12. jūnijā tika laists klajā albums «Mans draugs – Mārtiņš Freimanis», kurā viņa dziesmas jaunās skaņās ietērpuši, piemēram, «Musiqq», «Labvēlīgais Tips», «Rīgas Modes», Lauris un Rūta Reiniki, Aija Andrejeva, Ivo Fomins, «Līvi» un Olga Rajecka.
Uldis Rudaks par pēdējo satikšanās reizi ar Mārtiņu Freimani (1)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Intervijā ar Sejas.lv radio balss, dīdžejs un mūzikas kritiķis Uldis Rudaks pastāstīja, ka pirms nāves Mārtiņš jau bija sācis gūt panākumus arī Krievijā – kas zina, kā viņa nākotne būtu izvērtusies.
Atklāj man vienu no visām tavām atmiņām par Mārtiņu Freimani!
Es atceros, ka viņš vienreiz šausmīgi pārdzīvoja pēc «Mūzikas ierakstu gada balvas», kura tolaik vēl nebija «Zelta Mikrofons». Tajā gadā popmūzikas kategorijā uzvarēja «Hospitāļu iela», un viņš bija ļoti apbēdināts. Arī afterpārtijā viņš ļoti čīkstēja, ka ilgus gadus kopis popmūziku un tad atnāk tādi «Hospitāļi», sacer dziesmu par kiosku, pogu – viņš teica, ka tādas dziesmas varētu sacerēt katru dienu. Tas viņam bija smags trieciens. Patiesībā nākamajā gadā, iespējams, šā iemesla dēļ tika ieviesta alternatīvās mūzikas kategorija.
Kāda bija jūsu pēdējā tikšanās reize?
Es atceros pēdējo tikšanos ar viņu. Tas bija ļoti sirsnīgs pasākums kafejnīcā «Pieci vilki». Viņš bija ierakstījis tikko dziesmu ar, ja nemaldos, Čičerinu (Jūliju Čičerinu/Юлия Чичерина) – krievu valodā un klips arī bija uztaisīts. Bija jau saņemtas labas atsauksmes no Krievijas, ka meitenes ir sajūsmā par tādu Mārtiņu, kurš dzied ar patīkamu latviešu akcentu. Tā laikam bija Mārtiņa sacerēta dziesma... Viņš aizgāja drīz vien, un es domāju – kā tas viss būtu izvērties? Varbūt viņš būtu kļuvis par zvaigzni Krievijā?
Guntars Račs stāstīja, ka Mārtiņš savas problēmas slēpa un slīcināja alkoholā. Ja kāds būtu zinājis, ka viņam nepieciešama palīdzība, iespējams, Freimanis vēl būtu starp dzīvajiem.
Viņš, iespējams, turēja visu sevī, jo nebija audzis labvēlīgā ģimenē, kur vienmēr tevi uzklausīs un palīdzēs. Viņš nebija pieradis, ka ir cilvēkiem savas problēmas jāstāsta. Kopš bērnības viņam nebija iestrādājies tāds paradums, ka ar kādu ir jāizrunājas, jāizstāsta visu, kas sāp. Tāpēc viņam atlika «Rīgas melnais balzams». Patiesībā Mārtiņš ar to sevi nogalināja. Ja tev nav pietiekami tuva kontakta ar cilvēkiem, lai izrunātos, tad to centies nomākt ar kādu anestēzijas līdzekli – tāds ir stiprais alkohols. Tas, protams, bojā veselību, un ir gadījumi, kad sabojā līdz nāvei. Viņš jau nav nekāds retais gadījums vai izņēmums, patiesībā mūzikas zvaigznes ļoti daudzas no narkotikām vai alkohola aiziet. Tas, ka esi publiska persona, ļoti nogurdina – visu laiku seko līdzi katram tavam solim. Bet Mārtiņa gadījumā es domāju, ka tiešām tas, ka it kā vari, bet pats necenties par savām problēmām stāstīt un tās risināt, viņu noveda pie tāda iznākuma.
Jau ziņots, 28. augustā tiks izdota Daigas Mazvērsītes grāmata par Mārtiņu Freimani un sāksies albuma «Mans draugs – Mārtiņš Freimanis» koncerttūre. Pirmais koncerts norisināsies «Dzintaru koncertzālē» un turpināsies Valmierā, Rēzeknē, Jelgavā, Liepājā, Aizputē un Tukumā, bet noslēgsies ar grandiozu koncertu 11. decembrī Rīgā, Ķīpsalas izstāžu hallē.
Kā zināms, Freimaņa dzīve aprāvās 33 gadu vecumā 2011. gada 27. janvārī plkst.1.20 Latvijas Infektoloģijas centrā, kur viņš tika ievietots 18. janvārī ar smagu elpceļu slimību.