolūkam nodibinātas vairākas bērnu makšķerēšanas skolas un klubi.
Patīkami, ka mūsu līdzšinējais darbs ir augstu novērtēts — 2004. gadā LMA apbalvota ar Latvijas valdības atzinības rakstu «Par pašaizliedzību un panākumiem, strādājot Latvijas valsts un tautas labā».
Pagātne māca
Pagātnes un tagadnes saite ir visās mūsu dzīves jomās. LMA ir ļoti nopietni pētījusi Latvijas makšķerēšanas vēsturi no pagājušā gadsimta divdesmitajiem gadiem līdz mūsdienām, lai censtos izzināt un analizēt iespējamos pirmcēloņus un saikni ar pagātni par problēmām, kuras pastāv arī pašlaik, piemēram, vides aizsardzībā, zivju resursu izmantošanā un kontrolē, makšķerēšanā, makšķerēšanas tūrismā utt. Viens no kompetentākajiem un situāciju pārzinošākajiem uzziņu avotiem ir divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Latvijā iznākušais žurnāls «Mednieks un Makšķernieks» («MuM»). Lasot šo interesanto izdevumu, bijām patiesi pārsteigti par dažu problēmu saskanību ar mūsdienām. Lūk, daži zīmīgi piemēri (saglabāts tā laika valodas stils):
«Pie mums Latvijā neskaitāma neorganizēta makšķernieku armija apstaigā mūsu upju un ezeru krastus, zina tik ķert, bet nenes absolūti nekādus pienākumus, nedz upurus mūsu zivsaimniecības labā. Masās vienmēr vēl valda vecie, primitīvie uzskati, ka zivis ir brīva dabas dāvana, kuru atliek, vienalga, kādā ceļā, tik ķert, un ka dabas bagātības ir neizsmeļamas. Te vārda burtiskā nozīmē valda un saimnieko viskrasākā egoisma aprēķins, «ja nenoķeršu es, noķers kaimiņš». Egoists — cilvēks bieži aizmirst, ka daba visu gudri iekārtojusi. Pat tas, kas šķiet mums nevajadzīgs un slikts esam, ir bieži nekas vairāk, kā mūsu nezināšanas un īsredzības maldīgs slēdziens» («MuM», 1932., nr. 10).
«Esmu novērojis Latvijas ūdeņu bagātības un nācis pie slēdziena, ka, pareizi saimniekojot un ievedot zivju aizsardzības likumu, ir iespējams šo valsts saimniecības nozari (makšķerēšanu. — E. S.) nostādīt tik plaši un racionāli, ka viņa dos valstij miljonu ienākumus.» (No Henry A. Leer referāta «Latvijas makšķernieku biedrības» sapulcē. («MuM», 1924., nr. 11).
«Mūsu valsts zivsaimniecības traģēdija pastāv iekš tā, ka šai svarīgā tautsaimniecības nozarē šodien galvenie noteicēji ir zvejnieki» («MuM», 1934., nr. 6).
«Mazās upītes ir daudzās valstīs tas magnēts, kas pievelk neskaitāmu daudzumu tūristus sportsmeņus. Ieplūst valūta, bet pie mums Latvijā?» («MuM», 1934., nr. 7).
«Lai mantojumu, kuru esam saņēmuši no mūsu tēviem, ne vien nesamazinātu, bet pat pavairotu atstājam mūsu pēcnācējiem. Tas ir mūsu svēts pienākums» («MuM», 1925., nr. 3).
Varam secināt, ka atšķirībā no citām Eiropas valstīm makšķerēšana Latvijā vēl netika uzskatīta par vērā ņemamu tautsaimniecības sfēru.
Paplašināt mūsējo rindas
LMA ir pārliecināta, ka Latvijas zivsaimniecības, videi draudzīgas makšķerēšanas un makšķerēšanas tūrisma nākotne ir un būs atkarīga no tā, kā mēs, Latvijas makšķernieki, spējam pašreizējo situāciju redzēt un novērtēt tādu, kāda tā īstenībā ir. Vai turpināsim izlikties, ka tik traki jau nemaz nav…
LMA uzskata, ka diemžēl joprojām turpinām pagātnē — divdesmitajos un trīsdesmitajos gados — Latvijā pieļautās kļūdas. Tāpēc LMA principiāli nav pieņemama kompetento valsts institūciju darbība valsts zivsaimniecības politikas īstenošanā, bet galvenais — to neieinteresētība, nespēja paredzēt, modelēt un prognozēt zivsaimniecības tuvākā un tālākā laika attīstību saistībā ar makšķerēšanu. Pārmantota pagātnes kļūda?
Man šķiet, ka mēs to vien darām, kā cīnāmies ar pašu nesaimnieciskuma un bezatbildības radīto cēloņu sekām. Pamatcēlonis: daudzu sabiedrības locekļu neesoša atbildība un pienākuma apziņa vides aizsardzībā (kaut vai neizskaužamā kūlas dedzināšana!), zivju krājumu izmantošanā un kontrolē… Būtu naivi, nepamatoti un bezatbildīgi cerēt, ka visas lietas sakārtos zivju inspektori. Mēs gribam panākt, lai galvenais inspektors, kurš rūpējas par savas ūdenstilpes kārtību, zivju krājumu bagātināšanu un to saudzīgu izmantošanu, lai ir pats makšķernieks, upju un ezeru, strautu un dīķu krastu iedzīvotājs vai cilvēks, kas pie ūdeņiem nācis sava vaļasprieka dēļ. Vadīsimies no jau 1934. gadā izteiktās atziņas: «… neviena biedrība nevar vairāk dot, nekā dod paši biedri, ka plaša vēriena nodomus var veikt tikai stipra biedrība, ūdens apsaimniekošanas jautājumu ieslēdzot.«
LMA pašlaik apvieno trīsdesmit juridisko biedru. Lai LMA darbu padarītu vēl efektīvāku, LMA biedru kopsapulce pieņēmusi ļoti būtisku lēmumu: turpmāk par LMA biedru var būt arī fiziska persona.