Jānis Džerijs Šterns: Ir grūti pārliecināt cilvēkus ziedot kādam mērķim atkārtoti

Apollo.lv
CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Publicitātes foto

Biedrība «Baltais suns» sagatavo suņus-pavadoņus, tās pārstāvis,Jānis Džerijs Šterns skaidro, kā suns-pavadonis palīdz neredzīgam cilvēkam, un dalās novērojumos par to, kāda ir Latvijas iedzīvotāju attieksme pret labdarību.

Suni – neredzīgo pavadoni apmāca divus gadus

Pirmos 10-12 mēnešus suns dzīvo audžuģimenē, kur viņš tiek pieradināts pie cilvēkiem un socializējas. Šajā posmā tiek atlasīti suņi, kuri der pavadoņa darbam - ja suns būs agresīvs vai nepratīs sadzīvot ar bērniem, viņš nederēs šim darbam. Ja suns tiek atzīts par derīgu, seko apmācība, kas ilgst aptuveni 6-8 mēnešus, un, kuras laikā tiek mācītas dažādas komandas.

Pamatprogrammā tiek iemācītas 50-60 komandas, taču vēlāk tās iegūst dažādas variācijas atkarībā no konkrētā saimnieka vajadzībām, sunim, gluži kā jebkuram profesionālim, ir nemitīgi jāpaaugstina kvalifikācija. Dzīvnieku nevar uzreiz sagatavot par visiem 100%, visas komandas nav iespējams iemācīt uzreiz, suņa zināšanas ir regulāri jāpapildina – ar laiku viņam jāapgūst specifiskas komandas, kas ir vajadzīgas konkrētajam suņa saimniekam tieši viņa vidē, piemēram, ja parādās jauna tipa luksofori, sunim ir jāmāca saprast, kā rīkoties.

Suns-pavadonis izmaksā līdz pat 15 000 eiro

Suņa-pavadoņa apmācība un sagatavošana var izmaksāt 13 000 - 15 000 eiro, un tā, protams, ir summa, kuru cilvēki ar redzes invaliditāti visbiežāk paši nevar atļauties, tāpēc ar informatīvu kampaņu palīdzību mēs meklējam veidus, kā to finansēt, iesaistot gan privātpersonas, gan juridiskas personas, un nākotnē meklējam veidu, kā piesaistīt arī valsts finansējumu. Šobrīd izdevumi tiek segti ar ziedojumu palīdzību.

Viens suns uz 2 000 cilvēkiem, kuriem tas ir nepieciešams

Latvijā pagaidām šādu suņu nav daudz. Vai Jūs paši kādreiz uz ielas esat redzējuši suni-pavadoni? Pirms uzsāku darbu biedrībā, es nebiju saticis šādu suni. Latvijā ir astoņi suni-pavadoņi, tas nozīmē, ka uz katriem 1 500 – 2 000 cilvēkiem (ieskaitot vājredzīgos), kuriem šāds pavadonis ir nepieciešams, ir viens suns. Ja ņemam vērā tikai to cilvēku skaitu, kuri ir pilnībā neredzīgi, tad ir viens suns uz katriem 1 000 cilvēkiem, kuriem tas ir nepieciešams.

Ideālā variantā šis suns kļūst par ģimenes locekli, bet tas ir atkarīgs no katra konkrētā cilvēka. Pasaules prakse liecina, ka suņa-pavadoņa darba mūžs ir aptuveni setiņi gadi - Latvijā tas ir līdz pat desmit gadiem. Suns ir kā instruments vājredzīgā ikdienas atvieglošanai, jo suns tiek apmācīts tā, lai mirklī, kad tiek uzlikti speciālie iemaukti, viņš saprot, ka sākas nopietns darbs. Lielākoties suns pēc darba mūža beigām paliek dzīvot pie saimnieka, tas attiecīgi nozīmē, ka suns ir arī draugs.

Tomēr jāņem vērā, ka uz suni-pavadoni noteikti nevar un nevajadzētu paļauties pilnībā. Tāpēc cilvēki ar redzes invaliditāti tiek apmācīti orientēties dabā, lai viņi spētu pārvietoties arī bez suņa vai kāda cita pavadoņa palīdzību. Dažkārt mums pārmet, kāpēc ieguldām tik daudz naudas un laika suņa apmācībā, ja jau cilvēks spēj orientēties arī viens pats. Atbilde uz šo pārmetumu ir pavisam vienkārša - protams, ka cilvēks var iemācīties visu izdarīt pats, taču suns būtiski atvieglo ikdienu un paātrina dažādu uzdevumu veikšanu, piemēram, ja cilvēks ar redzes invaliditāti dodas uz veikalu, tas viņam var prasīt stundu laika, taču ar suni-pavadoni tas aizņemts tikai 15 minūtes, jo kopā ar suni attālumus var veikt ātrāk un drošāk.

