«Latvijas koncertu» direktors Guntars Ķirsis smej, ka ar savu «retro» motociklu «Suzuki» mierīgi varētu pārvietoties starp tuvā «Rīgas festivāla» koncertu norises vietām. Protams, ar vienu nosacījumu – ja vien nebūs jāvelk uzvalks. «Varu braukt arī uz Senās mūzikas festivālu, jo tas varētu būt labs salikums: sena mūzika un sens motocikls,» smej «Latvijas koncertu» direktors, piebilstot – motobraukšana patiešām ir vesela pasaule un noteikti – interesants dzīvesveids.
Izmanto dēla motociklu
Taujāts, kādi ir iemesli tam, kādēļ šad un tad viņš pa Rīgu redzams braukājam uz motocikla, «Latvijas koncertu» direktors Guntars Ķirsis teic: «Man ir dēls Jānis (vokālās grupas «Framest» dalībnieks red.), kuram patīk rotaļlietas, tādēļ viņš šad un tad kaut ko nopērk. Kad viņš pieaug un iegādājas citu rotaļlietu, vecā vairs nav vajadzīga. Tā esmu ticis pie visām sava dēla rotaļlietām: man ir viņa «opelis», skūteris un viņa motocikls. To saremontēju un tagad braucu.»
Protams, Jānis varot dabūt motociklu, kad vien grib, taču parasti tas glabājas Guntara mājās. «Man patīk braukt ar motociklu. Neteikšu, ka pa Rīgu pārvietoties būtu īpaši patīkami, taču siltā vasaras dienā izbraukt ārpus pilsētas nav nekāda vaina,» viņš atzīst.
Uz vasaras māju Piebalgā Guntars pagaidām ar motociklu nav braucis, taču, ja rastos tāda nepieciešamība, tad brauktu. «Nu, nav jau tie ceļi visur tādi, kur ar moci vari komfortabli justies,» atzīst Ķirsis, tāpēc, viņaprāt, daudz labāk ir braukt pa lielajiem ceļiem, kur nav stresa, vai arī pa mazajiem ceļiem, kur tikpat kā nav satiksmes.
Otra lieta, kas uztrauc Guntaru, – viņaprāt, katrs otrais sevi cienošais latviešu šoferis diemžēl gribēs moci vai nu apdzīt, vai tā priekšā strauji nobremzēt, vai piespiest ceļa apmalei, vai vismaz signalizēt un vēl dusmīgi paskatīties. «Nezinu, kādēļ tā ir, bet tā ir,» Guntars, ironiski smaidot, rezumē un atzīst, ka arī pats savā braucēja praksē ar to saskāries. «Acīmredzot ir cilvēki, kuri drusku ciena citus satiksmes dalībniekus, – droši vien tie, kuri paši kādreiz uzsēdušies uz motocikla un pabraukuši pa Rīgu. To var just, ka mašīnas vadītājs respektē motocikla vadītāju. Tiesa, automašīnu vadītāji nerespektē arī velosipēdistus un kur nu vēl gājējus...»
Uz jautājumu, vai Guntars pats tad, kad ir pie mašīnas stūres, respektē motociklistus, viņš atbild: «Protams, respektēju! Kādēļ nepalaist motociklu, ja tam ir vieta?» Tiesa, par t.s. «orgānu donoriem», kas pa Krasta ielu regulāri drāžoties ar 150 km/h, gan nav runa. «Ļoti ceru, ka tie cilvēki pie saprāta nāks pirms kritiena.»
Ātrums saprāta robežās
Ķirsis neslēpj, ka arī viņam dažkārt patīk «uzmīt», taču – saprāta robežās. «Pirmkārt, mans motocikls ir tik sens, ka ātrāk kā ar 100 km stundā es nemaz nevaru braukt. Man nepatīk braukt ļoti lēni vai ļoti ātri, taču braucot dažkārt pieķeru sevi, ka ir iestājies kaut kāds klikšķis. «Uzmīt», protams, ir forši, taču esmu aizdomājies – motociklam ir tikai divi riteņi, tas nav pārāk stabils agregāts, un es esmu tikai cilvēks, kuram galvā var sagriezties viss kas. Nu, ja tas notiek uz ceļa, varu krist pats, taču varu kaut ko sliktu nodarīt arī citiem satiksmes dalībniekiem. Tādēļ tomēr piebremzēju... Ir jau arī bedres un citi bremzējoši elementi.»
Sarunas gaitā Guntars Ķirsis vairākkārt atkārto, ka ar moci braukt ir forši, taču uzsver, ka nepieciešams atbilstošs apģērbs. «Ja es drusku kādreiz iesmīnēju par tiem, kas satērpušies visādās ādas jakās un biksēs, tagad, kad braucu pats, saprotu, ka tā ir nepieciešamība.» Guntars pagājušā gada augustā kādā ļoti karstā dienā devies ciemos uz Mežotni pie draugiem. «Pa nakti braucot atpakaļ, labākajā gadījumā bija kādi plus 5 grādi. Nebiju pietiekami silti apģērbies, tādēļ, kamēr nokļuvu Ādažos, izsalu līdz kaulam.»
Ādas bikses gan pagaidām Guntara garderobē nav atrodamas, taču, ja viņš šovasar saņemsies un brauks ar motociklu biežāk, viņam tādas nāksies iegādāties. «Arī tāpat ādas jaka ar polsterējumu ir nepieciešama. Jo – nokrist jau var gluži vienkārši. Tāpat uz asfalta gadās smiltis, eļļas plankumi, pilsētā – tramvaja sliedes, un kā tikai visa tur nav... Un paša stulbums vēl arī.»
Sarunā Guntars piekrīt, ka braukšana ar motociklu noteikti dzīvei piedod adrenalīnu un dažkārt rada pat nedaudz ekstrēmas izjūtas. «Ir sajūta, ka es uz tā moča jūtos neatkarīgs. Nezinu, kādēļ. Bet, kad es braucu, ir brīvības sajūta. Mocis tiešām ir mana aizraušanās!»
Izrādās, ka ar motociklu braukt ļoti patīkot arī Guntara mazajai meitiņai. «Braucot tālākus gabalus, viņa aizmieg un guļ,» Ķirsis smejas un jau pavisam nopietni atklāj vienu ļoti savdabīgu lietu – tad, kad viņš pirmo reizi gribējis meitu vizināt uz motocikla, sācis interesēties, vai pastāv ierobežojumi, no cik gadu vecuma bērnus var vest ar motociklu. «Tādu vispār nav! Un izskatās, ka par to neviens arī nedomā. Piemēram, mašīnas priekšējā sēdeklī līdz 12 gadu vecumam nedrīkst sēdēt, bet uz moča var braukt kopš dzimšanas...» Tiesa, viņš gan meitu drusku piesprādzē un cenšas braukt patiešām prātīgi.
