Gadsimta šovmenis Endrū Loids Vēbers

Šonedēļ jubileju svin britu komponists Endrū Loids Vēbers, kas tieši ietekmēja popkultūru, radot mākslas darbus, kuros kopā savija gan populārās, gan klasiskās mūzikas iezīmes.

Popmūzikas Mocarts

Endrū piedzima 1948. gada 22. martā ģimenē, kas tieši ietekmēja viņa un brāļa, tagad slavenā čellista Loida Vēbera, muzikālo attīstību. Endrū tēvs Viljams Loids Vēbers bija mūzikas teorijas un kompozīcijas pasniedzējs Karaliskajā mūzikas koledžā un Londonas Mūzikas koledžas direktors, turklāt arī komponēja ērģeļmūziku, bet māte Džīna mācīja skolēniem spēlēt vijoli un klavieres. Endrū muzikālās attīstības tempi bija līdzīgi Mocartam — triju gadu vecumā viņš jau spēlēja vijoli, sešos gados — mežragu un klavieres. Tolaik viņš jau pats sacerēja mūziku un to uzskatīja par lietderīgāku nodarbi nekā izpildīt citu autoru darbus. Kad Endrū bija deviņi gadi, viņa sacerējumu «Svīta rotaļu teātrim» publicēja izdevumā «Mūzikas skolotājs».

Vēbera muzikālā pasaule veidojās no diviem pretstatiem, kurus viņš vēlāk savija kopā savās rokoperās. Endrū daudz klausījās klasiķus — it sevišķi viņam bērnībā patika Prokofjevs, Šostakovičs, Dvoržāks un Mendelszons, bet tajā pašā laikā viņš bija kaismīgs rokenrola karaļa Elvisa Preslija un slavenā brita Klifa Ričarda fans. Mūzikli viņu savaldzināja, kad viņš noskatījās izrādi «Mana brīnišķīgā lēdija».

1956. gadā Endrū iestājās Vestminsteras skolā, kas bija viena no prestižākajām Londonā, — šeit viņš aizrāvās ar viduslaiku arhitektūru un vēsturi. Nākamais solis bija likumsakarīgs — Magdalēnas koledža Oksfordā, kuru beidzot viņam būtu vajadzējis kļūt par viduslaiku arhitektūras speciālistu. Taču Endrū nebija aizmirsis mūziku un meklēja cilvēku, kas viņa mūzikai rakstītu tekstus.

Pirmo slavu atnes Jēzus

1965. gada 21. aprīlī Vēbers saņēma vēstuli no Tima Raisa — jauna dzejnieka, kas bija klerks kādā juridiskajā firmā un vēlējās kļūt par rokzvaigzni; viņš piedāvāja tikties. Tikšanās izmainīja Endrū dzīvi — viņš paņēma akadēmisko atvaļinājumu, lai sāktu darbu pie pirmā kopīgā mūzikla «Tādi kā mēs», taču to neuzveda. Kaut arī pirmais kopdarbs nebija sekmīgs, Vēbers gāja vēl tālāk — viņš nolēma sevi pilnībā veltīt mūzikai un Oksfordā neatgriezās. Endrū noklausījās orķestra kursus Gildholas Mūzikas koledžā, kā arī kompozīcijas kursus Karaliskajā Mūzikas koledžā.

1968. gadā Vēbers kopā ar Raisu sacerēja mūziklu «Jāzeps un viņa pārsteidzoši krāsainais sapņu lietusmētelis», kas bija balstīts uz Bībeles sižetu par Jāzepa un viņa brāļu dzīvi. Šis mūzikls guva ievērību starp producentiem, un viņi noslēdza savu pirmo līgumu par skaņu ierakstiem. 1969. gadā abi vīrieši sarakstīja mūziklu par leģendāro Anglijas karali Ričardu Lauvassirdi «Nāc atpakaļ, Ričard, Tu esi vajadzīgs savai valstij», taču tas neguva panākumus, un tika izdots tikai singls. Tomēr Endrū izvēle bija pareiza, un pa šo laiku viņš bija labi sastrādājies ar savu pretstatu — bravūrīgo un izskatīgo Timu. 1970. gadā viņi sarakstīja un izdeva albumu «Jēzus Kristus superzvaigzne», ko iestudēja teātros un ar ko Endrū ienesa jaunumu šovbiznesā — mūziklu, kurā viss stāsts tiek izdziedāts dziesmās.

1971. gads bija zīmīgs ar diviem notikumiem Vēbera dzīvē — viņš apprecēja kluso un mierīgo Sāru, kā arī Ņujorkā izrādīja «Jēzu Kristu superzvaigzni», kas pie teātriem pulcēja arī reliģiskus fanātiķus, kuri šo sacerējumu uzskatīja par ķecerību. Mūzikls kļuva par tālaika popkultūras zīmi, un jau 1972. gadā tika uzņemta grandioza koncertfilma ar tādu pašu nosaukumu. Endrū speciāli bija devies uz Izraēlu un apmeklēja vietas, kur kādreiz uzturējies Jēzus. Filmā dejoja eņģeļi skaistos septiņdesmito gadu tērpos un kļošenēs, turklāt arī evaņģēlija sižets bija attēlots stilizēti. Jēzus ienāca Jeruzālemē, kur, pēc Bībeles sižeta, viņš patrieca baložu tirgotājus un naudas mijējus, filmā to vietā bija ieroču tirgotāji. Romieši bija attēloti kā moderni kareivji ar automātiem un mūsdienu kara ķiverēm, bet Ķēniņš Hērods — kā izvirtis āksts.

