«Prodigy» Baltijā plosīsies divkārši

aprīlī «Siemens» hallē Viļņā paredzēto grupas koncertu. Tas diemžēl tika atcelts, taču, visiem «Prodigy» mīļiem par atvieglojumu, drīz vien tika izziņots jauns koncerta norises datums — 21. jūnijs.

Lai arī «Prodigy» Baltijā jau uzstājušies, proti, pirms septiņiem gadiem Igaunijā, uz viņu koncertu Viļņā dosies ne tikai lietuvieši, bet arī daudzi latvieši un pat igauņi. Tiesa, pēdējā laikā grupas popularitāte kritusies, taču par gaidāmā pasākuma kvalitāti nevajadzētu šaubīties. Tāpat nav jāņem vērā baumas, ka Brīnumbērns (tā no angļu valodas jātulko grupas nosaukums) esot vairs tikai viena cilvēka — Liama Houleta — projekts. No «Prodigy» nav atvadījies nedz amizantais panks Kīts Flints, nedz tumšādainais reperis Maxim Reality jeb Kītijs Palmers, ar kuru tad arī sazvanījāmies.

— Kāpēc atcēlāt iepriekš plānoto šovu Lietuvā?

— Kītam piemetās klepus, un viņš vairs nevarēja padziedāt. Divatā mēs nevarējām uzstāties. Ja es būtu slims, tad Kīts ar Liamu arī neuzstātos. Vajadzīgi visi trīs, citādi nekas nesanāk.

— Dzirdēju, ka jūsu šovs Lietuvā būs skaļākais šīs valsts vēsturē. Vai tā ir taisnība, un ko vēl no tā gaidīt, izņemot skaļumu?

— Mums nav svarīgi būt tikai skaļiem. Galvenais ir laba, kvalitatīva skaņa, un svarīgi, lai apskaņošanas sistēma būtu liela, lai parādītu mūsu mūzikas enerģiju un dinamiskumu. Ar mazu apskaņošanas sistēmu tas neietu cauri. Mūsu līdzvestajai sistēmai skaņas kvalitāte ir ļoti laba, un klausītāji var dzirdēt katru niansi. Tā ir ļoti svarīga mūsu šova sastāvdaļa. Arī vizuāli tas būs iespaidīgs, ar daudzām gaismām. Tās visas ir svarīgas sastāvdaļas, kas veido spēcīgu veselumu, enerģiju, ko dodam cilvēkiem. Tā, lai viņi pēc tam varētu teikt — tādu šovu es vēl nebiju piedzīvojis!

— Vai uz skatuves būsiet tikai jūs trīs vai vēl kādi pavadošie mūziķi?

— Mums vēl ir ģitārists un bundzinieks. Tas atdzīvina šovu, jo labi izskatās, ja uz skatuves darbojas arī ģitārists, kurš izspēlē dažādus rifus, un bundzinieks, kurš bungo paralēli elektroniskajam bītam.

— Runājot par albumu, jūsu jaunākais, ceturtais veikums «Always Outnumbered, Never Outgunned» neradīja revolūciju uz deju mūzikas skatuves, kā to iespēja katrs no iepriekšējiem trim diskiem. Vai tagad jūtaties nedaudz ārpus modes?

— Mēs nekad neesam centušies būt modē! Tai nesekojam un darām to, ko vēlamies. Drīzāk gribam būt individuāli, atšķirīgi. Es domāju, ka iemesls, kāpēc disks šoreiz netika tik labi uzņemts, ir tāds, ka mēs neradījām iepriekšējā diska «Fat Of The Land» otro versiju, bet atkal visu pārmainījām. Un par to arī nav jāuztraucas, ja kāds disks iezīmē zemāku karjeras punktu, jo būtu jau pārāk dīvaini, ja katra plate nāktu klajā kā revolūcija. Galvenais ir tas, lai albums patiktu pašiem. Turklāt šoreiz pie tā strādāja gandrīz tikai Liams, mēs ar Kītu tikpat kā netikām iesaistīti. Var just, ka šis disks tapis studijā, nevis turnejas iespaidā, jo mums bija neliela pauze. Taču tagad esam jaunās dziesmas ierakstījuši no jauna, pārveidojuši, lai varētu tās spēlēt arī koncertos. Tāpēc koncertā cilvēki dzirdēs citādas albuma dziesmu versijas.

— Cik daudz jaunā albuma dziesmu jūs spēlēsiet, un cik daudz būs veco hitu?

