Intervijā ar portālu TVNET mūziķis, pasākumu un raidījumu vadītājs Andris Kivičs (40) pastāstīja, ka Pirmos Ziemassvētkus svinēs kā ierasts, piekopjot vecu ģimenes tradīciju.
Andris Kivičs par gaidāmo gadu: Vajag dzīvot, nevis eksistēt
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
«Jau no 1956. gada 25. decembrī Ziemassvētki tiek svinēti pie manas mammas – vectētiņa celtajā mājā. Arī šajās svinībās skaitīsim dzejolīšus, dāvināsim dāvanas, dziedāsim dziesmiņas! Galvenais jau ir sanākt un būt kopā,» uzskata Kivičs.
Uz jautājumu, kādai jābūt tiešām labai Ziemassvētku dāvanai, TV seja atbildēja, ka svarīgi, lai šajā bezpersoniskajā laikmetā ir kaut kas tāds, kas cilvēkam liek sajusties īpaši: «Varbūt pat nevajag pašam mēģināt izvirpot vai uznaglot, bet ir jāieklausās. Piemēram, es pagājušajā gadā sievai uzdāvināju «Nike» botas. Bet viņa bija ļoti laimīga, jo prieku darīja tas, ka es kaut kad biju piefiksējis - viņa grib tieši tādas. Šāda dāvana parāda to, ka esi sadzirdējis, ka otrs ir kaut ko starp rindām izmetis, ko viņam gribētos.»
Sarunas laikā Kivičs atklāja, ka pēdējo reizi Vecgada vakarā viņam bija brīvdiena apmēram pirms pieciem gadiem – zvaigzne 2018. gadu sagaidīs, vadot pasākumu «Radio bārā» kopā ar dīdžeju [Ex] da Bass: «Baigā mistiskā štelle bija pagājušajā gadā, kad vadīju ballīti. Nāk divpadsmit naktī, un visi sāk domāt – kur precīzi var redzēt laiku sekundi sekundē? Nevienam, protams pulkstenis nav absolūti precīzs, telefons arī kā kuram. Davai, iesim skatīties internetā Latvijas laiku – internets uzkāries! Neviens īsti nesaprata, kad būs pusnakts, un es kā vakara vadītājs vienkārši sāku skaitīt: «Desmit, deviņi...» Nekad nebiju aizdomājies, ka pats svarīgākais būtu laicīgi parūpēties par to, lai būtu skaidrs, precīzi kad iestājas jauns gads.»
Viņš pastāstīja, ka apņemšanās arī nākamgad būs tās pašas vecās, piemēram, «nomest» piecus kilogramus. «Ar kaitīgajiem ieradumiem jau esmu «sabremzējis». Principā esmu ar savu dzīvi apmierināts un būtu priecīgs, ja viss tā arī turpinātos. Gribētos aizbraukt lielākā ceļojumā uz kādu vietu, kur viss ir ne tā kā pie mums. Kur silti. Aukstumu var arī tepat dabūt. [..]
Novēlu cilvēkiem saprast, ka šīs dzīves laikā viss ir jāpaspēj. Dzīvi tiešām vajag piedzīvot un pieredzēt. Vajag dzīvot, nevis eksistēt to sev atvēlēto laiku. Būt maksimāli godīgiem pret sevi un pret otru. Lai tā dzīves pieredze ir patiesa. Lai nav tā, ka nodzīvo dzīvi, mēģinot izpatikt Jānim, Pēterim, Ilzei un Jolantai, bet pašam par sevi nav prieks.
Ja ir tāds lēmums dzīvē jāpieņem - dzīvot saskaņā ar sevi vai ar sabiedrību, tomēr vajadzētu izvēlēties dzīvot saskaņā ar sevi, saņemties drosmi tam. Jo pētījumi rāda, ka cilvēki uz nāves gultas nožēlo to, ka nedzīvoja tā, kā gribēja paši, bet gan kāds cits. Tas faktiski ir pats grūtākais uzdevums, bet tajā pašā laikā arī lielākais gandarījums.»