Lai gan «Eirovīzijas» konkursa iepriekšējo gadu pieredze ļauj to uzskatīt par visneprognozējamāko šovbiznesa sarīkojumu pasaulē, Latvijas pārstāvjiem jau otro reizi izdevies pierādīt, ka reizēm šajā laimes spēlē panākumus tomēr iespējams aukstasinīgi izkalkulēt.
Valters un Kaža «Eirovīzijas» starpfinišā vakar lika uzgavilēt daudziem līdzjutējiem, caur adatas aci ielienot konkursa finālā.
Vairāk vai mazāk, bet rēķināt «Eirovīzijā» cenšas visi. Viena no populārākajām, bet parasti neefektīvākajām formulām ir iepriekšējā konkursa uzvarētāju ideju kopēšana — vakar tas izpaudās jo īpaši. Daži, piemēram, Portugāles pārstāvji, uzsvaru lika uz Ruslanas horeogrāfijas stilistiku, taču vēl vairāk bija to, kas savās dziesmās «netīšām» iestrādājuši «Wild Dance» radniecīgus ritma uzbūves elementus. Pie šiem puskoka lēcējiem pieskaitāmi Īrijas pārstāvji, rumāņu «stompotāji», Andoras, Maķedonijas un Horvātijas dalībnieki. Savukārt ungāri, kas dziesmu iesāka itin cerīgi ar vargāna skaņām un etniskiem motīviem, turpinājumā savu piederību Ruslanas pakaļskrējēju klanam nodeva ar nepārprotamajiem «Hei!» iebļāvieniem. Par brīnumu, balsotāji šīs primitīvās matemātikas piekritējus šoreiz nesodīja — finālā iekļuva gan ungāri, gan rumāņi, gan maķedonieši un horvāti. Acīmredzot Ruslanas ritmu indeve bijusi tik spēcīga, ka uz «Eirovīzijas» skatītāja instinktiem spēj iedarboties otro gadu pēc kārtas.
Kā parasti, konkursā netrūka arī dažādu Selīnas Dionas, Meraijas Kerijas vai Vitnijas Hjūstones second hand variantu. Iespējams, šis feminīno balāžu vienveidīgums bija vēl viens cēlonis «ruslanistu» triumfam — skatītāji no diviem ļaunumiem izvēlējās, viņuprāt, mazāko… Šajā ziņā īpaši bēdīga izklausījās Monako pārstāves vēlme ar ķerru apdzīt auto jeb citiem vārdiem — izdziedāt plašu vokālo amplitūdu prasošu balādi ar stipri šauru balss diapazonu. Tiesa, dažas no šīm dziedātājām bija pārliecinošas, piemēram, izraēliete, ko skatītāji attiecīgi arī novērtēja, iebalsojot finālā.
Visbeidzot — vairāki dalībnieki uz konkursu bija atbraukuši šķietami nevainīgi paākstīties, lai gan arī šis «Eirovīzijas» matemātikas paveids, vismaz kopš Alfa Pojera klaunādes Rīgā, jau kļuvis hrestomātisks. Tomēr atzīšos, arī man vakar lielākās simpātijas radīja moldāvu jestrā «bungu vecmāmiņa», norvēģu gaumīgais «roka» kičs un bezbēdīgie austriešu jodelētāji.
Latvijas piedāvājums uz kopējā fona bija gluži vai augstākās matemātikas paraugdemonstrējums. Laikā, kad par Olseniem daudzi jau aizmirsuši, vienkāršuma un dabiskuma koncepciju pieņem divi jauni puiši, kas vakarā, kad teju visi pārējie dzied par sapņiem («My Impossible Dream», «In My Dreams» utt.) skatītājiem saldsērīgi atgādina, ka «The War Is Not Over». Valters un Kaža konkursā bija vienīgais šāda tipa duets, viņi neapšaubāmi izcēlās citu vidū un pelnīti iekļuva finālā. Gaidot sestdienu ar zināmām cerībām, tomēr jāpatur prātā, ka «Eirovīzijā» viss viegli var apgriezties kājām gaisām un veiksme pusfinālā nav garantija, ka tā noteikti atkārtosies.