Režisore Sofija Kopola nelasa kinokritiķu recenzijas par viņas filmām, ko ir «pārāk jūtīga».
Sofija Kopola nelasa kinokritiķu recenzijas
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Neskatoties uz «Oskara» balvu, ko viņa saņēma par drāmu «Lost In Translation» («Pazudis tulkojumā»), Kopola nespēj lasīt atsauksmes par saviem darbiem.
«Esmu pārāk jūtīga. Ja esmu ar filmu apmierināta, man tā patīk. Es negribu, lai kāds cits manu vērtējumu paceļ vai arī sagrauj. Man vienalga, ko domā citi,» viņa teica žurnālam «The Times Magazine».
«Es uzskatu, ka filma var gan izskatīties labi, gan arī būt dziļdomīga,» turpināja režisore. «Nevienam nepatīk lasīt, ka viņu filmai trūkst satvara. Es nevairos no cilvēkiem un nedzīvoju burbulī.»
Karjeras sākumā viņa kā aktrise piedalījās tēva Frānsisa Forda Kopolas filmās. Taču viņas centienus aktiermākslā izbeidza Marijas Korleones loma 1990.gada mafijas drāmā «The Godfather Part III» («Krusttēvs 3»). «Zelta aveņu» ceremonijā viņa par to izpelnījās sliktākās otrā plāna aktrises un sliktākās uzlecošās zvaigznes titulu.
Kopola pārdzīvoja aso kritiku un jūtās vainīga, ka pievīlusi savu slaveno tēvu. «Tas bija patiešām briesmīgi. Man bija 18 gadi, un nācās grūti būt tik savaldīgai. Mana fotogrāfija bija uz žurnāla vāka ar parakstu: «Viņa sabojāja sava tēva filmu». Tas man lika justies vainīgai, ka esmu viņu apkaunojusi. Taču es nebiju sagrauta. Kļūt par aktrisi - tas nebija mans sapnis,» viņa dalījās atmiņās.