Dzejniecei un dramaturģei Mārai Zālītei ir savas lauku mājas, par kurām runājot, viņa kļūst noslēpumaina, neatklājot ne māju nosaukumu, ne precīzu atrašanās vieta. «Šī ir mana planēta, mana Moricsala, manas dzīves rezervāts, man te sevi jāsaglabā kā sugu,» Māra smejas.
Pie visa vainīgs «Aveņu vīns»
«Esmu lauku un mežu meitene bijusi, un savā būtībā tāda arī palikusi. Vietu, kur veldzēju savu dvēseli, esam nopirkuši no kādreizējā kolhoza,» Māra stāsta, atklājot, ka mājas iegāde saistīta ar kino – viņas draudzene Indra Burkovska piedalījusies Arvīda Krieva filmā «Aveņu vīns» un aicinājusi apciemot, jo filmējot ļoti skaistā vietā.
«Aizbraucām, un es uzreiz tajā apkārtnē iemīlējos: kalni un lejas, meži un puķu pļavas! Tik skaista pauguraine ir vēl vienīgi Piebalgā. Kolhoza priekšsēdētājs, ar kuru runājām par mājas pirkšanu, jautāja – vai gribat skaistu māju vai skaistu vietu? «Protams, gribējām skaistu vietu, un viņš mums varēja piedāvāt četrus variantus, bet kā uz pirmo norādīto vietu aizbraucām, tā teicu – šeit! Kaut arī bija postaža, jo māju saimnieks bija izsūtīts un kopš tā laika tur nekas nebija darīts. Tur bija neticami džungļi, un māja sabrukusi.»
Māja celta divreiz
«Sākumā rīkojām talkas, tad sapratām, ka tas ir naivi, ka tā var desmit gadus ņemties. Tad ņēmām buldozeru. Pamazām iekopām skaistu vietu, tika nojaukta vecā guļbūves māja un uzcelta jauna, precīza kopija.» Traģiskas sagadīšanās dēļ 2000.gada Ziemassvētkos māja nodegusi līdz pamatiem.
Kādu laiku Māra nespēja izlemt, vai grib šo vietu paturēt. «Pēc kāda laika sapratu - vai nu visu mūžu sērošu, vai jāsāk no jauna, jācīnās tālāk. Vīrs bija ļoti smalkjūtīgs un novāca visas krāsmatas, kad es beidzot saņēmos aizbraukt, tur bija tikai līdzena vieta, man tās drupas nebija jāredz...»
Tagad māja, kur mīt Māra un viņas ģimene, ir tieši divreiz mazāka nekā agrākā. «Pirmo māju varējām uzcelt, pateicoties Herdera prēmijai, ko saņēmu Vīnē. Tolaik tā bija liela nauda un visa tika ieguldīta mājā. Uzcelt jaunu māju bija problemātiski, mēs nevarējām to atļauties. Man, šo stāstot, noteikti jāpiemin nesen mūžībā aizgājušais Kārlis Apinis – viens no lieliskākajiem Latvijas guļbūves meistariem. Viņš mums cēla to pirmo māju, mēs cilvēciski ļoti satuvinājāmies. Viņš pārdzīvoja mums līdz. Kārlis teica - es jums celšu, un jūs maksāsiet, cik varēsiet.» Māra uzsver, cik augtu novērtē šādu pretimnākšanu.
Sena pilskalna gaismā
Izrādās, ka Māras īpašums atrodas senā kuršu pilskalnā. Par to, ka tas ir pilskalns, Māra uzzinājusi tikai vēlāk. Uz jautājumu, vai tur kādreiz veikti arheoloģiskie izrakumi, Māra atsmej: tikai puķu dobes līmenī. «Vienīgais, ko esmu atradusi sakņu dārzā, ir sena monēta – Saksijas dālderis no 1648.gada. Bet nekādu apslēptu mantu mēs te nemeklējam,» viņa smejas, jo galvenā bagātība esot dabas skaistums.
«Vietai, kur es dzīvoju, ir ļoti bagātīga vēsture, bet es to izjūtu kā sev labvēlīgu. Te ir viegli elpot, viegli staigāt, – enerģētiski stipra vieta. Kad atbrauc kādi nepieraduši cilvēki, tad pirmās dienas guļ, jo ļoti ātri nogurst, bet pēc tam izjūt lielu enerģiju...»
