Kas notiek? Nu jau ceturto gadu pēc kārtas Latvijas Televīzija (LTV) skaļi atzīst, ka labākais raidījumu vadītājs joprojām ir Jānis Domburs. Vai tas nozīmē, ka LTV nav reālas līderu konkurences, vai arī patiešām «Kas notiek?» diskusiju kūrējs pagaidām ir citiem neaizsniedzams?
Jānis uz interviju krodziņā «Sarkans» ierodas mazliet steidzīgs, kādu dienu neskuvies, šķiet, bišķiņ paguris un arī izsalcis kā skolas puika. Tā nu mēs pa vidu krēmzupai un tunča salātiem runāsim par televīzijas misiju un par to, ko grib un var paveikt viens žurnālists.
Garām galdiņam paslīd divas blondas daiļavas, kas koķeti uzsmaida populārajam TV stāram un pretim tūlīt saņem to pašu. Dzeltenā prese jau ik palaikam mēģina Jāni saprecināt ar kaut kur kopā pieķertu skaistuli, bet līdz šim — nekā. «Vai vīrieti 33 gadu vecumā vajag saukt par vecpuisi?» tā Domburs atjokos uz jautājumu, kad tad dabūsim redzēt viņa kāzu bildes. Un te sevi pieķeru, ka manā prātā Jānis ir daudz vecāks (vismaz tik, cik Repše vai Šķēle), jo tik daudz paguvis sastrādāt un ar savu domu un urdīgajiem jautājumiem būt klāt svarīgākajās mūsu jaunvalsts norisēs. Un viņa teksti par atbildību mūsu sarunas laikā, par to, ko var un vajadzētu darīt Latvijas Televīzijai valsts un pilsoņu labā, Jāņa mutē pat ar tunča salātiem nemaz neizklausās pliekani.
Bet savu sakāmo sāku ar uzbraucienu, ka man jau garlaicīgi kļūst, uzzinot, ka atkal Domburs saņēmis kārtējo balvu un ka droši vien arī NRTVP ikgadējā oskarošanā gan jau atkal Jānis tiks pie kāda torņa (balvas izskatā).
— Tas ir tāpat kā sportā — ja esi bijis trīsreiz čempions, tad tas nenozīmē, ka ceturto reizi viss ir vieglāk nācis. Tāpat katrreiz tikpat rūpīgi jāstrādā, un tā latiņa tāpat ir katrreiz jāpārvar.
— Turpinot šo līdzību ar sportu, piemēram, par Pirmo formulu arī sāk zust interese, jo ilgstoši līderis ir tikai Šūmahers…
— Arī uz to var skatīties divējādi — tu spilgti minēji vienu uztveres veidu. Ir daļa skatītāju, kurus interesē, kurš būs pirmais, bet ir otra daļa, kuriem svarīgāk, kā tiek paņemts starts, bīstama virāža un vēl vairākas nianses, un tiem šīs sacensības joprojām ir interesantas. Turklāt, ja balvas piešķirtu katru nedēļu, tad varētu ironizēt. Domāju, ka TV nav galvenais, kurš ir pirmais, bet gan tas, ko redz ekrānā. Jāatzīst, ka nav jau arī īsti saprotams, pēc kādiem kritērijiem tiek vērtēts mūsu darbs, un tas viss ir ļoti relatīvi. Līdzīga situācija arī ar Nacionālās radio un televīzijas padomes ikgadējo «torņu» dalīšanu, kur, manuprāt, vērtētāji nevairo balvu prestižu. Es principā gribētu, lai notiktu vairāk sarunu par TV un radio profesionālo attīstību.
(Šeit mūsu saruna ievirzās par to, ka Latvijas presē diemžēl nav iedzīvojusies TV kritika un raksti, kuros profesionāli būtu izvērtēts TV sniegums. Jānis met akmeni arī manā lauciņā, un abi tikai minam iemeslus, kā tas nākas, ka teātra, mūzikas, mākslas kritika un kino kritika ir, bet par TV, ko skatās katrs mūsu valsts iedzīvotājs, tikai skopas slejas. Solos laboties, kaut gan apzinos, ka viens tāpat nav karotājs.) — Pagājušoruden, sākot «Kas notiek?», piesolīji dažādus jaunieviesumus. Cik no tā izdevies īstenot?
