Nu tad beidzot ir… Ir paveikts! — Ar šiem vārdiem aizsākas repera Gustavo albums «Beidzot!», un tas nav brīnums. Šā darba gatavošana ieilgusi uz pāris gadiem, un brīžiem jau šķita, ka disks dienasgaismu neieraudzīs. Taču beidzot ir… Ir — veikalu plauktos!
Problēmas problēmu galāJau 2002. gada pavasarī tika izdots Gustavo singls «Jau-tā-jums», un tika plānots, ka visai drīz klajā nāks arī albums. «Aizgāja bremze ar singlu, un pēc tam tā bremze tā arī turpinājās. Es kādreiz par to kaut kādā formātā kaut ko sarakstīšu,» smejas Gustavo.
Nedienu ar disku pārskaitījums tiešām ir iespaidīgs. Piemēram, ierakstītas vokāla partijas, bet pēc tam, pārceļot tās uz citu studiju, ierakstā pēkšņi uzradušies kaut kādi sprakšķi. Pēc tam piepeši pazeminājusies ieraksta kvalitāte, tad — no kompīša pazudusi puse dziesmu, tad — no CD vāciņa dizaina gatavošanas viens pēc otra atteikušies divi cilvēki.
Pērn uz Lieldienām tika rīkota albuma noklausīšanās, un Gustavo bija pārliecināts, ka visas likstas jau ir aiz muguras. Taču, nododot vāciņus drukāšanai, atkal gadījusies kļūme — to otra puse bijusi ar brāķi. Diemžēl arī tas vēl nav bijis viss. «Skaņu materiāls bija 85 minūtes — šādus diskus ražo gan Anglijā, gan štatos, taču Austrumeiropā tas nenotiek.»
Polijas disku ražotāji gan apņēmušies 85 minūšu garo skaņu materiālu iedabūt CD. «Saražoja, atsūtīja 3000 disku partiju, taču to beigās kaut kas ķērās. Nosūtīju diska saīsinājumu līdz 79,55 minūtēm, viņi to nozaudēja un uzcepa pirmo. Un vēlreiz atsūtīja 3000 disku ar pirmo versiju…»
Iespējams, ka būtu īstā reize kļūt māņticīgam, taču Gustavo apgalvo, ka nedaudz sašļucis, tikai saņemot otro brāķa partiju. «Es sestdienā pamodos un zināju, ka diskiem jāienāk. Piezvanīju un paprasīju — nu kā, ir diski? Man saka — tu neticēsi… Nemaz vairs necēlos pat ārā no gultas. Bet nu — viss ir kārtībā. Vismaz pagaidām.»
Mācieties vārdusAlbumā «Beidzot!» ir 23 (!) kompozīcijas, no kurām faktiski gandrīz visas ir radītas līdz diska demonstrācijas reizei, tātad — pagājušajām Lieldienām. Vienīgais izņēmums ir albumu noslēdzošā dziesma «Vāks». Līdz ar to rodas bažas, ka lielākajai daļai klausītāju šīs dziesmas vairs neliksies novitātes, jo tās jau dzirdētas koncertos.
Gustavo gan uzskata, ka albums vienalga būs interesants. «Tā nav deju mūzika, kur piedziedājumā ir tikai divi vārdi, piemēram, turies pie debesīm — šeit teksta ir daudz. Varbūt tikai daži atnāk uz koncertu un, noklausoties dziesmu, kuru viņi nav dzirdējuši ierakstā, uztver un saprot visu. Pēc kādas ceturtās dziesmas cilvēki vairs nerubī, vienkārši klausās, bet nesadzird visu tekstu. Līdz ar to atsaucība koncertos pēc diska noklausīšanās būs pilnīgi citādāka. Viņi nāks nevis saspringumā analizēt tekstu, bet vienkārši atpūsties.»
