«Latvijas Neatkarīgās televīzijas» (LNT) bijušais īpašnieks un kino producents Andrejs Ēķis plāno uzņemt filmu «Leģenda par Nameja gredzenu» un filmu par Minhauzenu.
Ēķis gatavojas uzņemt filmas par Nameja gredzenu un Minhauzenu
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
«Mana mīlestība ir kino. Un, ja man jautā, ko es daru, tad atbilde ir ļoti vienkārša - es visaktīvākajā veidā organizēju, lai «Sapņu komanda 1935» tiktu izrādīta Ņujorkā, Losandželosā un citur ārpus Latvijas, jo filma internacionāli ir ļoti labi uztverta,» intervijā biznesa portālam «Nozare.lv» sacīja Ēķis.
Ēķis norādīja, ka tēma «basketbols» ir izrādījies trumpis pasaules tirgū. «Pasaule kopumā ir izmainījusies. Ja agrāk būtu bijusi vajadzīga pazīšanās kādā kinostudijā, tad tagad, ja atrod interešu kopu, kurai interesē, piemēram, basketbols, viņi paši ir ieinteresēti, reklamējot savu sporta veidu, izdarīt tā, lai jebkura filma par konkrēto sporta veidu tiktu izrādīta. Ja ieiet Vikipēdijā un ieraksta «filmas par basketbolu», tad tādu ir ļoti maz. Pasaulē varbūt kopā ir uzfilmētas 10-15 filmas.
Ēķim ir ļoti interesanti piedalīties Latvijas eksporta/importa bilances uzlabošanā, pārdot ārzemēs produktu, kas ir ražots Latvijā. Tas pašlaik esot ļoti liels izaicinājums.
»«Sapņu komanda 1935» Latvijā ir noskatījušies 150 000 cilvēku, bet filmu «Rīgas sargi» - 300 000 cilvēku. Lai arī «Sapņu komanda 1935» ir labāka par iepriekšējo filmu, Ēķis norādīja, ka to ir noskatījušies mazāk skatītāju, jo ir jūtams, ka 300 000 ekonomiski aktīvo iedzīvotāju ir izbraukuši no Latvijas. Skatītāji it kā ir, bet nav tās atdeves, kas iepriekš.
Latvijā nav iespējams atpelnīt filmā ieguldīto. Ja filmas veidotāji vēl domāja, ka līdz nākamās filmas uzņemšanas sākumam ar biļetēs ietirgoto varēs finansēt studiju, tad ir jūtams, ka šāda iespēja ar katru dienu samazinās, atklāja producents. Latvieši, zinot, ka filmu rādīs televīzijā, nemaz netērē naudu, lai kinoteātrī noskatītos latviešu filmu, bet tad labāk samaksā un noskatās amerikāņu filmu.
«Kino Latvijā ir nerentabls, tas nav bizness, tāpēc ar katru jaunu filmu ir jādomā, kā var piesaistīt internacionālu zvaigzni. Tāpat kā sulas ražotājs vairs nevar tikai Latvijas tirgū strādāt, tāpat arī kino biznesā,» tā Ēķis.
Uz Latvijas valsts simtgadi Ēķis un režisors Aigars Grauba vēlas uzņemt filmu «Leģenda par Nameja gredzenu». Ja latvietim ārzemēs ir Nameja gredzens, otrs latvietis nekļūdīgi var pieiet klāt, un ir pat tāda tradīcija, ka ar gredzenu uzsit pa otra gredzenu un aiziet tālāk. Tas ir kā brīvības simbols, pastāstīja Ēķis, iepazīstinot ar jauno darbu.
Scenārijs jaunajai filmai vēl nav tapis, jo ir jāsarunā vairākas internacionālas zvaigznes. Ir parakstīts līguma protokols ar Kauņas kinostudiju.
Ēķis norādīja, ka ir vēl otra filma - par Minhauzenu, kurai Nacionālajā kino centrā tiek lūgts valsts finansējums. «Minhauzens Rīgā ir nodzīvojis 22 gadus, viņš te dienēja, šeit arī iepazinies ar Jakobīni fon Duntenu.»
Ēķis uzsvēra, ka vēsturisko filmu uzņemšana izmaksā dārgi. Esot jau apmēram skaidrs, cik izmaksās filma «Leģenda par Nameja gredzenu» - ja nekas nemainās, tad izmaksas būs divi miljoni eiro (1,4 miljoni latu), kas Eiropā skaitās mazbudžeta filma. Eiropā par tādu summu neko īsti nevarētu izdarīt.
Jautāts par pēdējās filmas finansējumu, Ēķis atbildēja: »«Sapņu komandu 1935» finansēju pats. Es esmu ļoti labs pārdevējs no tāda viedokļa, ka var pārdot, sakot, ka pašam vajag filmas uzņemšanai, bet var iesaistīt cilvēkus, kuriem tas ir svarīgi, arī kādam sponsoram, lai izvietotu produktus. Valstij nav jādod 100% filmas veidošanai, ja nu vienīgi tas ir speciāls pasūtījums. Valsts iedod sēklas naudu, un producents, ja viņš ir tik pārliecināts par savu ideju, staigā apkārt pa tirgu un meklē sponsorus. Tā, piemēram, «Leģenda par Nameja gredzenu» taps gan par latviešu, gan lietuviešu līdzekļiem. Te apvienosies divi tirgi.»
Ēķis neizdod filmas DVD formātā, lai izvairītos no pirātisma, bet atzina, ka internets ir ļoti liberalizējis šo tirgu, - «kāds «Robins Huds» jau atradīsies, kas ieliks filmu internetā». «Tas ir sāpīgi, bet tāda ir dzīve, ka tie «Robini Hudi» atrodas. Visi ir pieraduši, ka audiovizuālie darbi ceļo par velti. Ja var pēc iespējas ilgāk noturēt ārpus interneta, tikmēr ir iespēja vairāk līdzekļu atlikt nākamajai filmai,» tā Ēķis.