Vieta, kur priecāties par dzīvi
Īpašu auru dod apkārtējie meži, no kuriem tuvais esot piecdesmit metru attālumā – noskrien no kalna, un – mežā, bet tālais mežs esot apmēram 300 metru attālumā. «Mani iejūsmina šejienes dabas bagātība. Izveidojām, pareizāk sakot, padziļinājām dīķus, gandrīz sākām domāt, vai tik te nav sena irigācijas sistēma, jo gandrīz visapkārt galvenajam kalnam ir ūdens. Milzīga bioloģiskā daudzveidība: slapjie meži, purviņi, sils, jaukto koku meži, egļu biezokņi...» Dīķos salaistas karpas un līņi, bet vēl vienā dīķī dzīvojot, kā saka Māra, baigās līdakas.
Savās lauku mājās Māra pievēršas arī rakstīšanai, taču atzīst, ka šai nodarbei esot liela konkurence. «Es te vairāk uzlasu iespaidus, atjaunoju spēkus.» Šī ir vienīgā vieta, kur tā dziļi varu priecāties par dzīvi, kontaktējoties ar «necilvēkiem» – ar būtnēm, kas nav cilvēki. Dzērves, pīles, gulbji, gārņi, dzilnas, griezes, kur vēl visi mazputniņi. Stirnas, brieži, aļņi, bebri. «Esmu safotografējusi bebru daiļdarbus. Re, kas par ritmu! Nu, īsti mākslinieki!» teic dzejniece, rādot fotogrāfiju. «To var likt kādas bankas interjerā, žēl, ka koks satrunējis.»
Arī savvaļas orhidejas
Tā kā Rīgā Mārai daudz izkustēties neizdodas, laukos viņa dodas garās pastaigās. «Man patīk visu ko atklāt, izložņāt. Esmu te nodzīvojusi jau daudz gadu, bet aizvien atrodu kaut ko jaunu: dižakmeņus, upītes, neskartas pļavas, puskaltušus ozolus, ko bebri appludinājuši, – nu, tādas spokainas ainavas. Ir vietas, kur paglābušies seni ozoli, kuriem apkārt ir lielu akmeņu krāvumi – iespējams, ka tās ir svētvietas. Viss atkarīgs no tā, ko gribam ieraudzīt, – to mēs arī ieraugām...» spriež Māra un stāsta par orhideju paveidiem, kas zied viņas pļavās – sākot ar naktsvijolēm un beidzot ar dzegužpuķēm.
Netrūkstot arī nekā, kas pieejams pilsētā: satelītantenas, internets. «Bet te ir tas, kā pilsētā nav: plašums, miers, saikne ar zemi, dabu, akmeņiem, kokiem. To visu pilsētnieks, kas es tomēr esmu, novērtē vēl vairāk. Tas līdzsvaro riebeklības, ar ko dzīvē jāsastopas, – un tā ir iespēja saistīties ar citu esamību, mūžīgāku, būtiskāku. Man patīk jūsmot, tā salamandra, tas lielais susuris, tas milzu krupis, ko atrodu, tie nesmejas par manām jūsmām un pūsmām.»
Klijāns aizlidojis savā dzīvē
Pērnās vasaras piedzīvojumu Māra netieši varot saistīt ar «Putnu operu» (šo Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna kopdarbu pirms vairākiem gadiem iestudēja un izrādīja Latvijas Nacionālā opera - red.) – viņa gluži kā dakteris Dūlitls sadakterējusi mežā atrastu klijānu. «Vienu dienu ar suņiem devos pastaigā uz mežu. Redzu: kādā zālainā laukumiņā kaut kas kustas. Suņi skrēja klāt skatīties, taču momentā atsprāga nost. Respekts! Skatos – jauns ērglis, kurš acīmredzami nevar pacelties spārnos.»