Ja izlasa diskam pievienoto biezumbiezo grāmatiņu ar tekstiem, tad faktiski jebkurš jautājums par Gustavo domām, pārdomām un izjūtām ir lieks. Tā kā teksti ir no viņa dzīves, nedaudz pārsteidz vienīgi atklāsmes dziesmā Uz visu, kur Gustavo vēsta par to, ka bērnību pavadījis slimnīcā, ārstējot asinsvadu plīšanu. Arī šobrīd viņam ir veselības problēmas. «Man ir astma pret suņiem. Varu jebkurā vietā ieiet, pat ja suņa tur vairs nav, bet ir bijis un ārdījies, un kaut kur gaisā virmo putekļi, tad ir vāks.»
Tiesa, ar astmu slimojošam cilvēkam it kā nenāktos smēķēt, bet Gustavo ar cigareti pirkstos vai zobos ir redzams gandrīz visās fotogrāfijās. «Es tagad mēģinu mest nost,» taisnojas Gustavo. Vai sanāks? «Es domāju — sanāks!»
Bijušais metālistsŠobrīd Gustavo jeb Gustavam Butelim ir 25 gadi, un, šķiet, hip hop mūzikā viņš ir jau no bērna kājas. Taču uz jautājumu par pievēršanos repam skan pārsteidzoša atbilde: «Es agrāk biju baigais metālists!» Klausījies tādas grupas kā «Sepultura» un «Nuclear Assault», 12–13 gadu vecumā mati bijuši pāri pleciem. Pēc tam viņš no Purvciema pārcēlies dzīvot uz centru. «Tas ir vecums, kad tevi vide ietekmē. Atceros, mani paķēra «Anthrax» dziesma kopā ar reperiem no «Public Enemy». Pēc tam man iedeva repa ierakstus, un kaut kā pavilka.»
Jau nedaudz vēlāk Gustavo vēlreiz nomainījis skolu un saticis Jaņķeli, kas bija ģitārists (šobrīd viņš strādā par skaņu režisoru) grupā «Fact», un vēl dziļāk iekļāvies repa un skeitošanas aprindās. Čižiks tolaik spēlējis bungas, Ozols — sācis basu. Starp citu, repot Gustavo sācis krietni vēlāk — iesākumā viņš bijis… saksofonists.
Pirmais grupas singls «Creepin Shadows» iznāca 1996. gadā, pēc diviem gadiem klajā nāca arī albums «Fact», kam līdzīga manierē nav neviena pat vēl šobrīd. «Jā, muzikālā ziņā viss bija O.K., bet teksta ziņā es nedaudz skeptiski uz to visu skatos. Biju jauns, bija citas prioritātes. Tolaik svarīgāk bija, lai labi izklausās tīri skanējuma ziņā, bet mazāk svarīga bija doma, kas bija pateikta.»
Ņujorkā mums nav ko darītLai gan latvju mūziķi mūždien klāsta par saviem dižajiem plāniem Rietumu apgūšanā, Gustavo šajā sakarā ir cits viedoklis: «Reps ir lokāls un vienmēr tāds paliks: mums ir savs, Zviedrijā — savs, Igaunijā un Lietuvā — atkal savs. Jau 1998. gadā Ņujorkā bija 4000 reperu, no kuriem tikai labākie ir zināmi, bet tagad, es pieļauju, tur varētu būt pie 30 000. Vienā Ņujorkā! Priekš kam viņiem vajag kādu no Latvijas?!»
Gustavo gan pirms vairāk nekā pieciem gadiem, pasitis jauno «Fact» disku padusē, devās uz ASV, lai iepazīstinātu ar šo skaņu materiālu ierakstu kompānijas. Protams, viņš tika delikāti atšūts. «Tolaik tas bija aplauziens, bet tagad es uz to skatos daudz saprotošāk. Jo teksts viņiem bija pilnīgi nesaprotams, plus vēl akcents.» Vai pašlaik tomēr nav kādas domas iziet uz Rietumiem? «Ir. Bet es par to priekšlaicīgi nestāstīšu. Pārāk daudz jau ir priekšlaicīgi kaut kas teikts.»