— Jā, jā, vecie hiti noteikti būs! Mēs joprojām spēlējam gan «Smack My Bitch Up», gan «Poison» un «Firestarter». Nespēlēsim tikai jauno albumu, nu, varbūt kādas piecas dziesmas, jo cilvēki grib dzirdēt vecās dziesmas un mums arī pašiem patīk tās spēlēt. Tā ir neaprakstāma sajūta redzēt, kā, piemēram, dziesmas «Firestarter» laikā visa publika lec tev līdzi. Ir svarīgi atrast šo saikni ar publiku, jo tas liek izspiest no sevis vēl vairāk.

— Kādas ir «Prodigy» iezīmes, kas padarījušas grupu tik lielu un unikālu populārajā mūzikā?

— Vispirms jau oriģinalitāte. Vienmēr esam bijuši mēs paši, palikuši patiesi un ticējuši tam, ko darām. Tiklīdz tu sāc cilvēkus mānīt, tā nevari vairs būt patiess pats pret sevi.

— Iespējams, ka arī skatuves šovam šeit bijusi liela loma…

— Ļoti liela, jo tur mēs esam vispatiesākie. Tas, ko redzat uz skatuves, nav teātris. Tie esam īstie mēs, turklāt mēģinām izcelt katrs savu personību. Nekad neesam domājuši — uz skatuves būšu tāds vai šitāds tēls.

— Vai jūs tomēr uztverat sevi kā mūsdienu pankgrupu, un kas ir jūsu protesta objekti?

— Mēs to neuztveram kā protestu. Vispirms tā ir mūzika. Mums patīk radīt mūziku ar enerģijas sajūtu tajā. Es domāju, ka galvenais mūzikas radīšanas procesā ir spēja ielikt tajā dvēseli un garu. Daudzi cilvēki rada mūziku, bet viņi nemāk tajā ielikt savu dvēseli un — jo īpaši — garu. Tas ir brīdis, kad parādās talants, saproti?

— Pilnībā! Tas nozīmē, ka jūsu gars ir diezgan dumpīgs, bet enerģija, kas parādās jūsu mūzikā, tomēr pozitīva, vai ne tā?

— Tā vienmēr ir bijusi pozitīva. Mēs arī neuzskatām sevi par pankgrupu, jo tas vairāk saistās ar konkrētu ģērbšanās stilu un negatīvu enerģiju. Mums ir svarīgāk brīvi izpausties, nevienam neko neuzspiežot.

— Vai jūs arī nākotnē redzat «Prodigy» kā muzikāli revolucionāru grupu?

— Jā! Es vienmēr esmu domājis, ka par revolucionāru grupu var kļūt tāda, kas dara ko pilnīgi citādu. Mēs to esam paveikuši, krietni atšķiroties no daudzām citām elektroniskās mūzikas grupām, jo vienkārši nestāvam pie saviem sintezatoriem un nekratām galvu ritmā. Tā kā mums ļoti svarīgi ir tieši dzīvie šovi, esam atraduši to punktu, kurā savienojas elektroniskas un roķīgas grupas pieeja koncertam, tomēr paliekot uz elektroniskās skatuves. Tā arī ir daļa no mūsu revolūcijas.

— Izklausās, ka «Prodigy» ir atgriezies ar pilnu sparu un jums noteikti ir jaunas idejas. Tāpēc jāvaicā, kad gaidāms jauns albums?

— Koncertturnejās mums vienmēr rodas jaunas idejas. Tagad esam turnejā jau kopš pagājušā gada novembra, un mums tiešām ir radušās jaunas dziesmas. Divas vai trīs no tām pat nospēlēsim koncertā, un varu droši iepriecināt fanus, sakot, ka nākamais albums nebūs atkal jāgaida septiņus gadus — gaidiet to daudz drīzāk, jau nākamgad!

— Kādas varētu būt atšķirības starp šo un gaidāmo albumu?

— Tas turpināsies tajā vietā, kur šis beidzās. Pagaidām, protams, grūti pateikt, kādā virzienā tieši mēs aiziesim. Tas vienmēr ir bijis interesanti mums pašiem.

— Daudzas rokgrupas pēc vairāku gadu muzicēšanas atgriežas pie savām saknēm. Vai tas ir iespējams, ka arī jūs faniem pēkšņi piedāvātu jaunu albumu, kas izklausītos kā 1992. gadā iznākusī debijas plate «Prodigy Experience»?

— Neiespējami tas nav. Taču skaņa noteikti būtu citāda. Varētu varbūt runāt par tās pašas dziesmu uzbūves tehnikas izmantošanu. Tajā laikā mēs daudz aizrāvāmies ar semplu (citu skaņdarbu fragmentu izmantošanas) kultūru. Daļēji pie tā atgriezāmies pēdējā albumā, kāpēc varbūt daudzi arī bija nepatīkami pārsteigti. Taču mums noteikti nebija interesanti radīt «Smack My Bitch Up» vai «Firestarter» otro daļu. Liams vēlējās atgriezties pie tā, ko darīja deviņdesmito gadu sākumā. Galvenā atšķirība gan bija tāda, ka tajā laikā deju mūzika Lielbritānijā bija ātrāka.