— Es rūpīgi cenšos attīstīt un izstrādāt to, kas ir tā vērts, un neatļaujos aiztikt to, kas ir labs, vai arī kaut ko mainīt tikai mainīšanas dēļ. Šis tas ir palicis uz jautājuma zīmes. Te man ir jāpievēršas LTV kritikai, jo viss savstarpēji saistīts. Viens, ko ir iespējams paveikt paša spēkiem raidījuma ietvaros, bet ir citas lietas, kur vajadzīga LTV pretimnākšana. Pašlaik sekmīgi sākta sadarbība ar interneta portālu «Delfi», kurā nākamajā dienā ir rodami gan manis paša komentāri, gan arī skatītāju viedokļi. Pāris reižu ir bijis tā, ka tie, kas atsūtījuši e-pastu par savu problēmu, kļūst par raidījuma dalībniekiem. Piemēram, kāds zemnieks saistībā ar vētras postījumiem. Man līdz šim palikusi nerealizēta ideja par «Kas notiek?» mājas lapas izveidošanu, kur varētu ievietot gan dokumentus, gan video, bet paveikt to vienam nav manos spēkos, savukārt no LTV pretimnākšana nav izrādīta. Starp citu, es padaru darbu, kur pie šāda raidījuma tapšanas strādā vairāku cilvēku radoša grupa, es pat savu asistentu algoju no savas kabatas.
— Tev bija doma raidījumu papildināt ar speciāliem videosižetiem, kas paplašinātu raidījuma dalībnieku loku, kur ir?
— Pašlaik ir tā, ka jāskatās, uz kuru pusi attīstīsies, vai tie būtu jau tevis minētie sižeti vai arī tas būtu atsevišķs papildu raidījums. Mums ar Baibu Strautmani LTV ir konkrēts piedāvājums izveidot īpašu svētdienas raidījumu, kur tad patiešām tiktu izvērtēts būtiskākais nedēļas laikā, bet līdz šim konkrētu atbildi tā arī neesam saņēmuši.
— Neticami! Kā tas nākas, ka LTV neizmanto iespēju — raidījumu, kur jau iepriekš paredzami ļoti labi reitingi?
— Iespējams, ka šajā gadījumā LTV ir tādi, kas te saskata Dombura un Strautmanes ambīcijas. Es gribētu norādīt, ka LTV tās darbiniekiem nav jāmīl vienam otru, tomēr vairāk vajadzētu savstarpēju solidaritāti, apzinoties savas misijas apziņu, kopīgu uzdevumu, lai LTV patiešam kļūtu par ceturto varu un tās ārējās izpausmes neaprobežotos ar PR aktivitātēm vai jaunu telpu meklēšanu.
— Man reizēm rodas sajūta, ka ar to ceturto varu ir tā kā parunā — suņi rej, bet karavāna iet tālāk. Arī runājot par «Kas notiek?», lai cik svarīga problēma aizskarta, viss rit savu iepriekšnoteikto gaitu.
— Es nedomāju, ka tāds akmenī pilināšanas efekts, ar ko es nodarbojos, neko nedod. Protams, ja salīdzina ar 90. gadu sākumu, kad ar mediju iejaukšanos tika panākts ļoti ātrs rezultāts, tie laiki pagājuši. Zīmīgi piemēri, kā arī tagad var iekustināt informācijas telpu, bija diskusijas par to, kā var traktēt 9. maiju, par robežlīgumu ar Krieviju. Domāju, ka arī drošības pasākumi Buša vizītes laikā ir apspriešanas vērti, jo pašlaik mūsu žurnālistiem piemīt ātrās aizmiršanas slimība, paburbuļo, bet neizrunā līdz galam.
— Vai tikai tev nepiemīt tas, ko sauc par žurnālista misijas apziņu?
— Jā, tā ir atbildības sajūta par to, ko un kā daru. Es varu teikt, ka zinu Latvijas vēsturi kopš 90. gadu sākuma no tās pirmavotiem, un man neviens vairs nevar pateikt, nu, apmēram tā: ak, ko jūs — maza biju, neredzēju. Es šo darbu televīzijā varētu darīt pat mūža garumā.
— Tad jau ap 70 tu būtu mūsu Lerijs Kings?
— Un kāpēc ne? Bet, runājot par tuvāko nākotni, vēl ir tik daudz neizmantotu iespēju, ko sniegtu «Kas notiek?» digitālās TV tehniskās iespējas, ar tiešu pieslēgšanos kādam Latvijas ciemam vai Briselei.
— 4. maija raidījumā «Kas notiek?» viena no tavām viešņām teica apmēram tā, ka, pateicoties Latvijas neatkarībai, viņa nu ir miljonāru sarakstā un var justies laimīga. Kādā sarakstā tu sevi redzi, lai teiktu, ka esi laimīgs?
— Es vislabāk jūtos, esot ārpus jebkura saraksta, un tā nav iedomība, tā ir izvēles un rīcības brīvība, kas man ir galvenais kritērijs. Un tu jau zini, ka tas patiesībā nozīmē atbildību.