Šis suns nav domāts dīkdieņiem

Nereti tiek jautāts, vai jebkurš cilvēks ar redzes invaliditāti var iegūt suni-pavadoni? Ja mūsu biedrība varētu atļauties sagatavot 10 suņus un būtu jāmeklē, kuriem cilvēkiem izsniegt šos suņus, tad pirmais kritērijs, lai cik skarbi tas arī neizklausītos, būtu tas, ar ko cilvēks nodarbojas – šis suns nav domāts dīkdieņiem. Suns-pavadonis ir piemērots cilvēkiem ar aktīvu dzīvesveidu, kuri ikdienā dodas uz darbu vai kur citur, nebūs efektīvi, ja šādu labi apmācītu suni-pavadoni piešķirsim cilvēkam, kurš visu dienu pavada mājās un suni izmanto kā laika kavēkli.

Nododot dzīvnieku saimniekam, saikne netiek pazaudēta, biedrība ne tikai regulāri apmāca suni arī turpmāk, bet apciemo un pārbauda, kādos apstākļos suns dzīvo. Tiek kontrolēts, vai cilvēks ir spējīgs parūpēties par suni, vai suņa saimniekam nav, piemēram, kādi psiholoģiski sarežģījumi, kā rezultātā varētu ciest dzīvnieks. Notiek nemitīga sadarbība suņa-pavadoņa, saimnieka un biedrības starpā.

Labprātāk ziedo lietas, nevis naudu

Arī runājot par cilvēkiem ar redzes invaliditāti, ir jāņem vērā sabiedrības attieksme. Latvijā pret gandrīz jebkuru problēmu ir indiference - cilvēki mēdz izturēties vienaldzīgi un neitrāli. Pēdējā laikā saskaros ar noraidošu attieksmi, piemēram, pret ziedojumu vākšanu - daudzi to uzskata par biznesu un izturas kategoriski. Protams, tajā pašā laikā ir cilvēki, kuri ziedo, tāpēc nevarētu teikt, ka kopējā sabiedrības attieksme pret labdarību ir noraidoša. Viss atkarīgs no tā, kam tiek ziedos - ja ir zināma konkrēta problēma, piemēram, cilvēks, kuram tiek vākti ziedojumi, to izdarīt ir daudz vieglāk. Liela aktivitāte jūtama arī tad, kad tiek lūgts ziedot konkrētas lietas, piemēram, segas, pārtiku, pavadas un tamlīdzīgas lietas dzīvnieku patversmei. Tās savākt ir salīdzinoši vieglāk kā naudu. Vēl varu teikt, ka konkrētas, īsa laika naudas ziedošanas kampaņas strādā, bet, ja kādai organizācijai vai biedrībai šāds atbalsts ir nepieciešams ilgtermiņā, tad ļoti grūti pierunāt kādu cilvēku ziedot atkārtoti. Cilvēkiem, lielākoties, šķiet, ja vienu reizi ir veikts ziedojums, ar to pietiek - pienākums ir izpildīts. Nenoliedzami, ir arī cilvēki, kuri paši vēlas palīdzēt un nemaz nav jālūdz. Arī savā darbā satieku šādus cilvēkus, piemēram, divas meitenes, kas strādā kādā kafejnīcā Ogrē, kuras pašas vēlējās uzstādīt ziedojumu kastīti kafejnīcā un savāktos līdzekļus ziedot mūsu organizācijai. Interesanti ir tas, ka kafejnīcu darbinieki lielākoties šādu mūsu piedāvājumu noraida, jo tas nozīmē, ka klienti var izvēlēties ziedot naudu, nevis atstāt to tējas naudā viesmīlim. Secinājums ir viens - cilvēki ir dažādi un viņu attieksme pret ziedošanu atšķiras, un mēs priecājamies par katru, kur vēlas atbalstīt mūsu biedrību.

Materiāls sagatavots sadarbībā ar Biznesa augstskolu «Turība».

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu