Bet kas paliek? Biezi sējumi, kuriem reti kāds pieskaras? Labā slava? Gods? Bērni? Piemineklis, no kura pakājes skeiterus gaiņā gluži tāpat kā no dzejnieka aizdomas, ka viņš būtu bijis dzīvs cilvēks? Nezin kāpēc ir grūti iesākt šo stāstu, jo tas ir pārāk personisks, strīdīgs un aizsācies skars ne tikai tā galvenos varoņus, kuru dzīvesstāsti katrs ir vismaz atsevišķa raksta vērti. Pēc Nedēļas raksta par latviešu rakstnieku klasiķu privāto dzīvi un mīlas dēkām uz redakciju piezvanīja dramaturģe, Dailes teātra aktiera Miervalda Ozoliņa atraitne Nellija Ozoliņa: materiālam esot turpinājums. Viņas paziņojums bija sensacionāls — Miervaldis Ozoliņš ir Raiņa un Olgas Kliģeres (dažviet arī Klīgeres, vai kā dzejojumos rakstīts — Mēnesmeitiņas) dēls. Un kaut gan literatūras hrestomātiju sacerētāji, dzirdot šos vārdus, varētu vien grozīt galvas — atkal jau tiek apdraudēti latviešu literatūras vēstures mierīgie, dzidrie, it kā izpētītie ūdeņi — neticēt cienījamās zvanītājas vārdiem arī nebija iemesla. Dokumenti To, ka Miervaldis Ozoliņš ir bijis adoptēts bērns, viņa audžuvecāki Anete un Kārlis Ozoliņi nekad no dēla nebija slēpuši. 1922. gada 11. aprīlī 3. policijas iecirkņa priekšnieks raksta iesniegumu Rīgas Dzimtsarakstu nodaļai, kurā, atsaucoties uz tā paša gada 17. martā sastādīto protokolu Nr. 642, "kurā konstatēta jaunpiedzimuša vīriešu kārtas bērna atrašana pie pilsones Rozas Arona meitas Grollman dzīvokļa", un ziņo, "ka minēto bērniņu vēlas pieņemt par savu pilsone Anete Ozoliņa dzīvojoša Mazajā Kalēju ielā 24 dz. 5. Piezīmēju, ka bērns atrasts pulksten piecos pēc pusdienas." Kā liecina Rīgas apgabaltiesas civilnodaļas sēdes protokols, kas datēts ar 1923. gada 24. jūliju, tiesa izskatīja Kārļa Ozoliņa un viņa sievas Anetes Ozoliņas, dzimušas Frei (pēc pirmā vīra Vizbul), lūgumu par Miervalda Ozoliņa adopciju un lūgumam pievienotos dokumentus — dzimšanas apliecību, kas izdota 1922. gada 15. aprīlī, un sociālās apgādības nodaļas un Rīgas bāriņtiesas apliecības. Tā kā abi prasītāji ir laulāti, ir 45 un 44 gadus veci un viņiem pašiem savu bērnu nav, bet adoptējamais zēns atrasts uz ielas un nodots viņu audzināšanā, tiesa nolemj, "ka lūgums par Miervalda Ozoliņa adopciju ir izpildāms". Tālāk dokumentā teikts: "Apgabaltiesa nolemj apstiprināt 1922. gada 17. martā pie pilsones Rozas Grollman dzīvokļa Rīgā, Rūpniecības ielā 3a dz. 6 atrastā puisēna, kurš kristībā dabūjis vārdu Miervaldis Ozoliņš, adopciju no Kārļa Kārļa dēla Ozoliņa un viņa sievas Anettes Jāņa meitas Ozoliņ dzimušas Frei, piešķirot Miervaldim Kārļa dēlam Ozoliņam vārdu, tēva vārdu un uzvārdu." Un apakšā ar tiesas sekretāra A. Kalves roku: "Apgabaltiesa nosūta šo norakstu Rīgas Dzimtsarakstu nodaļai dēļ zināšanas un paziņo, ka augšā minētais tiesas lēmums gājis spēkā 9. augustā. Tiesas priekšsēdētājs A. Blumentals." Paraksts. Protams, dokumentos ne ar pušplēstu vārdu nav minēts, kas bija tas vai tā, kurš vēlā pēcpusdienā slepus nolika dārgās drēbītēs ietīto jaunpiedzimušo puisēnu pie kāda dzīvokļa durvīm, līdzi dodot krietnu naudas summu. No kurienes īsti radies pārdrošais pieņēmums, ka Miervaldis Ozoliņš bija Raiņa un Olgas Kliģeres dēls? Liecības Kā stāsta Miervalda Ozoliņa atraitne Nellija Ozoliņa, 1999. gada 3. janvārī, kad Miervaldis Ozoliņš jau bija smagi slims ar vēzi, viņu vārdadienā pirmo reizi daudzu gadu laikā apciemoja radiniece — māsīca Velta Ābelīte (raksta tapšanas laikā uzzinājām, ka Velta jau ir mirusi, taču viņas meita Nedēļai apstiprināja mātes sacīto) un pastāstīja, ka viņas vecāmāte uzticējusi viņai kādu svarīgu misiju — brīdī, kad Miervaldim vairs nebūs atlicis daudz laika šajā saulē, pastāstīt, kas bijuši viņa īstie vecāki. Tagad var tikai minēt, kas slimajam aktierim bija lielāks pārdzīvojums — dzirdēt vārdus "daudz laika vairs nav atlicis" vai uzzināt audžuvecāku un radinieku ilgi un rūpīgi glabāto noslēpumu — viņš ir Raiņa un Olgas Kliģeres dēls. 1922. gadā Velta Ābelītes vecāsmātes draudzene strādājusi Izglītības ministrijā laikā, kad ministrs bijis Rainis, un, kā tas darbavietā bieži mēdz būt, bijusi lieciniece vai vismaz dzirdējusi minējumus par Raiņa tuvajām attiecībām ar Olgu Kliģeri, kas sākušās jau 1920. gadā un ka viņiem piedzimis dēls. Aspazija, sargājot savu un dzejnieka reputāciju, parūpējusies, lai tikko dzimušais puisēns nokļūtu audzināšanā pie Anetes Ozoliņas, ar kuru Aspazijas brālim kādreiz bijusi mīlas dēka un kuru kopīgais bērns bija miris zīdaiņa vecumā. Veltas Ābelītes vecmammas draudzenei tika uzdots šo jautājumu "nemanāmi" nokārtot, ne vārda nebilstot, kā bērns patiesībā ir tas Rūpniecības ielas nama kāpņu telpā atrastais puisēns. Jautājums arī "nemanāmi" tika nokārtots un iesaistīto personu, jo sevišķi Raiņa — Satversmes sapulces un Saeimas deputāta —, reputācija bija pasargāta un valsts noslēpums saglabāts, izvairoties no draudošā skandāla. Nellija Ozoliņa nebija šīs sarunas lieciniece. Vīrs viņu pasaucis pēc brīža un lūdzis radiniecei stāstu par saviem vecākiem atkārtot vēlreiz — nu jau sievas klātbūtnē. Miervaldis Ozoliņš nodzīvoja vēl piecus mēnešus un par šo apciemojumu tikpat kā nekad vairs nerunāja. Ir vēl kāds apstāklis, kādēļ ziņa par varbūtējiem īstajiem vecākiem varēja Miervaldi Ozoliņu bezgala pārsteigt vai pat satriekt — aktieris vienmēr bijis pārliecināts, ka patiesībā ir Eduarda Smiļģa ārlaulības dēls. Tieši par godu Smiļģim viņš nosauca vecāko dēlu par Eduardu. Un tas nebija vienīgi aiz cieņas pret latviešu teātra diženo režijas meistaru un savu skolotāju. Lieta tāda, ka Miervaldis nekad mūžā nebija saņēmis no Smiļģa nevienu aizrādījumu, un tas, zinot Smiļģa vētraino un skarbo raksturu, patiešām varēja likties ievērības cienīgs fakts. No kurienes bija radusies tāda pārliecība? Vai Smiļģis bija licis noprast, ka varētu būt Miervalda tēvs? Vai arī viņš tāpat kā citi glabāja Raiņa noslēpumu un izturējās ar cieņu pret dzejnieka dēlu? Vai varbūt Miervaldis kā aktieris nevainojami atbilda viņa režisora prasībām? Bet varbūt taisnība ir klasiskajam teicienam — meklējiet sievieti —, un Olgai bijušas attiecības arī ar Smiļģi? Kas to vairs zina. "77 gadu vecumā uzzināt patieso stāstu par sevi un savu izcelšanos — tas ir milzīgs pārdzīvojums. Viņš nevarēja atgūties trīs dienas. Tagad viņš ir atbrīvojies no morālām (viņam likās, ka slims viņš ģimenei ir slogs) un fiziskām ciešanām (pats gandrīz vairs nevarēja kustēties). Mēs darījām visu, lai atvieglotu tēva pēdējās dienas. Vēl tagad liekas, ka viņš ir tepat blakus un cenšas mūs mierināt: "Viss ir labi."." Tā pēc tēva nāves viņa jaunības dienu draudzenei Rasmai rakstīja Kārlis Ozoliņš. Minējumi Vēlāk Miervalda Ozoliņa ģimene meklēja jel kādus pierādījumus par to, vai dzirdētais stāsts ir patiesība. Tomēr ne Raiņa, ne Olgas Kliģeres dienasgrāmatās tiešu izteikumu nebija — Raiņa publicētajās un arhīvos pieejamās dienasgrāmatās par laika posmu, kad varēja būt gaidāms un piedzimis Olgas bērns, vispār nav ierakstu. Tā it kā šā laika nebūtu bijis — 1922. gada februārī sākti, ieraksti turpinās tikai jūlijā. Taču Olgas atmiņu pieraksti nepārprotami liecina — viņas attiecības ar Raini ir bijušas daudz tuvākas par draudzību. Miervalda Ozoliņa meita Helju (no laulības ar Maiju Silmali) ir bijusi lieciniece, ka Olgas Kliģeres 80. gadu jubilejas vakarā viņai uzdots jautājums par viņas un Raiņa varbūtējo bērnu, un viņa pēc ilga klusuma brīža teikusi — uz šo jautājumu es nevēlos atbildēt. Pat ja pieļauj domu, ka klusēšanas zvērests bija pārāk stiprs, kāpēc Olga neuzmeklēja savu dēlu, kad viņš jau bija pieaudzis cilvēks? Kārlis Ozoliņš izsaka minējumu, ka, iespējams, Olga patiesībā bijusi tipiska dzeguzes tipa sieviete, un viss pārējais, ko dzīve piedāvāja — mācības, mīlestība, iespēja pastāvīgi uzturēties Raiņa ciešā tuvumā — likās daudz svarīgāks par pašas bērniem. Arī Olgas meita no jaunības laika neilgās laulības tika atdota audzināšanā Kliģeres mātei. Tā kā Miervaldim Ozoliņam bijusi fenomenāla atmiņa, viņš mēdzis atcerēties, kā bērnībā Mazās Kalēju ielas dzīvoklī šad un tad ieradusies noslēpumaina sieviete, domājams — Aspazija, lai apjautātos, vai adoptētajam zēnam nekā netrūkst. Tad māte teikusi — redzi, tā ir tā kundze, kurai tev jāpateicas par visu, kas tev ir. Bet sētnieka un šuvējas ģimenē patiešām nekā neesot trūcis — viņi varēja dot dēlam labu izglītību, mācīt viņam vijoļspēli, mājās bijusi izcila bibliotēka, kuru konfiscēja un izvazāja, kad Miervaldi Ozoliņu arestēja kopā ar citiem tā dēvētās Franču grupas dalībniekiem. Arī fakts, ka Miervaldis bijis neparasti daudzpusīgi apdāvināts un inteliģents cilvēks, viņa tuviniekiem tagad šķiet kā papildu arguments par labu izciliem talanta gēniem. Mīlestība "Tagad, kad lasu Raiņa dzeju, raugos uz to citādi. Un ja zina, ka dzejniekam bijis dēls — šķiet, norādes par to ir nepārprotamas," saka Nellija Ozoliņa. Tomēr visvairāk par mīlestības klātbūtni liecina Olgas Kliģeres atmiņu pieraksti. 1920. gada pavasarī, dzīvodama laukos, Olga izlasījusi, ka no Šveices trimdas Latvijā atgriezušies Rainis un Aspazija. "Tā paša gada rudenī ierados Rīgā, lai turpinātu izglītību un pati sev pelnītu iztiku. Biju jau precējusies, taču drīz vien izšķīrusies. Nācās pašai rūpēties par sevi un arī divus gadus veco meitu, kura palika uz laukiem." Olga apmetas kopējā dzīvoklī ar abiem dzejniekiem, kur viņai tāpat kā citiem iemītniekiem ir atsevišķa istabiņa. Tur viņa gaitenī ierauga Aspaziju — sagurušu, drūmu, izplūdušu pusmūža kundzi ar lielu dzeltenu lapsu ap kaklu (gan Rainis, gan Aspazija tobrīd bija 55 gadus veci). Un dievināmo dzejnieku, kurš katru vakaru ienāk viņas mazajā istabiņa, lai padotu labvakaru, novēlēt labunakti un "ne tikai", kā raksta Olga. Dzejnieks garās sarunās sūdzas par vientulību, mīlestības un patiesu draugu trūkumu, velta dzejoļus, dāvina ziedus. Kad Olga ieminas — bet jums taču ir tik jauka kundze! — Rainis daudznozīmīgi klusē. Jaunās, skaistās sievietes sirdi pilda spēcīgas jūtas, dievināšana un bailes. Rainis viņai pārmet klusēšanu. "Ikkatru mīla vērš, bet skaistumā/ Tik gara mīla vien./ Kad nemīlēsi mani, tad ij tu/ Drīz ikdienišķa tapsi tā kā citas." Viņa negrib tapt ikdienišķa un savas jūtas pauž rakstiski — tā Rainis ir vēlējies un tā ir vieglāk. Kādu dienu atskanēja Raiņa vārdi: "Vai tu būsi mana dvēselīte?" Nezinu, nezinu, vai bija labi, ka paliku tur dzīvot — man būtu bijis mazāk ziedu, bet nebūtu tik daudz asaru, raksta Olga dienasgrāmatas turpinājumā, jau saņēmusi šādas sev veltītas rindas: "Jo manī tumsa bij un kluss, un sala; Jo dzīve guļ, un es to nedzīvoju, Lai cik es tvēru visu, ko tā deva. Nu haoss ceļas, galvā domas jaucas, Skan sveši akordi, zib svešas ainas, No sapņa nomodu vairs neizšķiru, Un sirdī ilgas velk ar svešu spēku. Tu mani rokās ņem kā mazu bērnu..." Kādēļ viņa raudāja? Atmiņu pieraksts ir pārsteidzoši intīms un spēcīgs, un patiešām ne uz mirkli nerodas šaubas — Raiņa un Olgas mīlestībai varēja būt reāls piepildījums, kurš vēlāk pēc daudziem gadiem atdzīvojās ar jaunu spēku, kad izsūtījumā satikās (jāsaka tā, kā šā stāsta loģika liek) Raiņa dēls Miervaldis un Nellija. Arī tās bija jūtas, kas lika aizmirst visu, kas bijis agrāk. Taču tas jau ir cits stāsts. Epilogs "Mēs piecus gadus esam turējuši šo noslēpumu. Un būtu tā darījuši līdz galam, ja vien ne Nedēļas raksts par rakstnieku mīlas dēkām... Tas bija kā grūdiens. Kamēr es vēl domāju, mamma kādu rītu teica — zini, es piezvanīju! Tagad to izpaužam Miervalda dēļ, lai tas būtu padarīts beidzot un paziņots. Pietuvoties Rainim, "izvilkt" viņu rados — tas ir diezgan drosmīgs solis. Tad kāpēc kādu citu slavenu vīru ne! Nezin, vai tētis pats būtu ķēries pie šā jautājuma. Taču mums gribējās, lai taisnība uzvar. Bērniem ir jāzina, kas ir viņu tēvs," saka Kārlis Ozoliņš, noraidot jebkuras varbūtējās aizdomas par interesi mantojuma lietās.