Sākotnēji Māra putnu noturējusi par mazo ērgli; vēlāk, sazinoties ar ornitologiem, izrādījies, ka tas ir klijāns. «Galīgi novārdzis, zem spārniem iekaisums. Tā nu ņēmu viņu ciet, pasitu padusē un nesu uz māju, jo man ir pieredze ar putnu ārstēšanu,» atklāj Zālīte.
Sākumā viņa putnam devusi malto gaļu un antibiotikas, ierīkojusi tam mītni slietenī. «Kad mana kaķene reiz noķēra žurku, nolēmu pamēģināt ar to pacienāt savu pacientu.» Noliekot žurku klijāna mītnē, Māra pa šķirbu skatījusies, kas nu būs. «To vajadzēja redzēt: klijāns tikai samirkšķināja acis un – kliukt! – kāja virsū un cērt ar knābi...» Tobrīd dzejniece sapratusi – viss būs kārtībā. Protams, kad putns izveseļojies, nācies to mācīt lidot. Tad pienākusi brīvlaišanas diena, un Māra domājusi, ka savu lolojumu vairs nekad neredzēs.
Tomēr visu atlikušo vasaru savvaļā palaistais un izārstētais putns ik pa brīdim noplanējis virs Māras dārza un sasveicinājies ar savu īpatnējo kliedzienu, savukārt Māra viņam allaž uzsaukusi: «Čau, cāli!» «Dažreiz viņš ņēma līdzi draugu vai draudzeni, bet tas otrs putns gan allaž turējās pa gabalu,» saka dzejniece, piebilstot – viņa ļoti cer savu audzēkni vēl sastapt.
Lapsa piemāna Egilu Zirni
Stāstu par dzīvniekiem un viņu stiķiem un niķiem Mārai patiešām netrūkst. «Mūsu dīķos pat bargākajās ziemās zivis nav slāpušas, bet pirms pāris gadiem bija ļoti liels sals, un pavasarī, gar dīķiem staigājot, atradu metrīgas līdakas – trīs vai četras, kuras tomēr bija noslāpušas un stāvēja ledū gluži kā saldētavā...» atminas Māra, piebilstot – gluži ēst šīs zivis viņa netaisījās, taču ienācis prātā, ka varētu izjokot Egilu Zirni. «Toreiz bija akcija «Dienas zivs», kur vajadzēja nofotografēties ar noķerto zivi un ar avīzi «Diena». Nospriedu: aizskriešu uz māju pēc «Dienas», vīrs mani ar lielāko līdaku nobildēs, un bildi aizsūtīšu Zirnim. Saliku zivis dīķa malā un gāju pēc avīzes un vīra.»
Kad Māra pēc kāda laika atgriezusies, no līdakām vairs nav bijis ne miņas, toties sniegā – lapsas pēdas. «Tā no Zirņa piemānīšanas man nekas nesanāca,» dzejniece smejas, piebilstot – stāstā pieminētā lapsa ir pastāvīgā iedzīvotāja, ik pa laikam manāma mājas tuvumā, tā skaisti vēcinot kuplo asti.
Menedžē zupas vārīšanu
«Nav jau tā, ka te būtu pilnīgs klosteris,» smej Māra, komentējot fotogrāfiju, kurā redzams zupas katls virs ugunskura, un piebilstot, ka šad un tad pie viņas brauc viesi, un tad tiek vārīta lielā zupa. Zupas vārīšanai tiek izmantots slietenis – gluži tāds pats kā Brīvdabas muzejā. «Tas arī ir Kārļa Apiņa celts – no apaļām egļu kārtīm. Man ļoti patīk slietenis kā mazā arhitektūras forma,» teic Māra.
Slietenī karājas milzu katls, un, kad ir daudz cilvēku, tiek vārīts kaut kas labs – rudeņos tā ir baraviku zupa; ja labi ķēries – zivju zupa, savukārt Jāņos brokastīs ļoti labi noderot soļanka.
Galvenais esot vārīšanas process, savukārt slietenis uzcelts tā, ka neesot dūmu. «Sēdi tādā piramīdā un skaties, kā katls burbuļo. Kad zupa gatava, parasti katlu nes divi vīri.» Tiesa, Māra gan vairāk pievēršoties nevis vārīšanai, bet menedžmentam. Darbi tiek sadalīti, un visi dara kopā.