— Liela daļa jūsu panākumu ir skaidrojama ne tikai ar mūzikas, bet arī ar vizuālo materiālu — fotogrāfijām, videoklipiem. Vai tās visas arī ir jūsu idejas, vai arī jūs strādājat ar konkrētās jomas profesionāļiem?

— Tās visas ir mūsu idejas! Mēs, protams, piesaistām dažādus profesionāļus, taču tikai tādus, ar kuriem mums pašiem patīk strādāt. Mēs nekad nepieļautu, ja ierastos kāds profesionālis un teiktu, kas tieši kuram jādara. Īpaša loma tiek atvēlēta videoklipiem, jo mūsu grupa nekad neuzstājas televīzijā. Līdz ar to vienīgais veids, kā «Prodigy» var ieraudzīt televīzijā, ir videoklipos vai arī lielo koncertu fragmentos. Un tā būs vienmēr, jo mums ir svarīgs grupas tēls, — ja mēs uzstājamies, tad ar pilnu šovu, visam jābūt tā, kā mēs to esam iecerējuši. Tāpēc, ja vēlaties mūs redzēt, tad skatieties mūsu klipus vai arī nāciet uz koncertu!

— Vai jūs mēdzat šīs lietas arī apvienot — izmantot koncertos uz ekrāniem projicētus videomateriālus?

— Pa retam, jo mums svarīgāk šķiet radīt gaisotni ar dažādu gaismu palīdzību, kas visveiksmīgāk papildina mūzikas noskaņu. Tā ir gaismu mūzika papildus reālajai mūzikai, kas veido unikālu savienojumu. Mēs arī nemēdzam izmantot lielos ekrānus, lai klausītāji redzētu tuvumā tos, kuri ir uz skatuves. Tas patiesībā novērš cilvēku uzmanību no kopējā šova. Un tomēr galvenā loma koncertā ir mūziķiem. Elektroniskajā deju mūzikā parasti ir pieņemts pretējais — uz skatuves spēlē kāds dīdžejs, kuram visapkārt sakarināti videoekrāni, uz kuriem tiek attēlotas projekcijas. Mēs vairāk uzstājamies kā rokgrupa, kurā katram ir sava loma.

— Kāda ir katra dalībnieka loma jūsu grupā?

— Liams ir tas, kurš raksta visu mūziku un koncertos slēpjas aiz daudziem taustiņinstrumentiem. Es esmu vokālists, taču ne tradicionālajā šā vārda izpratnē, jo pats sevi drīzāk dēvēju par tiešo mākslinieku — cilvēku, kurš uztur pastāvīgu kontaktu ar publiku un uzkurina to. Kīts arī ir vokālists. Nedaudz tradicionālākā izpratnē. Taču ir jocīgi runāt par lomām, jo, kā jau teicu, mēs uz skatuves neko netēlojam. Protams, nevar apgalvot, ka tādi paši kā uz skatuves mēs esam arī ārpus tās, taču tas ir tāpat kā, piemēram, ar kādas lielas firmas bosu. Tas, ka viņš visu dienu dod pavēles citiem, nenozīmē, ka, aizejot mājās, viņš tāpat runā ar savu ģimeni. Šīs lietas ir jāmāk nošķirt. Daudzi to nemāk un nonāk dziļā depresijā… Turklāt nav iespējams 15 gadus būt uz skatuves un nemitīgi kaut ko tēlot. Tā var arī salūzt.

— Kā jūs jūtaties, un ko mēdzat darīt pirms un pēc koncerta?

— Pirms šova es vienkārši relaksējos — pastaigājos un dzeru ūdeni, lai varētu doties uz skatuves un pilnvērtīgi uzstāties. Taču pēc šova viss atkarīgs no tā, cik pacilāts jūtos. Ja šovs ir izdevies īpaši labi, tad labprāt izdzeru pāris glāžu šampanieša. Un tad atkal relaksējos! Par pārējiem nevaru runāt viņu vietā. Es esmu diezgan mierīga persona un nemēdzu īpaši ārdīties ārpus skatuves, jo atstāju lielu daļu enerģijas, esot uz tās…

— Atliek vien novēlēt iedzert labu šampanieti pēc koncerta Viļņā!

— O, paldies! Es domāju, ka tā arī būs, jo koncerts noteikti izdosies divtik labi, mums neizdevās atbraukt pirmoreiz — tagad mēs noteikti būsim un izplosīsimies divkārši!