"No pacientiem nauda ir jāņem. Tas pacientam rada drošības sajūtu. Ja dakteris nepaņem pēc operācijas, tad pacientam liekas, vai tik kas nav "nošmugulēts", vai dakteri nemoka sirdsapziņa," atzīst bijušais Rīgas 1.slimnīcas direktors Jānis Ozols, kura domas diskutablajā "aplokšņu" jautājumā lasāmas žurnālā "Ieva" šai problēmai veltītajā vairāku viedokļu apkopojumā.
"Daudziem "aploksnīšu" skandāls iedzinis bailes, ārstiem tagad ir bail ņemt, pacientiem - bail dot. Rezultātā gan pacientam, gan ārstam ir mazinājusies drošības sajūta par to, ko viņš dara," pauž Ozols. Rīgas 1.slimnīcas bijušais galvenais ārsts pamato savu viedokli ar piemēriem no savas prakses. "Es savā ķirurga mūžā neko neesmu ņēmis pirms operācijas. Reizēm neko neesmu paņēmis arī pirmajās dienās pēc operācijas, izņemot vienu gadījumu," ārsts atceras jaunu pacienti, kurai bijis akūts apendicīts. Ieradies meitenes draugs - "biezais". Kamēr pacienti gatavojuši operācijai, draugs ienācis kabinetā un nolicis uz galda aploksni. Ozols atteicis: "Pirms operācijas neņemu." Un, lūk, ko bildis pacientes draugs: "Nu ko tu gribi, dakter? Lai, kamēr tu operē, es nopērku konjaku par 60 latiem?" Ozols atminas, ka "viņš to pateica tik pārliecinoši, ka paraustīju plecus, aploksnei nepieskāros, aizgāju operēt, viss ritēja gludi, pēc operācijas paraudzījos aploksnē: tur tiešām bija 60 lati. Tā arī ir vienīgā reize, kad esmu ņēmis pirms operācijas." Ķirurgs žurnālam atklāj vēl kādu gadījumu: "Vecam onkulītim ar gangrēnu kājā kādā citā slimnīcā bija pateikts, ka to nevar amputēt, jo viņam bija ļoti smaga sirdskaite. Bet man bija zināma pieredze, kā tādus pacientus gatavot operācijai, un es to kāju amputēju. Radi deva naudu pirms operācijas, bet - nē, pasarg Dievs! Nākamajā dienā, kad onkulītis atmodās pēc operācijas, radi ar naudu atkal klāt. Man tomēr bail, neņemu. Astotajā dienā pēc operācijas palātā noņemam šuves, vecītis priecīgs un pēkšņi - trombembolija! Tā ir fatāla lieta. Viss bija darīts, lai tā nenotiktu, bet..." Slimnīcā noformēti miršanas dokumenti, atnākusi meita un teikusi: "Dakter, jūs izdarījāt visu, ko varējāt. Paldies." "Un viņai bija taisnība - biju izdarījis kā nākas, bet man tas kamols kaklā sakāpis, un es nespēju to naudu paņemt. Kā šī sieviete pārvērtās. Viņa aizgāja, mani lādēdama. Ka esmu atraidījis viņas labi domāto. Jo, ja šī nauda bija atlīdzība par labi padarītu darbu, es to tiešām biju pelnījis," uzskata Ozols. Ozols paudis savu viedokli arī par tiem ārstiem, kuri naudu prasa, sagrupējot viņus divējādi. Vienā grupā esot ietilpināmi tie daži desmiti Latvijas ārstu, kuru "kvalifikācija ir tik augsta, ka viņi fiziski nespēs operēt vai kā citādi ārstēt visus tos pacientus, kuri pie viņiem vēlētos to darīt. Un es nevaru viņiem pārmest, ka viņi par saviem slimniekiem izvēlas tos, kuri maksā, un atstāj pārējiem kolēģiem ārstēt nemaksātājus. Jo pārējie kolēģi tāpat izārstēs." Otra grupa, kas izspiež naudu, pēc Ozola domām, ir tie, kuri izmanto monopoltehnoloģijas, tātad savu monopolstāvokli. ("Kāpēc Stradiņos ir vislabākie ārsti?" - tiek retoriski vaicāts. "Tāpēc, ka viņi plūst uz turieni, kur ir visvairāk naudas - kur ir augstas klases tehnoloģijas.") "Tas, starp citu, ir netaisnīgi, ne tikai pret konkrēto pacientu, no kura tiek prasīta nauda, bet arī pret slimnīcu un nodokļu maksātājiem. Tāpēc, ka "aploksnīti" saņēmis ārsts notērē slimnīcas naudu vairāk nekā tāds, kurš nav neko saņēmis, rezumē ārsts Jānis Ozols.