Nākamais mūzikls, kas atnesa Vēberam slavu, tapa, arī sadarbojoties ar Raisu, — «Evita» 1976. gadā. Tas ir stāsts par vienkāršajai tautai draudzīgo Argentīnas piecdesmito gadu vadītāja Perona sievu Evitu. Šis bija arī pēdējais lielais projekts, kas veidots sadarbībā ar Raisu.

Šovmenis

Nākamais lielais posms Endrū daiļradē sākās 1980. gadā, kad viņš satika producentu Kameronu Makintošu. Viņi atklāja jaunu muzikālā teātra ēru, kurā liela loma bija iespaidīgiem, ar specefektiem pārbagātiem šoviem, kas spēja arī nodrošināt ienākumus no suvenīru pārdošanas. «Kaķi», «Zvaigžņu ekspresis» un «Operas spoks» bija veiksmīgākie Vēbera sacerētie mūzikli, kas viņu padarīja par miljonāru. Laikā, kad notika «Kaķu» pirmizrāde, Endrū atsvešinājās no ģimenes, jo viņš, būdams bagāts un slavens, sāka ar savu necilo izskatu pievērst sieviešu uzmanību. Nākamā sieva Sāra Braitmena bija pilnīgs pretstats pirmajai laulenei — kaislīga, dedzīga un seksapīla, turklāt pašu pirmo viņā Vēbers bija pamanījis brīnišķīgo balsi.

«Operas spoks» un «Kaķi» pagājušajā gadsimtā bija divi visienesīgākie šovi, kas kopumā savāca vairāk nekā piecus miljardus dolāru. Komponists Valdis Zilveris, viens no retajiem cilvēkiem Latvijā, kas redzējis visus Vēbera šovus, atzīst, ka panākumu pamatā ir laba un melodiska mūzika, šovs, kā arī stingri autortiesību noteikumi iestudētājiem. «Lai iestudētu šovu, jāizpilda Vēbera izvirzītās prasības par skatuvi, teātriem un radošo sastāvu,» teic Zilveris. Viņš atceras Vēbera «Operas spoka» izrādi Nīderlandē, Hāgā: «Skatuve bija īpaši sagatavota — uz tās bija ūdens ar laivu, un tas izskatījās tikpat efektīgi kā slavenajā videoklipā.» Jebkurā vietā uz pasaules tas būs pirmām kārtām Vēbera šovs, jo, piemēram, Hāgā speciāli «Operas spokam» esot veikta teātra pārbūve, lai varētu to iestudēt.

Lielais gardēdis

Pašlaik Endrū Loids Vēbers kļuvis par popkultūras zīmolu — viņa vārds vien garantē izpirktas biļetes un pilnas zāles lielākajos teātros, tomēr viņa deviņdesmito gadu un šā gadsimta darbiem nav izdevies atkārtot «Operas spoka», «Jēzus Kristus superzvaigznes» un «Kaķu» slavu.

Vēbers ir apprecējies trešoreiz ar Medelīnu Astrīdu Gordonu, un viņiem ir trīs bērni. Viņš ir otrs bagātākais britu mūziķis pasaulē — viņa īpašumu cena lēšama 500 miljonos sterliņu mārciņu. Endrū pieder vairāk nekā desmit Londonas teātri, kuri nodrošina ne tikai viņa jaunāko darbu pirmizrādes, bet arī citu autoru iestudējumus. Jaunākās ziņas liecina, ka viņš plāno pārdot četrus no šiem teātriem, lai segtu savas producentu grupas darbību, jo, kā atzinis pats Vēbers, viņš esot slikts biznesmenis, kam vairāk laika gribētos veltīt komponēšanai.

Vēbera trofeju plauktiņā glabājas septiņi «Toniji», trīs «Grammy», piecas Lorensa Olivjē balvas, «Oskars» un «Zelta globuss», viņš ir arī uzņemts rokmūzikas Slavas zālē. Turklāt kopš 1992. gada mūziķis ir Sidmontonas barons — karaliene par sasniegumiem mākslā viņam ir piešķīrusi sera titulu, līdz ar to viņš ir ieguvis vietu Lordu palātā, kur atbalsta toriju īstenoto politiku un uzstājas ar jautājumiem par mākslu.

Jau kopš karjeras pirmsākumiem Vēbers ir liels gardēdis un vienmēr novērtē ēdiena kvalitāti, par kuru plašāku publiku viņš informē, rakstot restorānu apskatus.

Viņa hobiji ir arī viduslaiku gleznu kolekcionēšana un spēļu sacerēšana, lai varētu rotaļāties ar saviem bērniem.