Menu
RUS
Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Igo: dārzs ir īsts rokenrols!

Una Griškeviča/ Sejas 10
Foto: Mārtiņš Otto/TVNET

Jau pēc pāris nedēļām – 9.jūnijā – ar koncertu Cēsīs sāksies populārā dziedātāja Igo jubilejas koncertu sērija «Mani 50». Taču pirms tās mūziķis daudz laika pavada, strādājot savas Rīgas mājas dārzā, kur smeļas spēkus un gūst iedvesmu. Ar Igo laipnu atļauju kādā pēcpusdienā viņa dārzā paciemojāmies arī mēs, pie viena priecājoties par kaķu Mārtiņa un Diedziņa izdarībām.

Cenšas turpināt tradīcijas

«Vieta, kur tagad dzīvojam, sākotnēji pavisam neizskatījās pēc dārza. Tā bija vieta, kur gadu gadiem tika stiepts viss, ko cilvēks var atrast, ejot pa ielu, ieskatoties pagalmos... Tad, kad sākām to visu tīrīt, bija sajūta, ka te vienlaikus sprāgusi stikla, stiepļu un cauruļu rūpnīca, jo būtībā šeit bija atrodams viss: veci ledusskapji, drātis, stikli – tik nejēdzīgā daudzumā, ka to pat grūti iztēloties,» mūziķis mūsu acu priekšā uzglezno tik kolorītu ainu par sava dārza pirmsākumiem, ka tagad, sēžot sakoptajā un ļoti skaistajā dārzā, liekas – nu, tas taču nevar būt! Taču, atceroties, kā te izskatījies vēl pirms gadiem četriem vai pieciem, dziedātājs vien izsaucas: tas bija īsts rokenrols!

Igo dārzā atrodama arī spāņu siena, ko vasarā grezno vīteņrozes
FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

No vecā dārza mantota bumbiere, kas rudeņos ir tik augļu pārpilna, ka zem tās zariem tiek liktas stutes, daži ceriņkrūmi un kļava. «Pārējais viss ir pašu veidots un stādīts – protams, ieklausoties dārznieku padomos. Taču arī ar savu izjūtu un vēlmi, ka tajā stūrī gribas kaut ko vienu, tajā – vēl ko citu. Bet tad nāk dārznieks un iesaka pareizāko risinājumu,» mūziķis smejas.

Par sava dārza pirmsākumiem Igo zina stāstīt, ka savulaik, kad te dzīvojuši mājas iepriekšējie saimnieki, tas nav bijis skaistumdārzs, bet gan īsti praktisks dārzs: «Esmu dzirdējis, ka viņi audzēja tomātus un veda uz tirgu pārdot. Mainījās laiki, mainījās tikumi,» dziedātājs saka.

Vai dārzs ir vieta, kur Igo smeļas spēku un enerģiju? «It kā jau tā vajadzētu būt... Taču dīvainākais ir tas, ka dažkārt nostrādājos tā, ka vairs nevaru paiet un nākamajā rītā nevaru izkāpt no gultas, kā sāp visas maliņas...»

Strūklakai itin labi noder dārzā aizmirsta māla krūze un no Jūrkalnes atvestie akmeņi
FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET


Strūklakai noder dārzā aizmirsta krūze

Kad dārzs bijis gandrīz gatavs, viens stūris vēl nebija īsti pabeigts. Tādēļ pirms diviem gadiem pavasarī dziedātājam iešāvies prātā: te, kur iestādīts ginks, kas labi aug un lieliski pārziemo, jāveido stūrītis ar nelielu strūklaciņu un jāstāda visdažādākie krūmi, kas brīžiem zied un kuru lapas maina krāsu. «Te ir liela dažādība: kāds krūms ir lielāks, kāds – mazāks. Es viņus griežu un veidoju, lai gan šis vēl nav īstais laiks, bet jau var redzēt, kā te izskatīsies,» Igo stāsta par nākamajiem darbiem, mazliet skumji piebilstot, ka pagājušajā ziemā četri kociņi un daži ļoti izturīgi puķu krūmi dīvainā kārtā diemžēl izsaluši.

Savukārt par neparasto strūklaciņu, kurā ūdens burbuļo ļoti melodiski un nomierinoši, mūziķis stāsta, ka tās izgatavošanā izmantota māla krūze, kas pēc kādas rudens pasēdēšanas nejauši aizmirsusies dārzā un nostāvējusi tur visu ziemu, un no Jūrkalnes atvesti akmeņi. «Parasti krūzes salu neiztur, un tā arī bija – pamatiņš bija atšķēlies. Tā man radās ideja to izmantot strūklakai. Re, kā viss notiek! Šis variants man patīk pat labāk nekā tad, kad ūdens no strūklakas šļācas augstu un tālu,» Igo rezumē.

Par dārza nomierinošo ietekmi viņš smej, ka tas pat dažkārt esot bīstami: «No vienas puses, tas nomierina, no otras – liek visu laiku tev rosīties un nēsāties apkārt, kaut ko pārstādīt, aprušināt, ravēt, pļaut un kopt. Un darba lietas paliek uz to laiku, kad norietēs saule... Bet tad jāskatās televizors, tad kāds atnāk ciemos, un tā pienāk nākamā diena. Un tu atkal celies un atkal strādā dārzā ar spaiņiem un lāpstām, lai gan kādā brīdī ir jāraksta dziesmas, jāmēģina, un – galu galā – jāgatavojas koncertiem.

Dārza īstais saimnieks - Himalaju šķirnes kaķis Mārtiņš
FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET


Par mauriņu gādā jaunākais dēls

Perfekto mauriņu dziedātājs dažkārt pļauj pats, tomēr pārsvarā uztic savam jaunākajam dēlam. «Tad man ir motivācija viņam dot kabatas naudu. Turklāt tad man reizēm ir iemesls būt neapmierinātam, pakratīt pirkstu: sak, kāpēc tu tik vēlu atnāci, kāpēc nav vienādi nopļauts. Un man ir sajūta, ka es viņu audzinu,» Igo smaida.

Mūziķis ir pārliecināts, ka plašais mauriņš, kuram pa vidu nekas nav sastādīts, dārzam piedod brīvību, un arī māja «elpo». «Sastādīt kaut ko dārza centrā, manuprāt, būtu nepareizi. Savukārt tagad, kad atnāk pat ļoti daudz ciemiņu, viņi te visi kaut kā izklīst: kāds paliek mājā, kāds aiziet pie šūpolēm, cits pasēž pie strūklakas vai Spānijas sienas, vēl kāds ieiet pirtiņā... Beigu beigās pats esmu radījis tik daudz dažādu vietu, kur gūt dažādu noskaņu, ka visiem te ir ko darīt.»

Savukārt dažkārt dārzā uz ugunskura tiekot vārīta arī zupa, un to Igo un viņa ciemiņi darījuši pat ziemā, taču vairāk šī tradīcija tiek piekopta viņa lauku mājās Jūrkalnē stāvkrasta fonā vai pagalmā.

Ābolu serdes un tenisa bumbiņas

Lai labi izskatītos ne tikai paša dārzs, bet arī tuvākā apkaime, dziedātājs sakopis un pieskata arī teritoriju aiz dārza sētas – tātad pašvaldības īpašumu. »Esmu centies pielabot tur augošās ābeles zaru vainagu, iestādījis veselu rindu ceriņu, izlīdzinājis zemi un iesējis zāli. Jo būtībā tā atkritumu bedre, kas agrāk bija te, dārzā, aiz žoga turpinājās. Pirmo gadu pavadīju kā novērotājs – cerēju, ka būs, kas nāks un kaut ko darīs. Zāle auga, krūmi arī, un visi garāmgājēji uzskatīja par savu pienākumu tur kaut ko nomest: papīru, tukšu pudeli, beigtu kaķi... Tad sapratu, ka man tas lāga nepatīk, tādēļ ķēros pie darbības: satīrīju, izlīdzināju zālāju, sasēju zālīti un regulāri pļauju.»

Tagad dziedātāja koptā ābele atmaksā ar krāšņu ziedēšanu pavasaros un ābolu pilniem zariem rudeņos. «Kas tā ir par šķirni, es nezinu. Bet laikam tie āboli ir pietiekami garšīgi, jo ābolos nāk gan skola, kas ir netālu no manas mājas, gan tenisa spēlētāji, kas te trenējas, un ik pa brīdim notiek baigā purināšana. Man paliek tikai, ko salasīt serdes. Paldies Dievam, pāri žogam tās neviens nemet; dažkārt te lido tikai tenisa bumbiņas. Ja uzreiz neatnāk savākt, tās es kolekcionēju...»

Vai ir kaut kas tāds, ko Igo savā dārzā gribētu izdarīt pavisam noteikti? «Ir palikusi neīstenota doma par baseinu. Visu laiku man ir gribējies uzcelt nelielu siltumnīcu, kur pats varētu audzēt tomātus vai kaut ko tamlīdzīgu... Lai gan nezinu, vai pēc Eiropas jaunajiem noteikumiem kaut ko tādu drīkst audzēt,» spriež mūziķis, neslēpjot, ka priecājas par draugu dāvinātajiem dekoratīvajiem kociņiem un krūmiem, ar kuriem papildina savu skaisto dārzu.

Mārtiņš un viņa draugs Diedziņš allaž atrod kādu interesantu nodarbošanos
FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Dārza īstie saimnieki

Dziedātājam vienmēr ir patikuši kaķi, un pašlaik dārza īstais saimnieks esot Mārtiņš - liels, skaists, pelēks, pūkains Himalaju šķirnes mincis, kurš ar savām izdarībām mēdz izklaidēt gan dārza saimnieku, gan viesus. Savukārt kaimiņu kaķis Diedziņš, pēc Igo teiktā, ir lielīpašnieks - viņam piederot vismaz trīs namīpašumi, kurus apstaigāt un kur saimniekot. «Tā Diedziņš uzskata, un par to viņš tiek cienīts,» smej Igo.

Kad uznāk kāre, abi kaķi spēlējoties un dauzoties tā, ka prieks skatīties: «Viņi dzenā viens otru pa dārzu vai - atkarībā no gadalaika - pa māju, skrien augšā bumbierē un kļavā, un, jo augstāk, jo labāk. Kad mūsu mājās parādījās Mārtiņš, Diedziņš jau bija priekšā un nekādi nespēja saprast, kas tas par nesaprotamu radījumu. Jau pēc kāda laika sākās lielā spēlēšanās - tā, ka abi pa māju gāja grabēdami. Bet viņi nekad viens otru nesavaino un brīdina viens otru, ja apnicis spēlēties, vai arī brīnišķīgi uzrunā, ka varētu sākt dauzīties. Tās spēles tiešām ir vērts noskatīties!» Igo ir pārliecināts.

Taujāts par kaķu lielākajiem nedarbiem, viņš atzīst, ka Diedziņš savu jaunāko draugu samācījis, kā jārāpjas zemē no koka. «Augšā, protams, viņi lien ar galvu pa priekšu. Lejā arī - tā kā tādas vāveres. Tas tiešām izskatās visai savdabīgi...» smej mūziķis, piebilstot, ka viņa iepriekšējo kaķi - slaveno Vilhelmu - no koka dažkārt nācies nocelt, jo pats viņš lejā nenokāps.

«Vajadzēja redzēt, kā Daiga skraidīja zem koka ar bļodu rokā un tad kāpa pa trepēm līdz zaram, kur Vilhelms bija uzlīdis. Viņš iekāpa bļodā, un tā tika dabūts lejā no koka. Savukārt Mārtiņam un Diedziņam tas nerada nekādas problēmas.» Savukārt reizēm, kad uznāk iekāriens, Mārtiņš pamanoties uzlīst sēru vītolā un iekārtoties tā galotnē saaugušajos zaros. «Un tad viņš tur sēž lepns kā tāds stārķis,» par savu mīluli saka Igo.

10 Komentāri